Otto Ozols – latvieši var

Man šķiet, ka latviešu literatūrā jau sen nav bijis tik satraucošas debijas kā vēl pērn vasarā neviena nepazītā Otto Ozola globālais trilleris Latvieši ir visur. Zinu, kāds var iebilst – 2010. gada rudenī spoži sevi pieteica arī Vilis Lācītis, tomēr Otto Ozols neslēpjas plīša kažokā un lāča maskā, un nedzen velnu, viņš labprāt tiekas ar lasītājiem, uzstājas un diskutē.

Pirms Otto Ozola varbūt vien Laima Muktupāvela ar savu Šampinjonu derību tā spēja satricināt sabiedrību. Turklāt viņš nāk ar pozitīvu vēsti – latvieši ir visur!

– Atceros, pērn, vasaras beigās, pie Rakstnieku savienības sētas notika pamatīga spriešana – kas ir Otto Ozols un vai tā ir literatūra. Guntis Berelis toreiz teica – aizraujoši, tomēr kāds iebilda, ka tā neesot literatūra. Vairāki mēneši kopš tā brīža ir pagājuši, tu no neviena nepazīta debitanta esi pārvērties par lielāko atklājumu latviešu literatūrā. Pirms Ķīpsalas grāmatu meses tavs apgāds ziņoja, ka esot izdota Latvieši ir visur papildtirāža, lasītāji tevi aicina uzstāties. Latviešu literatūrā nudien tā bieži nenotiek.

– Patiesībā esmu samulsis... Atklāti sakot, grāmatas reklāmas budžets bija precīzi nulle. PR stratēģija – tik cik izdevniecība izsūta eksemplārus medijiem. Es, protams, biju cerējis uz uzmanību, tomēr gaidītais pārsniedz visu iedomāto.

Esmu samulsis, bet arī priecīgs. Visa šī ažiotāža mani pārsteidz pozitīvā nozīmē. Tā ir dulla grāmata. Neparasta. Mazliet huligāniska un citāda grāmata. Bažījos, kā latviešu sabiedrība, it kā konservatīva, it kā aizspriedumaina, to uzņems. Pārsteidza atsaucība! Pretimnākšana! Tas bija tik negaidīti!

– Nu ja! Latviešiem taču vajagot to nopietno literatūru vien, jaunu Andreju Upīti, bet tev tāds izklaides gabals! Kāpēc publika tik labprāt atsaucās?

– Es izvairos no diskusijām, kas ir un kas nav literatūra. Par to jau strīdas simt gadus. Tāpat nevienam nav skaidrs, kas ir literatūra. (Smejas.) Viens no iemesliem, ko arī Berelis sacīja, kaut kad pērn augustā, izlasījis manuskriptu – grāmatā ir pateikts ļoti daudz kā tāda, par ko latvieši runāja tikai čukstus, negribīgi un virtuvē. Atklāti to nekad neteica. Nezinu, varbūt baidījās. Tas ir viens no iemesliem. Otra lieta – es nemēģinu pierādīt, cik es tagad esmu gudrs un māku rakstīt sarežģītos teikumos. Sarežģītām cilpām...

– Godātais autors pārzina postmodernisma teorijas un prot jebkurā dzīves situācijā citēt Kafku...

– Jā, jā! Un mēģina pārspēt Nīči un vēl kādu... Man nevajadzēja sevi apliecināt. Es gribēju runāt, kā cilvēks ar cilvēku. Kā mēs abi tagad. Vienkārši runāt. No sirds uz sirdi... (Samulst.) Diezin vai nav par skaļu...

– Kāpēc arī ne?

– Patiesībā tā ir. Kā es domāju, tā arī pateicu. Mēģināju radīt tādu izteiksmes formu. Nu ja. Tādu, kā normāli cilvēki sēž un sarunājas, nemēģinot tēlot kaut kādus superintelektuāļus. Jau apzināti mēģināju ieprogrammēt to, ka runāju valodā, kuru sapratīs gan tantuks Bauskā – man bija ļoti svarīgi, lai to saprastu vienkāršie lasītāji, – gan profesors Rīgā.

Būtībā tas arī izdevies. Mani saprot pensionāri, mani atbalsta profesori Rīgā. To es redzu no atsauksmēm. Domāju, ka šajā izteiksmes formā ir atslēga tam, ka grāmatu lasa. Domāju, ka tā ir arī bijusi zināmā mērā problēma latviešu literatūrai, ka cilvēki mēģina pašapliecināties ar sarežģītām formām un zem tādas milzīgi pārgudras konstrukcijas norok savu emociju, savu domu.

