Pagājušo piektdien Rīgā viesojās poļu rakstnieks Janušs Leons Višņevskis, lai piedalītos sava romāna Bikini latviešu izdevuma atvēršanas svētkos. Eiropas mēroga slavu autors ieguva 2001. gadā pēc romāna Vientulība tīmeklī izdošanas. Šis darbs kļuva par kulta romānu un vienā mirklī padarīja Višņevski par mūsdienu literatūras zvaigzni. Maz kurš tomēr zina, ka Vācijā ilgus gadus dzīvojušais rakstnieks ir talantīgs zinātnieks (datorzinātnes, molekulārbioloģija, ķīmija), vairāku doktora grāda īpašnieks, bet savos darbos viņš attēlo to, ko pašam nācies pārdzīvot.
– Dzīvojam 21. gadsimtā. Visi apgalvo, pasaule kļūst aizvien mazāka, tomēr paradoksāli – vientulība aizvien lielāka. Kāpēc?
– Mums ir par daudz informācijas! Par daudz baitu! 16. gadsimtā cilvēkam dzīves laikā bija jāapstrādā tikpat daudz kilobaitu informācijas, cik tagad mēs uztveram vienā dienā. Protams, tas ir tikai salīdzinājums, lai parādītu, cik daudz šodien nākas uztvert. Cilvēkiem vienkārši nav laika emocijām, nemitīgi ir kaut kam jānotiek. Katrai dienai jābūt labākai un svarīgākai par iepriekšējo. Mums ir iespēja komunicēt, bet šī saskarsme ir bez dziļuma, virspusēja.
– Jūs atbildat kā zinātnieks! Iznāk, ka cilvēka smadzenes vienkārši netiek ar to galā.
– Nē, smadzenes tiek galā! Ir vajadzīgs vairāk laika, lai nonāktu pie sapratnes. Mēs jau izmantojam tikai piecus procentus no smadzeņu potenciāla. Smadzenes ir radītas daudz lielākam informācijas apjomam, bet mēs tam neesam gatavi! Agrāk informācija bija jāmeklē, tagad tā mūs atrod pati – no interneta, radio, televīzijas, grāmatām. Mēs to nespējam uzņemt. Otra problēma ir tā, ka cilvēki spēj tikai patērēt, viņiem vairs nav laika iedziļināties emocijās. Nemitīgi skrienam. Gribam jaunu telefona modeli, jaunu auto marku. Katru dienu kaut ko jaunu! Mums tas objektīvi nemaz nav nepieciešams, bet vajag! Emociju pasaule paliek otrajā plānā.
– Jūsu latviski tulkotajās grāmatās liela nozīme ir mīlestībai. Kādam tā ir, kādam nav. Bet vai nav tā, ka nonākat pie vecās leģendas par ideālo cilvēku, kuru dievi reiz pārgrieza uz pusēm, lai tas nebūtu tik laimīgs. Varbūt es maldos.
– Visās manās grāmatās ir mīlestība. Esmu uzrakstījis pasaku bērniem par Visumu, to, kā tas sākās un kā beigsies, arī tur tā ir. Tas ir banāli – cilvēki jau divus tūkstošus gadus par to vien raksta. Mīlestība!
Bet man tā ir pati svarīgākā tēma. Pat ne tēma. Ar mīlestību no rīta ir jākāpj ārā no gultas, lai dzīvotu. Problēma ir tā, ka visi tā domā – jāmeklē ābola otrā pusīte. Bet varbūt tepat blakus dzīvo divi āboli, kur starpā var rasties jūtas. Nav jau tā, ka obligāti jāsader un jābūt kopā. Var dzīvot viens no otra neatkarīgi, bet vienalga just mīlestību. Cilvēki to nesaprot, grib atrast sev līdzīgu, par kuru varētu domāt – tā ir mana ābola otrā pusīte.
– Bet varbūt vainīgs ir 21. gadsimts, kas sagrāvis ģimenes institūtu?
