Grāmatu grozs: Baltie zvirbuļi un skeleti skapī

© skenēts vāks

Dorisas Lesingas Bens pasaulē un Sofi Oksanenas Attīrīšanās. Dorisa Lesinga. Bens pasaulē. Tulkojusi Ieva Kalnciema. Zvaigzne ABC Viens no aizraujošākajiem pēdējā laika tulkotās literatūras jaunumiem – ne tāpēc, ka tā autore Dorisa Lesinga ir Nobela prēmijas laureāte literatūrā, bet gan tāpēc, ka grāmata izceļas no šī piedāvājuma meinstrīma. Lai jūs nebiedē fakts, ka Bens pasaulē ir romāna Piektais bērns turpinājums, jeb, smalki sakot, sīkvels (pirms izteikt savu sašutumu komentāros, paskatieties vārdnīcā!). Nudien nebūs nekāda bēda, ja izlasīsiet to vispirms. Aizraujošs gabals!

Vienā teikumā raksturojot – šis ir stāsts par kādu dabas kļūdu, nekur neiederīgu savādnieku Benu, kurš, nevienam neko ļauna nedarot, mēģina vienkārši dzīvot. Lieki piebilst, ka baltajiem zvirbuļiem tā vienkārši dzīvot nav lemts. Dorisa Lesinga to labi parāda, atklājot dažas nepatīkamas cilvēka sugas īpašības. Lasot neviļus radās doma, kas notiktu, ja cilvēcei nudien būtu tā laime satikt kādu nekaitīgu jetiju vai citplanētieti. Droši vien tas nabadziņš nonāktu zinātnieku nagos, kuri viņu iespundētu būrī un piestūķētu ar saviem elektrodiem kā tādu ceptu pīli ar āboliem.

Apbrīnojami vienkārši un perfekti romānā izpaužas tas, ko daļa publikas izrunā gandrīz kā lamu vārdu – proti, postmodernisms. Dorisa Lesinga nepārprotami rada Frankenšteina un Parfīma hibrīdu, tomēr, nebrienot pa mūslaiku gotikas banalitāšu taciņu, izveido savu unikālu stāstu. Tā beigas ir traģiskas. Ja ņem vērā, ka Bens pasaulē sarakstīts, kad Dorisai Lesingai ir ap astoņdesmit – atliek vien kārtējo reizi secināt – ir rakstnieki, kas gluži kā labs vīns ar gadiem parāda savu īsto kvalitāti.

Sofi Oksanena. Attīrīšanās. Tulkojusi Maima Grīnberga. Jumava

Somijā dzimusī igauniete Sofi Oksanena parāda to, ka var to, ko daudzi šeit Latvijā uzskata par neiespējamu. Stāstu par Igaunijas (tiklab Latvijas vai Lietuvas) 20. gadsimta 20. gados dzimušās paaudzes ērkšķaino dzīves ceļu uz Otrā pasaules kara un padomju atkārtotās okupācijas laika šausmu fona ir tomēr iespējams izstāstīt tā, lai to lasītu nu jau gandrīz četrdesmit valodās un gandrīz visur pasaulē. Vien acīmredzami te neder mokpilna izteiksme un plakans kā ķieģelis vēstījums nožēlojama pseidoreālisma manierē. Iztiekot arī bez šīm grabažām, Attīrīšanās spēj parādīt gan skarbā laikmeta traģiku un starp svešiem dzirnakmeņiem samaltās paaudzes sāpi, gan atklāt to, ka šo cilvēku skapjos glabātie skeleti dažkārt mēdz būt tik lieli, ka mūža beigās tiem skapī kļūst daudz par šauru. Noslēpumi lien ārā pa visām vīlēm un smacē gluži kā tvans, bet šāvieni kādā lauku mājā kaut kur Igaunijā pagājušā gadsimta 90. gados pieliek punktu procesiem, kas sākušies vairāk nekā pirms pusgadsimta.

Sofi Oksanena šajā romānā piedāvā piedzīvojumu un aizraujošu intrigu lasītājam. No mazajiem fragmentiem kopā liktais kopainas kaleidoskops ir pietiekami kolorīts un garšīgs, kaut gan uz beigām tas sāk maķenīt maldīties trīs priedēs, fināla akordu meklējot. Tā vien šķiet, ka «somu Stīgs Lārsons» atšķirībā no oriģināla ne visai organiski jūtas romāna rāmjos un tradicionālais vēstījums nav viņas stiprā pusē. Neraugoties uz to, Attīrīšanos bija vērts izlasīt – ar nepacietību gaidu, kādas abas romāna varones – sirmā Alīde Trū un jaunā Zāra – izskatīsies uz kinoekrāna.

Svarīgākais