Kāpēc igauņi ir gudrāki par latviešiem – tas droši vien ir visnotaļ tradicionāls jautājums, ko uzdod dzejniekam Guntaram Godiņam. Nezinu, kā viņš jūtas, kad uz to jāatbild, tomēr šāda izvaicāšana ir likumsakarīga, jo Latvijā nav daudz cilvēku, kas Igauniju pārzinātu tik labi kā Guntars Godiņš, kura nopelnus kultūru sapratnes veicināšanā atzinuši arī igauņi.
– Apsveicu tevi ar prēmiju, kuru nupat saņēmi par igauņu autoru daiļdarbu tulkojumiem latviešu valodā. Izstāsti, lūdzu, kas tā ir par balvu.
– Prēmija nodibināta pirms diviem gadiem. Idejas autors bija kādreizējais Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jeerīts. Viņš uzrakstīja vēstuli Latvijas vēstniekam Igaunijā Kārlim Eihenbaumam. Tā radās ideja atbalstīt igauņu darbu tulkojumus latviešu valodā un otrādi. Ideja, manuprāt, ir pozitīva. Lai gan esam kaimiņu valstis, tulkotāju mums nemaz tik daudz nav, prēmija ir stimuls piesaistīt uzmanību mazajām valodām. Pirmo prēmiju saņēma tulkotāja Maima Grīnberga.
– Tu ilgus gadus biji mūsu vēstnieka palīgs Tallinā. Savā ziņā tas ir tāds latviešu kultūras priekšpostenis Igaunijā. Ar ko tu nodarbojies?
– Pamatā es nodarbojos ar kultūru. Visdažādākajiem projektiem, sākot ar literatūru un mākslu, tāpat ar kultūrpolitiku un politiku, un visu pārējo, kas ar to saistās. Palīdzēju organizēt vairākas izstādes. Bija projekti sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Igaunijas Adamson-Ericu muzeju Tallinā. 2000. gadā sākām izstāžu ciklu, ko varētu nosaukt par klasisko modernismu. Pirmā izstāde mums bija ļoti spēcīga – Kārlis Padegs. Pēc tam bija gan Sigismunda Vidberga, gan Ludolfa Liberta izstādes, arī Niklāvs Strunke. Apmēram reizi gadā viena izstāde, bet pirms gada kā punkts uz i Igaunijā tika izdota Daces Lambergas grāmata Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā. Bet izstāžu šajos gados Igaunijā bijis ļoti daudz – vai tā būtu Ilmāra Blumberga, Kurta Fridrihsona vai kāda cita latviešu mākslinieka darbu skate. Arī tās izstādes, kas tika rīkotas kopā ar Latvijas Akadēmisko bibliotēku, piemēram, Broces zīmējumu izstāde. Arī ar Latvijas Nacionālo bibliotēku bijis daudz projektu.
Kopā ar dažādām mūzikas aģentūrām esam veidojuši neskaitāmus koncertus. Igaunijā vairākkārt uzstājusies grupa Cosmos, Vestards Šimkus, māsas Skrides, Iļģi, tāpat arī rokmūziķi. Man bija prieks, ka izdevās dabūt uz Tallinu grupu The Hobos, viņu dziesmas kādu laiku tika atskaņotas arī igauņu radio. Šajos gados bijis tik daudz, ka varētu stāstīt un stāstīt. To nemaz vienā intervijā nevar ietvert. Katrā ziņā mēģināju darīt visu, lai kultūras pasākumi nebūtu formāli, lai igauņi būtu ieinteresēti atnākt, lai būtu pārsteigti. Formāli jau var taisīt izstādi pēc izstādes. Bet kas no tā? Atceros, veidoju izstādi Krogs un kultūra. Tajā varēja apskatīt Rīgas krogu un kafejnīcu interjerus. Stāstīju par to, ko nozīmē kafejnīca vai krogs kultūrā, pieminot slaveno igauņu mākslinieku kafejnīcu Tallinā Kuku vai Rīgas Skapi.