– Ģimenes institūts vispār ir aizdomīga tēma ne tikai 21. gadsimtā. Mīlestība ir viena no egoisma formām. Mēs mīlam otru cilvēku un esam laimīgi. Bet tas ir egoisms, ja domājam, ka varam būt laimīgi tikai kopā ar šo cilvēku. Tam otram cilvēkam tas varbūt nemaz neinteresē! Nē, manuprāt, mīlestība ir egoisma veids!
Mēs mīlam otru cilvēku, mums liekas, ka nevaram bez viņa iztikt, un tad tas pāriet. Mums viņu vairs nevajag! Mūžīga mīlestība – tas nav dabiski. Monogāmija ir absolūti pret dabas, pret pasaules likumsakarībām! To ir grūti atzīt, bet tā tas ir. Tīri no dabas likumu viedokļa. Dabā pastāv tāda baktērija, kas dzīvo uz zivīm. Tā ir absolūti monogāma, jo nekad mūžā nesatiekas ne ar vienu partneri. Šai baktērijai ir gan vīrišķā, gan sievišķā daļa. Bet, monogāmija nav dabiska un apmēram 50 procentiem cilvēkiem tā ir liela problēma.
Mīla vienmēr beidzas. Cilvēki tic, ka tā būs mūžīga, bet tā nav! Ir dažādi iemesli, kāpēc tā notiek, bet tā vienkārši notiek. Ja tā nebūtu – nebūtu arī literatūras.
– Atcerieties Bībeles leģendu par valdnieku Zālamanu, kuram bija sazin cik sievu, bet kurš bija laimīgs tikai vienu nedēļu, kad satika jauno ganīti. Kad Sulamīti noindēja – laime beidzās. Varbūt Bībelei taisnība, cilvēki nemaz nevar būt laimīgi mūžīgi?
– No medicīniskā viedokļa mūžīgi laimīga var būt vienīgi neliela daļa to cilvēku, kas atrodas psihiatriskajās klīnikās. Bet tie ir tikai daži indivīdi. Ja nebūtu skumju, melanholijas, tad jau arī laimes nebūtu. Arī manas grāmatas ir ļoti skumjas. Kāds poļu kritiķis par mani rakstīja, ka Višņevska romānā esot 321 lappuse un 322 traģēdijas. Mani interesē skumjas! Ja vajadzētu rakstīt grāmatu par laimi, tajā būtu tikai viena lappuse, jo jau nākamajā lappusē sāktos liela garlaicība. Es teiktu tā – laime var pastāvēt vienīgi tad, kad ir skumjas.
– Romānā Vientulība tīmeklī jūs pieskaraties ļoti interesantai lietai. Sveši cilvēki nekad nesāks sarunu uz ielas, viņi paies cits citam garām kā tukšai vietai. Bet internetā viņi satiekas, sāk dzīvot tur jaunu dzīvi. Ar ko tas ir saistīts?
– Interneta anonimitātes fenomens ir pārsteidzošs. Daudziem cilvēkiem ir problēmas reālajā saskarsmē. Viņi nav apmierināti ar savu ķermeni, izskatu. Internetā izskatam nav nozīmes, tur visi ir anonīmi. Jūs pieminējāt Bībeli. Arī es pieminēšu Bībeli. Internets ir visa sākums. Tas ir Vārds. Kā Bībelē. Tas ir tas, kas notiek internetā!
Jūs saskaraties ar citu cilvēku, izmantojot vārdu. Internetā ir daudz krāpšanas, jo nekad nevarat zināt, kā otrs izskatās. Varbūt jūsu virtuālā superdraudzene no čata patiesībā ir gluži parasta vidusmēra sieviete. Arī jūs pats krāpjaties. Arī tad, ja pat netaisāties to darīt, jo, stāstot par sevi, cilvēks vienmēr izliekas labāks, nekā ir patiesībā. Bet internetā ir tikai vārds, tur nav iespēju to konfrontēt ar patiesību.
Cilvēki internetā jūtas ļoti droši, jo jebkurā brīdī var izslēgt datoru vai izraut kabeli. Drošība arī ir iemesls tam, ka virtuālās attiecības veidojas ļoti ātri un dinamiski. Tas ko, internetā varat pateikt astoņās minūtēs, parastajā dzīvē prasīs vismaz astoņas dienas. Internetā jābūt dinamiskam, jo nekad nevar zināt, kad otrs nospiedīs slēdzi.