– Atceries, bija tāds krievu rakstnieks Grīns. Viņš visu mūžu mocījās ar tuberkulozi un citām kaitēm, tikpat kā netiekot ārā no sava kabineta. Tomēr tas viņam netraucēja rakstīt dēku stāstus par pirātiem un apslēptiem dārgumiem. Var jau būt, ka dažam labam arī šodien tas pa spēkam, bet vai tomēr mūsdienās iespējams rakstīt par pasauli, personiski neredzot un nepazīstot tās plašo daudzveidību, sēžot kaut kur klusā lauku mājā?

– Žilam Vernam tas izdevās! Lasot, nav sajūtas, ka viņš gandrīz neizgāja no kabineta.

– Beigās jau arī viņš apkaunējās, nopirka kuģi, sāka ceļot – gandrīz noslīka vētrā. Nu ja, bet kad tas bija! Mūsdienu lasītājs jau redz to, kas ticis piefantazēts, izzīsts no pirksta.

– Es domāju, ka nevar! Ja rakstu par Berlīni, tad esmu tur bijis. Man patiešām tā ir mīļa pilsēta un es to zinu. Ja rakstu par nemieriem Kroicbergā, par kuras nosaukumu izraisījās diskusija, vai šis vārds ir pareizi uzrakstīts – tad es tur biju. Ja runāju par Ameriku, par saviem iespaidiem, par Rietumkrastu, tad esmu tur bijis. Tas pats ir ar Kopenhāgenu, Somiju, Maskavu. Nezinu, vai es to varētu uzrakstīt, tur nepabijis. Tas ir jāsajūt! Mūsdienās cilvēki ceļo daudz vairāk. Viņi zina. Lasītājiem nevar iestāstīt muļķības. Nevar sadzejot!

– Tur jau ir tā lieta! Žila Verna laikos varēja mierīgi stāstīt lasītājiem, ka, piemēram, dzērvenes kaut kur Sibīrijā augot kokos un esot ķirbja lielumā. Neviens jau Eiropā toreiz nezināja, vai tā ir patiesība, vai nav. Mūsdienās tā nevar. Tu esi bijis, redzējis, tā ir tava priekšrocība!

– Jā! Es mēģinu izstāstīt, kā tur ir un kādas ir manas sajūtas. Piemēram, Amerikas rietumkrasts, Sanfrancisko lauza manus stereotipus par Ameriku. Atbraucu uz Sanfrancisko, domāju, kur tad ir tā Amerika ar resnajiem hamburgerēdājiem, kas brauc ar džipiem, kuri savukārt rij nenormāli daudz benzīna. Tā vietā es ieraudzīju intelektuālu sportisku pilsētu, kurā zaļā domāšana ir krietni vairāk attīstīta nekā Eiropā, kur visi sporto.

Tas pats ar Krieviju. Šie stereotipi... Amerikāņi smejas, ka tur visi «lāči pižikos» staigā pilsētā. Bet tas tā nav! Patīk vai nepatīk, Lužkovs Maskavu sakārtoja un to nevar noliegt. Tāpat nav tā, ka izdzirdot vārdu baltietis, katrs krievs uz katra stūra tver pēc ložmetēja. Viņi ir ļoti atvērti un sirsnīgi cilvēki. Tas ir jāredz un jāzina. Tāpēc ir jābūt klāt, jo lasītāji paši noteikti ir ceļojuši.

– Manuprāt, pēc neatkarības atjaunošanas latviešiem pašapziņa ir stipri gājusi mazumā. Varbūt tava grāmata tāpēc arī tik ļoti uzrunā, ka tu nesūksties un stāsti pozitīvas, gandrīz neticamas lietas par latviešiem, sakot – mēs varam! Pirms tevis to kaut kad astoņdesmitajos gados žurnāls Liesma darīja, rakstot par latviešiem, kas džinsus izgudroja un sazin vēl kādus brīnumus paveica. Toreiz bija pacēlums, bet pēc tam nu jau vairāk nekā divdesmit gadus latvietim neviens nav uzsitis uz pleca – tu vari!

– Tas ir tas, ko es teicu – no sirds uz sirdi. Ne jau es viens tā domāju. Ilgus gadus kopējais noskaņojums bija – mēs tādi un šitādi, mēs jau neko nejēdzam izdarīt, esam stulbāki, dumjāki, kašķīgāki par visiem citiem. Redz, kā tiem tur viss notiek, bet mums nekā. Nemitīgi tiek atkārtots teiciens – latvietis latvietim mīļākais ēdiens. Tas viss summējas un nomāc sabiedrību, jo notiek gadiem ilgi.