Daudz lasīju lekcijas par latviešu kultūru un literatūru, daudz rakstīju igauņu presē – par politiku, par kultūrpolitiku. Tā bija aktīva dzīve.
– Ko dari tagad?
– Lielāko tiesu nodarbojos ar tulkošanu. Tie ir dažnedažādi dzejas krājumi, romāni. Kopumā manā tulkojumā no igauņu un somu valodas izdotas apmēram trīsdesmit grāmatas. Pašlaik tulkoju bijušā Igaunijas vēstnieka Latvijā Jāka Jeerīta romānu Mainīgais, kur ļoti daudz runāts par Latviju. Patiešām intelektuāls romāns, dienasgrāmatas formā skatījums uz mūsu Rīgu, Latviju. Jāks Jeerīts ir ļoti vērīgs. Viņš novērtēja mūsu antikvariātus, kafejnīcas, literatūru, šajos gados bija paguvis daudz iepazīt un saprast. Šis romāns būs interesants latviešiem ar to, kā uz viņiem skatās viens igaunis. Kopā ar Somijas institūtu organizēju (jau sesto gadu pēc kārtas) starptautisku mobilu festivālu Dzejas brauciens, kurā šogad bez latviešu, igauņu un somu dzejniekiem piedalīsies arī zviedri.
– Kāpēc tu atdzejai izvēlies, vismaz jaunākajos krājumos, igauņu autorus, par kuriem var teikt – tā ir augstākā pilotāža. Gandrīz neatdzejojami mākslinieki, sirreālisti... Ilmars Lābans, piemēram. Nebūtu tevis, mēs viņu darbus droši vien nekad arī nelasītu.
– Bija tāds igauņu literatūras tulkotājs Alfrēds Ķempe. Viņš paziņoja, ka atdzejos visu igauņu dzeju. Viņa dzīves laikā diemžēl tas neizdevās, iznāca pavisam neliels tautasdziesmu krājumiņš.
Bet man patika ideja! Mans mērķis ir parādīt daudzveidību – kāda tad ir igauņu dzeja, sākot ar tautasdziesmām. Tāpat savulaik esmu diezgan daudz tulkojis igauņu klasiķus. Izvēlos tos dzejniekus, kas, manuprāt, var aizpildīt latviešu dzejas robus. Tu pieminēji Lābanu. Arī Ehins, kurš nupat izdots. Par viņiem var teikt tā – tas ir igauņu sirreālisms, kas, protams, ir atšķirīgs no pasaules sirreālisma, bet es gribēju parādīt dzejniekus, kas tā raksta. Protams, viņus ir grūti tulkot. Bet man tas ir izaicinājums. Kā atdzejot, lai šāds teksts spētu iedzīvoties arī latviešu valodā? Man tas sagādā milzīgu baudu. Viena tāda grāmata, ko esi iztulkojis, savā ziņā ir kā universitātes pabeigšana.
– Tallina tagad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Viļņa bija pirms pāris gadiem un izgāzās starptautiskā mērogā, jo sākās krīze un pa vidu bija vēlēšanas. Igauņi, šķiet, turas labi un strādā pārliecinoši. Ko no viņiem varam mācīties mēs, jo 2014. gads Rīgai nav aiz kalniem.
– Igauņi ir pragmatiski savā domāšanā. Arī tajā, kā viņi veido savu Eiropas kultūras galvaspilsētu. Pragmatisms ir attaisnojies. It sevišķi šajā krīzes laikā, kad līdzekļu nav tik daudz, kā varēja būt pirms gadiem pieciem. Igauņi no šīs situācijas izgāja, izmantojot pasākumus, kas viņiem jau sen ieguvuši tradicionālu un labu reputāciju. Cilvēki uz tiem nāk, jo zina – tajā un tajā dienā un stundā tie būs! Piemēram, Tallinā jūnijā ik gadu notiek Senās pilsētas dienas, bet jūlija sākumā Viduslaiku dienas. To saturs šogad ir nedaudz pamainīts, bet tas ir sens un stabils pasākums ar lielu apmeklētību un tūristu pieplūdumu. Tāpat vairāki tradicionāli džeza festivāli, kas ieguvuši labu slavu – tur brauc izcili mākslinieki no visas pasaules. Lielu atsaucību Nemmes džeza festivālā guva arī koris Kamēr..., Busulis un džeza trio – Toivo Unts, Māris Briežkalns un Raimonds Pauls.