Pārsteidzoši ir tas, ka attiecības internetā ir ļoti līdzīgas tām, kas veidojas reālajā pasaulē! Bija kāds pētījums ar cilvēku grupu, kas apgalvoja, ka esot iemīlējušies interneta partnerī, ziniet, kā tas bieži mēdz notikt. Viņu smadzenes tika pārbaudītas ar tomogrāfu un citām metodēm. Smadzeņu ķīmiskās reakcijas un uzvedība cilvēkiem, kas bija iemīlējušies virtuāli, izrādījās tādas pašas, kā cilvēkiem, kas bija iemīlējušies reālajā dzīvē, kur taču ir iespēja piekārties partnerim, satikt un sajust viņu. Man kā ķīmiķim fantastiski likās tas, ka šajā gadījumā vārds izraisīja tās pašas ķīmiskās reakcijas smadzenēs, kā reālā dzīve, kur divi reāli iemīlējušies cilvēki var fiziski saskarties viens ar otru. Tomēr nereti, kad interneta virtuālie partneri nolemj satikties reālajā dzīvē, rodas liela vilšanās.
– Kura dzīve tad ir īstāka – reālā dzīve vai virtuālā dzīve internetā?
– Man šķiet, šāda diskusija būtu bezjēdzīga. Internets ir daļa no mūsu dzīves. Kad Bella kungs 19. gadsimtā izgudroja telefonu, cilvēki baidījās telefonsarunās runāt par personiskām lietām. Neviens neteica klausulē – es tevi mīlu. Tagad to dara gandrīz visi. Tas ir stāsts, kā cilvēki pieņem jaunos izgudrojumus. Internets ir mūsu dzīves daļa, komunikācijas veids. Kāda jēga diskutēt, kura mīla ir īstāka. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri ir spiesti būt vieni. Vīrieši, sievietes. Jūsu valstī arī tādu netrūkst. Viens ir Rīgā, otrs kaut kur Anglijā vai Amerikā, jo jāpelna nauda. Viņu laulība spēj izdzīvot, jo viņi satiekas internetā. Tas ietver sevī visu – virtuālas tikšanās, randiņus, ballītes. Viņš nopērk vīna pudeli Amerikā, viņa Rīgā un beigās viņi virtuāli mīlējas. Tas, kas ir sācies reālajā dzīvē, turpinās virtuālajā realitātē un atkal satiekas reālajā dzīvē. Kas gan tur slikts? Bet ir arī tādi, kas satiekas tikai virtuāli. Nav jāatstāj ģimenes ligzda, lai kļūtu neuzticīgs. Pietiek ar internetu.
– Bet varbūt virtuālā realitāte vienmēr ir bijusi mums blakām. Sākumā kultūrā – ar pirmajiem klinšu zīmējumiem, vēlāk literatūrā, teātrī, kino. Internets vienkārši ir modernāks līdzeklis.
– Tas ir medijs. Mani šī interese par internetu joprojām pārsteidz. Sāku to lietot 1994. gadā. Sen! Toreiz internets bija nekāds. Tikai pāris serveru! Atceros, devos uz 1994. gada Frankfurtes grāmatu mesi un nopirku tādu grāmatu, kurā bija nodrukāts pilnīgi visas pasaules interneta adreses. Visas! Tā bija plāna grāmatiņa. Pamēģiniet iedomāties tagad kaut ko līdzīgu! Tas vienkārši nav iespējams. Tehnoloģijas ir mainījušas pasauli, bet nevajag tāpēc sākt pielūgt internetu. Tas taču ir vēl vienkāršāks par mikroviļņu krāsniņu! Visas lieliskās idejas ir vienkāršas. Tomēr, būdams informātikas doktors, kurš strādā ar datoru reizēm 16 stundas dienā, es joprojām nesaprotu un apbrīnoju interneta popularitāti. (Smejas.)