Faktiski neviens no viedokļu līderiem nav nemēģinājis lauzt šo lietu. Tās ir pilnīgas muļķības! Tā nav! Mums ir trūkumi. Neapšaubāmi! Mēs strīdamies savā starpā, bet tas taču ir normāli! Tā ir jebkurai citai nācijai. Somi tāpat kašķējas. Arī igauņi neatšķiras. Esmu tur dzīvojis, zinu.

Patiesībā šī kašķēšanās ir normāla rietumu attīstītas civilizācijas pazīme. Cilvēki strīdos ģenerē idejas. Viņi tās noslīpē līdz galam. Tur, kur ir viens «pareizais» viedoklis, tur tas arī paliek sastindzis. Vajadzīga vārda brīvība. Nepieciešama politiķu kritika! Viņi to sauc par zākāšanu, protams, to ir grūti izturēt. Bet viņi ir jārūda. Tāpēc jau visās Rietumvalstīs politiķus nemitīgi baksta. Viņus rūda, apdauza iekšējās cīņās, padarot konkurētspējīgus. Neviens labs bokseris nekļūs par pasaules čempionu, ja viņš sparingā nebūs simts reižu pa ģīmi dabūjis un iemācījies paredzēt sitienus. Katrai sabiedrībai ir būtiski norūdīt pārstāvjus, ar kuriem viņi iet pasaulē un cīnās. Lai viņi ir ar krampi! Lai mums aizbraucot uz Briseli, Vašingtonu vai Maskavu, ir krampis. Jo tur pretim stāv trenēti čempioni. Doma, ka neesot smuki kašķēties, nav pareiza. Ir jārūdās.

Atgriežoties pie jautājuma, ir, bija un būs daudz spējīgu latviešu. Palūkojies apkārt! Nesen skatījos filmu par brāļiem Kokariem. Viņiem katram bija 86 gadi tobrīd, kad filmu uzņēma. Brāļi vienā mierā uzskrien augšā un lejā pa lielajām estrādes trepēm, bet pēc tam aprunājas ar strādniekiem. Tie nav vienīgie piemēri.

Es tagad konstatēju, ka savā ziņā ar šo grāmatu esmu darījis to, ko Lenarts Meri darīja Igaunijā deviņdesmitajos gados. Lasu viņa grāmatu Politiskais testaments. Viņš gan tautai, gan pasaulei pateica, ka igauņi ir sena, dižena, spēcīga nācija ar dziļu kultūru ar milzīgiem sasniegumiem. Viņš to neiepotēja, neuzlīmēja plāksteri, nodarbojoties ar demagoģiju. Viņš to pierādīja. Precīzi, skaidri. Igauņi apzinās savu vērtību, tāpēc igauņiem viss iet no rokas. Viņi to zina un tic sev. Bija kāda sapulce, kurā Meri saaicināja Igaunijas lielos biznesmeņus. Neatceros tik precīzi, lai nocitētu, bet doma bija šāda – jums ir dabiskais instinkts vairot savas bagātības un īpašumus. Tas ir labi! Tikai atcerieties, ka jums jāpalīdz vairot harmoniju un stabilu sabiedrību. Jums ir jāmāk dalīties ar šo valsti un jābūt godprātīgiem pret to. Ja sagrābsieties milzu bagātības, nedomājot par valsti, jūs vienudien pamodīsieties un sapratīsiet, ka paši esat kretīni un jums visapkārt ir kretīni.

Mums šādu politiķu, kas to prastu pateikt, nav bijis.

– Tu esi daudz redzējis, kā ir kaimiņvalstīs. Kas notika ar mums deviņdesmito gadu sākumā? Atceries, latvieši pirms tam bija tik lepni – mēs esam labākie Padomju Savienībā, neviens nestāv mums līdz. Mums ir labākie produkti, elektrovilcieni, radiolas, Straumes elektropreces. Kāpēc tas viss noplaka kā tāds caurs balons?

– Bija jau arī! Mēs sapināmies. Līdz deviņdesmito gadu beigām, protams, kļūdas bija, bet mēs gājām pareizajā virzienā. Tad iestājās stagnācija.

Latvijas politiskā elite, faktiski ļoti šaurs loks, nesaredzēja to, kādas sistēmiskās izmaiņas valstij nepieciešamas. Viņi nokavēja un neveica nepieciešamās reformas. Igauņi toreiz to izdarīja, bet mēs joprojām esam pusceļā. Tas pats jautājums par partiju finansējumu, kas Igaunijā ir sakārtots.