Līdzās tradicionālajiem pasākumiem igauņi izveidojuši arī vairākus pārsteidzošus projektus. Viens no tiem ir KGB muzejs Viru viesnīcā. Ideja bija sena, bet visu laiku kaut kā neiznāca. Tagad, izmantojot Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, tas ir izdarīts. Protams, būs neskaitāmi koncerti, bet tur nav nekā pompoza, pārspīlēta. Varētu teikt, ka Eiropas kultūras gadā Tallinā ir iekrāsotas mazas niansītes, bet kultūra ir stabila, tāpat kā stabila ir Igaunijas politika. Vēlēšanas pierādīja, ka nekādi lēcieni šajā ziņā nav sagaidāmi.
Man šķiet, tas arī ir pamats – politiska stabilitāte, kad partijām nav nepieciešams apvienoties politiskos konglomerātos, tās var pastāvēt pašas par sevi – pamats un garants, kas stabilizē arī kultūrpolitiku.
– Kāpēc viņiem tas izdodas? Mēs sākām vienā laikā, situācija dažā jomā mums bija labāka nekā Igaunijā. Tagad ir otrādi.
– Mēs vairs nedrīkstam sevi salīdzināt ar Igauniju. Varam salīdzināt sevi ar kādu mazattīstītu valstiņu. Mēs esam palaiduši garām visas iespējas un ieķīlājuši sevi milzīga parāda jūgā.
Kāpēc viņiem izdodas? Vēl viens stabilitātes garants igauņiem ir domāšanas sistēmiskums. Tas ir visās jomās. Medicīnā, aptieku sistēmā, kultūras ēku celtniecībā, izglītībā. Tur nekad tā nav bijis, ka valdība paziņo – mēs uzcelsim KUMU (Mākslas muzejs Tallinā), bet KUMU neviens neceļ, kā tas notika ar mūsu bibliotēku! Katra diena, kad kavējās darbu sākšana, Latvijai nesa zaudējumus! Igauņi saprata, ka ir jāprot vadīt savu saimniecību. Tas ir tāpat kā jebkurā ģimenē – jāprot dzīvot.
Andruss Ansips (igauņu premjerministrs) vēl šogad teica – mēs treknajos gados jutām, ka kaut kad sāksies nepatikšanas, tāpēc mums bija uzkrājums, kas noderēja Igaunijai, tai nevajadzēja aizņemties naudu ne no Eiropas, ne pasaules fondiem. Šis sistēmiskais politiskais paredzējums igauņiem bijis no laika gala. Mēs par to nedomājam. Mums ir šīsdienas situācija, šīsdienas politiķis, kas, cik var, grābj sev.
– Kāpēc mums nav šī sistēmiskuma, spējas analizēt. Kopš atjaunota neatkarība, nekad neesmu jutis, ka Latvijā kāds nopietni nodarbotos ar stratēģisko analīzi. Komisija gan esot. Bet politikā šahu mēs nespēlējam, sitam ar knipjiem pa dambretes kauliņiem labākajā gadījumā.
– Mūsu politiskā domāšana ir viendienas domāšana. Visu laiku dzēšam ugunsgrēkus. Mums vajadzētu pamest ugunsgrēku, lai izplēnē zilās liesmās. Ir jāveido cita domāšana, valsts attīstības modelis. Citādi mēs netiksim laukā no apburtā loka. Ingūna Sudraba saka – mums nav vīzijas. Par ko viņa tā brīnās? Mums tādas nekad nav bijis! Iemesls ir tas, ka griba pēc varas ir stiprāka par varēšanu. Tā bijis gadu gadiem. Politiķis, kas var būt jebkuras nozares ministrs, – tā jau ir slimība smagā formā!