Mans romāns Vientulība tīmeklī Polijā kļuva tik populārs ne jau tāpēc, ka tas būtu pārāks par citiem. Nē! Grāmatu izdeva brīdī, kad Polijā uzliesmoja interese par internetu. Katrs tobrīd gribēja runāt par tām jaunajām sajūtām, ko izjutis internetā. Bet tas taču galīgi nebija iemesls, kāpēc rakstīju grāmatu! Man pat prātā nenāca, ka manu grāmatu lasīs, jo esmu pirmais, kurš uzrakstījis par cilvēku sajūtām internetā. Tur taču nav tikai internets vien!
– Vēl viena lieta, kas parādās jūsu abās latviski tulkotajās grāmatas, ir nacionālā identitāte, allaž sensitīvais poļu un vāciešu attiecību jautājums. Vai tas skar arī jūs personiski?
– Tas skar mani personiski! Esmu polis, kas dzīvo Vācijā, strādāju Nīderlandes kompānijā, darbā runāju angliski, uz ielas vāciski, mājās poliski. Naktī sapņoju tajā valodā, kurā dienā esmu vairāk runājis. Esmu gana globalizējies.
Runājot par Bikini, ir pamatots iemesls, kāpēc attēloju šīs smagās poļu un vācu attiecības. Esmu dzimis īpašā ģimenē. Mana mamma ir vāciete. Tētis, polis, bija gūsteknis Štuthofas koncentrācijas nometnē. Šie divi cilvēki satikās un iemīlējās. Vāciete un koncentrācijas nometni pārdzīvojušais gūsteknis! Viņi ļoti mīlēja viens otru. Līdz kapa malai. Tētis nevarēja paciest vācu valodu, viņš gāja uzreiz projām, kad to padzirdēja. Bet mana mamma, ja gribēja patenkot par mīlas lietām ar kaimiņienēm, runāja vāciski. Neesmu lasījis avīzēs par poļu un vāciešu attiecībām. Es ar tām esmu uzaudzis! Neraugoties uz piedzīvoto, tēvs nekad nemācīja mani ienīst vāciešus. Tieši tāpat, kā māte nekad nemācīja mani mīlēt vāciešus.
Es ar šīm attiecībām vienmēr esmu bijis kopā. Arī vēlāk. Vēl pirms vēsturiskajām pārmaiņām mani uzaicināja strādāt Vācijā. Man bija ļoti laba izglītība, biju studējis ASV, bet biju lētāks darbaspēks, jo esmu polis. Dzīvoju Vācijā kops 23 gadu vecuma, pazīstu šo zemi, neesmu tajā tūrists. Gribēju uzrakstīt grāmatu par labiem vāciešiem Otrā pasaules karā. No poļa viedokļa tas varbūt arī nav politkorekti, jo pieņemts uzskatīt, ka vācieši toreiz bija briesmīgi un strādāja koncentrācijas nometnēs. Bet bija arī labi vācieši un romānā Bikini stāstu par viņiem. Esmu veltījis divus gadus, lai pētītu vēsturi, arhīvus un šī grāmata man ir īpaša.
Man nepatīk politika. Manas grāmatas nav par politiku. Tēvs pēc atgriešanās no koncentrācijas nometnes visu atlikušo mūžu ienīda jebkādus politiķus. Reiz, kad biju mazs, viņš man pateica ko tādu, ko nekad neesmu aizmirsis. Tēvs man teica: «Januš, ja tu neko neiemācīsies, tev būs jākļūst par politiķi». Tāpēc es vienmēr esmu mācījies. Šī iemesla pēc aizstāvēju doktora grādus. Lai nebūtu jākļūst par politiķi.
– Bikini stāsta arī par Bikini atolu, kurš tiek pārvērsts par kodolizmēģinājumu poligonu. Jūsu romānā sprāgst pasaulē pirmā atombumba Hirosimā. Latvijā tas izdots zīmīgā laikā – dažas nedēļas pēc Fukušimas katastrofas. Kādēļ cilvēki ir tik dīvaini – no vienas puses, viņi alkst mūžīgās laimes, no otras puses, dara lietas, kas var iznīcināt pasauli?
