Marta un aprīļa mijā Lielajā Ģildē notika ikgadējais operas koncertuzvedums, kas kļuvis par savdabīgu kvalitātes zīmi Rīgas opermūzikas dzīvē. To jau ierasti piedāvāja diriģents Karels Marks Šišons un Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris.
Šogad koncertuzvedumam Karels Marks Šišons bija izvēlējies hrestomātisko Pučīni Bohēmu, kā allaž, rūpīgi izvēloties viessolistus, ar ko iepazīstināt Rīgas publiku – itāļu soprānus Grāciju Doroncio un Alesandru Marinelli, korejiešu tenoru Hojunu Čunu un baltkrievu baritonu Nikolaju Borčevu, pārējo bohēmistu tēlos izmantojot vietējos solistus – Jāni Apeini, Krišjāni Norveli un Sergeju Martinovu.
Bohēma ir viena no tām operām, kas nereti kļūst par platformu jauniem dziedātājiem iekarojot profesionālo skatuvi, jo piedāvā vairākas nelielas, bet pietiekami spilgtas otrā plāna lomas un daudz ansambļu, vezuma vilcējspēku uzticot galveno lomu tēlotājiem. Muzikāli Bohēma ir pietiekami sarežģīta, tomēr ne pārāk dinamiska un interesanta, tāpēc ir liela uzdrīkstēšanās pasniegt šo operu klausītājiem bez skatuves darbības, kurai, kā nācās pārliecināties šajā koncertuzvedumā, ir diezgan būtiska nozīme – piekritīsiet, ka, piemēram, Latīņu kvartālā ap rotaļlietu tirgotāju skraidošie bērneļi ir vizuāli interesantāki par solīdās vestītēs tērptiem un gar sienu rindiņā nostādītiem zēnu kora puikām un ka Marsela, Rūdolfa, Šonāra un Kolēna parodijteātris par smalku banketu, kad pašiem tik vien kā maizes garoziņa uz galda operas 4. cēlienā tomēr prasās atveidojams ne tikai balsīs.
LNSO muzikālā forma šobrīd ir lieliska, tāpat arī ķīmija ar galveno diriģentu, kas labi jūt Pučīni muzikālās krāsas. Bohēmā orķestrim ir kur izpausties, un tas to arī ar prieku dara, reizumis pat krāšņumā mazliet stumjot malā solistus. Rūdolfa lomas atveidotājs Hojuns Čuns priecēja ar skanīgiem «do» un prasmīgu tehniku, atšķirībā no daudziem aziātu izcelsmes dziedātājiem izmantojot skaņveidē žokļa atvēršanu, nevis pieturēšanu, tādējādi panākot pilnasinīgu toni, taču viņa dramatiskās izpausmes šķita mazliet par daudz dekoratīvas. Par patīkamāko pārsteigumu šajā koncertuzvedumā kļuva Grācija Doroncio Mimī tēlā – augumā nelielā dziedātāja bija vienīgā, kuras skanīgo, augsto un tembrāli silto balsi nesa pāri orķestrim jebkurā skaļumā, piepildot Pučīni smeldzīgo melodiju ar sievišķīgu spēku. Pirmo cēlienu noslēdzošais Mimī un Rūdolfa duets O soave fanciulla ar Šišona koncertiestudējumos iecienītajiem aizskatuves skaņu efektiem, bija pirmā muzikāli dramatiskā kulminācija, kuru, šķiet, pat finālam neizdevās pārspēt. Itāliete Alesandra Marinelli neizrādījās no pārliecinošākajām Mizetēm, ko nācies redzēt. Uztraukums vai kas cits liedza Mizetes valsim izskanēt ar plūstošu melodisko līniju un nevainojamu frāzējumu, šķietami saskaldot šo parasti tik monolīto numuru īsās frāzēs un padarot to smagnēju. Vēlāk, kvartetā un ansambļos sniegums bija daudz atbrīvotāks. Nikolajs Borčevs kā Marsels bija pietiekami kolorīts, atraktīvs un vokāli pārliecinošs, īpaši duetā ar Hojunu Čunu 3. cēlienā.
Šis koncertiestudējums nebija mazāk pārliecinošs par iepriekšējiem. Solisti labi, orķestris izcilā formā, taču pietrūka tādas kā neapšaubāmas virsvērtības, emocionālā piepildījuma, ticamības momenta. Varbūt pie vainas ir tas, ka Bohēma redzēta un dzirdēta neskaitāmas reizes, tādēļ jābūt kaut kam ļoti īpašam, lai spētu dzīvot līdzi un noticēt šim stāstam vēlreiz.