Ja tagad teic, ka mums deviņdesmito gadu beigās esot bijis kāds izcils premjers, kurš izglāba valsti un nolika uz pareizā ceļa, tā nav patiesība! Viņa laikā valdības bija nestabilas, partijas veidoja šaurs cilvēku loks, atkarīgs no vēl šaurāka finansējuma avota. Kas tad kopš tā laika ir mainījies? Varbūt pēdējās vēlēšanās par pussoli. Netika veiktas sistēmiskās izmaiņas, lai padarītu valdības stabilas, bet politiķus atbildīgus vēlētāju priekšā. Ilgtermiņā tas arī radīja šīs problēmas. Elite nobijās un varu neatdeva, cilvēki ar idejām, kas gribēja kaut ko darīt valsts labā, palika malā, vai tika atstumti. Domāju, ka Latvijas intelektuālā elite toreiz izžuva.

– Atgriežoties pie romāna, cik ilgi tu vāci visus šos gandrīz neticamos faktus par latviešiem?

– Daļu no tā biju dzirdējis jau bērnībā, nebija nemaz tik grūti.

– Bet vienalga, to taču vajadzēja atsvaidzināt, atrast apstiprinājumu.

– Tieši tā! Bet mīti, ka latvieši ir otra izredzētā tauta pēc ebrejiem, vai varbūt ebreji ir izredzētie, bet latvieši nolemtie, vai arī to, ka revolūciju Krievijā uztaisīja latvieši, ir ļoti izplatīti...

– Vēl nupat 16. martā Andreja Mamikina šovā TV5 viens krieviski runājošs vēsturnieks ar lielu patosu kliedza, ka esot jānokārto rēķins par strēlnieku vēsturiskajiem nodarījumiem Krievijai.

– Tas ir viens no mītiem, ko viņi paši nesaprot. Latviešu strēlnieki bija rēķins viņiem pašiem. Viņi dabūja pretreakciju. Tas ir grāmatā pieminēts. Par nenormālo pārkrievošanu un šovinismu. Valdemārs izveidoja bāzi latviešu valodai kā nācijas valodai, bet tad pēkšņi ieradās kaut kāds sinodes virsprokurors, kurš pateica – nekā, tālāk viss notiks krievu valodā, skolās vairs neviens nerunās latviski! Sākās rusifikācija. Tad nāca piektais gads, soda ekspedīcijas. Tas viss radīja nevaldāmo vēlmi atriebties. Ne tikai latviešiem! Arī somiem, igauņiem, ebrejiem.

– Neaizmirsti arī cara ģenerāļus, kas pameta strēlniekus drošai nāvei, lai paši varētu saņemt ordeņus.

– Tas arī bija viens no mērķiem. Es šo grāmatu rakstīju dažādām mērķauditorijām. Mans mērķis bija pateikt – nedrīkst apspiest tautas, tas rada pretreakciju. Nevajag arī akli ticēt mītiem. Šī grāmata lielā mērā ir rakstīta arī krieviem, lai paplašinātu viņu izpratni par Latviju. Tajā nav naida vai aizvainojuma. Tas ir signāls – pārkāpjot mītiem un aizspriedumiem, varam atrast daudz kopīga, vienojoša un cits citu bagātināt.

– Kas tālāk notiks ar tavu grāmatu? Papildtirāžas, tas ir labi, vai tu strādā arī ar tulkojumiem? Vai ir kāds konkrēts plāns?

– Pagaidām cīnos saviem spēkiem. Minimāli man ir palīdzējis Latvijas Literatūras centrs ar paraugtulkojumu zviedru valodā. Ir ļoti labs angļu tulkotājs, kurš strādā ar šo romānu. Tagad domāju, kā varētu iztulkot krieviski. Ir tā, ka viss, ko nopelnu ar grāmatu latviešu valodā, tiek atdots tulkotāja honorāram. Pats es nepelnu neko.

Tas ir mans mēģinājums, es gribu izstāstīt pasaulei, kas ir Latvija, lai tas nav tāls un aizmirsts kakts, kuru neviens nezina. Ja jau mūsu mūziķi un solisti var izcelties lielajos pasaules tirgos, kāpēc lai to nevarētu izdarīt ar grāmatu?

Es īsti neatbildēju sākumā uz to – ir literatūra, nav literatūra. Par grāmatu vispārējais viedoklis ir tāds – viegli un ātri lasās, tajā ir daudz informācijas. Ja lasītājs to var viegli un ērti izlasīt, saņemt informāciju, tad es domāju, kaut kas ir izdarīts.