– Grāmata sākas ar daudziem bumbu sprādzieniem, kas iznīcina Drēzdeni, bet beidzas ar vienu lielu bumbu, kas tiek izmēģināta Bikini atolā. Šī nav grāmata par meitenēm bikini un daži tāpēc ir vīlušies. Kaut gan romānā ir pietiekami daudz erotikas un meitenes. Bet viņas ir kailas nevis bikini! (Smejas.) Pasaulē vispār ir radīts daudz bīstamu ierīču, kas to spēj apdraudēt. Arī atomenerģija, kaut gan tā tiek izmantota miermīlīgiem nolūkiem. Nelaime ir tā, ka mēs savā dzīvē daudz ko nenosakām paši. Mēs nevaram novērst zemestrīces, piemēram. Nevarētu teikt, ka atbalstu zaļo politiskos lozungus – vismaz, ka būtu tos atbalstījis līdz Fukušimas avārijai. Tagad tomēr domāju, ka labāk dzīvotu drošākā pasaulē, pat ja būtu jāmaksā vairāk naudas par tradicionālās enerģijas lietošanu, nevis riskētu un maksātu mazāk par lētāku enerģiju, nezinot, ar ko tas var beigties. Bet šī tēma, protams, nav romāna Bikini pamatmotīvs. Galvenais šajā darbā ir mīlestība mēra laikos. Es apzināti izmantoju Markesa terminoloģiju, jo kara laikā mīlas jūtām ir cita dinamika.
– Tā nenoliedzami ir smaga lappuse jūsu tautas vēsturē. Vai Polijas prezidenta lidmašīnas traģiskā katastrofa ir mainījusi poļu tautas un sabiedrības domāšanu, uzskatus?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Vajadzētu vairākas stundas, lai uz to atbildētu. Kad notika katastrofa devos savā auto no Vācijas uz Austriju. Ja neesi savā valstī, tas tomēr nenozīmē, ka neesi polis. Nelaimes brīdī es biju Polijā. Poļiem, droši vien tāpat kā latviešiem ar Latviju, ir tā – lai kur dzīvotu, viņi nepārstāj būt poļi. Lai gan dzīvoju Vācijā, es nekad sirdī neesmu atstājis Poliju. Dzīvoju Frankfurtē, apmēram pusotras stundas attālumā no Varšavas. Mans draugs dzīvo Krakovā, bet viņam, lai nokļūtu Varšavā vajag vairāk nekā divas stundas. Kas par to, ka dzīvojam dažādās valstīs?
Katastrofa bija briesmīga. Lai būtu, kā saka Maskava, negadījums, tā kādreiz gadās. Bet tas notika pie Katiņas! Tas ir kā ironisks Dieva smīns. Šie cilvēki lidoja atdot godu 70. gadadienai kopš šausmīgās 20 000 poļu karavīru slepkavības, ko paveica komunisti. Tas notika brīdī, kad Krievija pirmo reizi atzina, ka viņi to ir izdarījuši! Lidmašīna nokrita gandrīz tajā pašā vietā, kur viss pirms 70 gadiem norisinājies! Jā, negadījums, bieza migla, kļūda nolaižoties. Poļiem vienalga tas ir simbols! Cilvēki to nespēj izskaidrot. Bet ja nespēj izskaidrot, tad normāla reakcija ir radīt savus skaidrojumus. Un tā radās – varbūt teroristi, varbūt bumba, varbūt krievi to gribēja. Tās visas ir stulbas teorijas! Bet saprotiet, cilvēkiem šis stulbums sniedz izskaidrojumu. Kaut sadomātu! Padomājot taču loģiski, ja krievi tik ilgi noliedza savu vainu Katiņas traģēdijā, kāpēc tagad, kad tas ir atzīts, viņiem būtu kaut kas tāds jādara? Tas taču ir absurds! Ir poļi, kas saprot, ka tas ir absurds, bet ir tādi, kas tic absurdām teorijām. Slikti, jo tas atkal sašķeļ poļu tautu!