– Padomju laiku sistēma! Nederi par kolhoza priekšsēdētāju, derēsi par gastronoma vadītāju!
– Var teikt, ka šai politikai nav gudrības. Igauņiem un arī citās valstīs kļūdu ir bezgala. Bet tur piesaista cilvēkus, kas spēj sistēmu sakārtot. Mazā valstiņa Igaunija saprata – viņu vienīgais ceļš ir intelektuālā ražotne. Tas ir arī mūsu vienīgais ceļš – tik mazai tautai. Igauņi ir pierādījuši, ka to spēj, un ies vēl tālāk. Kaut vai pētot tik neiedomājamu sfēru kā kosmoss. Tas pats Skype, elektroniskais paraksts, identifikācijas kartes... Savā laikā igauņiem bija tāds Nākotnes institūts. Cik nu tas paveica, bet igauņiem vienmēr bijusi tendence domāt par nākotni, modelēt situācijas.
– Vai tā tomēr nav mentāla problēma? Es neietu par ekonomikas ministru, jo neko no tā nesaprotu, bet ir taču Latvijā cilvēki, kas iet palēkdamies uz jebkuru amatu. Man būtu kauns izgāzties, bet viņiem nav. Kas tas ir – pašlepnuma trūkums?
– Ir jābūt kādam cēlonim! Ja skatāmies uz laiku pirms divdesmit gadiem, kad latvieši pārņēma varu, tad bija pilnīgi vienalga, cilvēks orientējas vai ne. Viņš varēja kļūt par jebko. Šī tendence turpinās. Tas ir slimīgi!
Deviņdesmito gadu sākumā mēs kultūrā aizkavējāmies ar patriotisko dziesmu dziedāšanu. Latvija bija priekšā un pakaļā, bet kas tai pa vidu – nebija svarīgi. Mēs neradījām intelektuālu kultūru, radījām kaut kādu mistisku patriotismu, kas pēc tam izgāzās, jo jaunieši uz to skatījās ar skepsi, neticēja...
Vajadzēja attīstīt intelektuālo, kultūras jomu, turpināt izdot žurnālus, grāmatas, radināt cilvēkus domāt. Esmu daudz prātojis, kāpēc Latvijā nojuka intelektuālā attīstība, bet igauņi to saglabāja. Igaunijā neviens žurnāls un kultūras izdevums likvidēts netika! Mēs taču par to pat neuztraucāmies! Pietika, ja varējām mazlietiņ padziedāt, un esam latvieši. Viss aizgāja tautisko prievīšu garā, mēs pazaudējām daudz laika un arī spēju novērtēt intelektu. Jo gudrāks cilvēks, vairāk zina, tauta saka, viņš ir lielāks liekēdis. Tās jau ir sekas.
– Atceros to gadu Rīgas centrāltirgu. Tur taču pamatā stāvēja Polijas braucēji, sievietes ar augstāko izglītību – ekonomistes, finansistes, grāmatvedes, ražošanas tehnoloģes. Nevienam šī izglītība nebija vajadzīga. Droši vien arī tas atstāja savu ietekmi.
– Protams! Šai varai, kas ir vāji intelektuāla, vajag pūli. Bet arī pūlis ir vājš. Tā ir psiholoģija, tā dzīvesziņa, kuru mūsu filozofi, psihologi un politologi nekad nav analizējuši. Situāciju, kā cilvēks ir dzīvojis pirms desmit gadiem, kas mainījies, kas noticis tīri intelektuālā ziņā, kur bijis pārrāvums izglītībā utt. Esošo situāciju neanalizējot, mēs nekur tālāk netiekam, visu cenšamies tikai glābt... kā tādi ugunsdzēsēji.
– Tu savulaik biji viens no tiem, kas ierosināja Latvijā Kultūrkapitāla ideju pēc igauņu parauga.
– Kultūrkapitāla fonda sākums bija 1996. gads. Toreiz biju Kultūras ministrijas radošo projektu konkursa komisijā, kas lēma, cik naudas jāpiešķir teātrim, baletam, literatūrai un tamlīdzīgi. Sāku pret to iebilst. Kā es varu lemt par baletu, ja neko par to nezinu! Varu pateikt tikai – jo augstāk palec, jo labāks balets! Uzrakstīju vairākus asus rakstus par sistēmas trūkumu ministrijā, dabūju pretim, bet tā toreiz aizgāja, cilvēki saprata. Kultūrkapitāla fonds tika nodibināts uz tāda paša principa pamata kā Igaunijā, tas darbojās no akcīzes nodokļa atskaitījumiem. Mēs sajutām, ka beidzot kultūra tiek finansēta sistemātiski. Protams, eksperti ir subjektīvi vienmēr, tomēr tas bija fonds, nevis kārtējais piedēklis pie Kultūras ministrijas, kur valsts iedod naudu žūrijai, kas to sadala. Pirms dažiem gadiem (tā bija absolūti nepamatota Eināra Repšes iedoma) – tika likvidēti speciālie fondi un finansēšana no nodokļu atskaitījumiem. Igaunija toreiz palika pie tiem pašiem finansēšanas principiem – 3,5 procenti no tabakas un alkohola un 65 procenti no azartspēlēm.
Tagad ir krīze. 2011. gads. Igaunijas Kultūrkapitāla budžets gandrīz 20 miljoni eiro gadā! Salīdzinot ar pagājušo gadu, viņiem ir pieaugums, nevis kritums. Igaunijas Kultūrkapitāla fondam, tāpat kā valstij, ir savs pamatkapitāls, kas netiek aiztikts. Kā igauņi ceļ lielos kultūras objektus, piemēram, KUMU? Viņiem ir azartspēļu likums. Īpašs procents tiek novirzīts celtniecībai.
Alkohols, tabaka, azartspēles savā ziņā ir lakmusa papīriņš tam, kā sabiedrība dzīvo, – fonds savāc reālu naudu. Latvijas Kultūrkapitāla fonda princips – tas nav fonda princips! Kā toreiz Kultūras ministrijā dalīja naudu, tā tagad pastarpināti izdala.
Stipendijām un pabalstiem igauņu Kultūrkapitāls atvēl 13 miljonus eiro, pieaugums, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir divi miljoni. Mūsu kultūras ministri vienkārši nedomā par globālas kultūras finansēšanas sistēmas radīšanu.
– Helēna Demakova domāja, izkaroja virkni likumu, tomēr pēc tam pusgada laikā viss tika iznīcināts.
– Igaunijā ne jau tikai Kultūrkapitāls vien atbalsta kultūru. Igaunijas valdībai ir vairākas stipendijas un prēmijas. Ir, piemēram, Valsts kultūras prēmija. To saņem trīs cilvēki par mūža ieguldījumu. Viena prēmija – sešdesmit divi tūkstoši eiro! Par radošo novitāti saņem seši septiņi cilvēki. Prēmijas lielums – desmit tūkstoši eiro. Tad ir Ārlietu ministrijas kultūras prēmija, ļoti prestiža. Šogad to saņēma Arvo Perts. Ir Igaunijas Kultūrkapitāla prēmija un Kultūrkapitāla visu nozaru gada prēmija. Igaunijas valdība nebaidās parādīt, ka reālais spēks, ar kuru Igaunija var pastāvēt kā valsts, ir tās kultūra un valoda. Tā ir sistēma! Nekad igauņu interneta portālos neesmu lasījis tik negatīvas atsauksmes par kultūru, kā regulāri var lasīt šeit – Latvijā.