Izdevniecība Jumava laidusi klajā Heinriha Stroda grāmatas PSRS politiskā cenzūra Latvijā 2. daļu. Jaunā grāmata ir 2010. gadā izdotās grāmatas papildinājums, tajā iekļauts dokumentu apkopojumu par PSRS laika cenzūru. Šie materiāli ir patiešām interesanti un būs īpaši saistoši ikvienam, kam ir interese par padomju laika avīžniecību un literatūru. Atslepenotā kompartijas vadības sarakste apliecina, ar kādām dumjībām un šķēršļiem saskārās radošās domas izpausmes padomju laikā.
Heinrihs Strods ir veicis patiešām izcilu izpētes darbu. Tomēr aplūkojot PSRS uzspiesto cenzūru vēsturnieks lieto formu «PSRS politiskās cenzūras vēsture Latvijā, pārtraucot atpakaļsaiti ar reālo dzīvi un domāšanu...» (2. daļa, 17.lpp.) Cilvēks, kurš izlasīs tikai Heinriha Stroda grāmatu abas daļas nonāks lielu maldu iespaidā. Lūk, dzīvoja reiz, lepna un brīva tauta, kuras zemē1940. gadā ieradās ļaunumu nesošie komunisti, kas «pārtraucot atpakaļsaiti ar reālo dzīvi un domāšanu» nekavējoties ieviesa cenzūru. Tā kalpoja kā ideoloģisks latvju tautu paverdzinošs ierocis nežēlīgo okupantu un viņu pakalpiņu rokās.
Tikai tā nav patiesība. Laikā, kad Latvijā iebrauca PSRS tanki, cenzūra jau funkcionēja un darbojās kā nežēlīgs jebkuru Ulmaņa kritiku iznīcinošs instruments.
Latvijā cenzūru neieviesa komunisti un to pakalpiņi. Latvijas pirmā republika nebija tik brīva un demokrātiska, kā to iztēlo skaistās un idealizētās atmiņās par labajiem Ulmaņlaikiem. Jau pirmās republikas laikā pēc karastāvokļa atcelšanas tika noteikta stingra cenzūra kinematogrāfam (1926. gada likums ar 1929. gada papildinājumiem). Savukārt pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma tieši Ulmaņa valdība tieši tāpat pārtrauca «atpakaļsaiti ar reālo dzīvi un domāšanu» jo Iekšlietu ministra pirmais dekrēts pēc apvērsuma (16. maija Valdības Vēstnesis) bija par iepriekšējas cenzūras ieviešanu periodiskajiem izdevumiem. Ulmaņa režīms slēdza 54 avīzes un žurnālus (sk., Riharda Treja rakstu grāmatā Latvijas Republikas prese 1918-1940).
Cenzūra Ulmaņa laikā smagi skāra grāmatas. Balstoties uz likumu par karastāvokli regulāri tika publicēti aizliegto grāmatu saraksti (1936. gada Valdības Vēstnesis nr. 52., 57. 1937. gada Valdības Vēstnesis nr. 117., 237., 246. utt.) Savukārt, kad 1938. gadā karastāvoklis tika atcelts, spēkā stājās jauns Preses likums, kas atļāva atbrīvoties no iepriekšējas cenzūras tiem izdevējiem, kuru saturiskos vadītājus apstiprināja Sabiedrisko lietu ministrs.
Toreizējais Preses likums noteica plašu aizliegto tēmu sarakstus. Tā 13.pantā lasāms: «Periodiskā izdevumā nav atļauts ievietot:
1) rakstus vai notēlojumus: a) kuru mērķis vai tendence ir musināt uz nepaklausību vai pretdarbību likumiem, valdības rīkojumiem vai saistošiem noteikumiem, vai uz naidu starp atsevišķām iedzīvotāju daļām, vai b) kuros nicinoši izsakās par valsti, tautu, valsts iekārtu, Valsts galvu, valdību, tās locekļiem, tiesu, vai par karaspēku vai karaspēka daļu, vai par aizsargu organizāciju vai tās vienību vai policiju, vai c) kuri var būt par cēloni kārtības un sabiedriskā miera traucēšanai;
2) ziņas, kas nepareizi vai tendenciozi apgaismo valdības vai tās locekļu darbību, vai kas nepareizi apgaismo saimniecisko, kultūras un mākslas dzīvi Latvijā, vai izplata nepareizas ziņas par Latvijas valsti, vēsturi, zemi un tautu;
3) ziņas, kas grauj, nievā vai nonicina baznīcu, reliģiju , ģimeni vai citus pastāvošos likumīgos iestādījumus;
4) nepārbaudītas ziņas, kas var apgrūtināt Latvijas attiecības ar ārvalstīm, vai ziņas, kas satura apvainojumus pret draudzīgu valstu galvām, valdības locekļiem vai diplomātiskiem pārstāvjiem;
5) mazvērtīgus, pieklājības jūtas apvainojošus vai pret labiem tikumiem vērstus rakstus, notēlojumus vai sludinājumus;
6) rakstus, kas cildina noziedzības un noziedznieku gaitas vai ar pavedinošiem
aprakstiem un attēlojumiem padara tās pievilcīgas;
7) rakstus ar nicinošu vai jaunu polemiku pret citiem periodiskiem izdevumiem.» Latvijas 1938. gada Preses likums noteica iepriekšējo cenzūru grāmatām un ārzemju autoriem. Tā 25. pantā teikts: «Spiestuves īpašnieks vai atbildīgais vadītājs var izsniegt pasūtītājiem izdevuma tirāžu vai tā daļu tikai pēc tam , kad viņš saņēmis Sabiedrisko lietu ministrijas vai vietējā policijas priekšnieka kvīti par obligatoriski piesūtāmo eksemplāru saņemšanu. Šī kvīte par periodiskā izdevuma saņemšanu jāizsniedz 24 stundu laikā, bet par neperiodisko izdevumu – 7 dienu laikā, pretējā gadījumā sabiedrisko lietu ministrim jālemj, ka iespieduma darbu nav atļauts izplatīt.» Ārzemēs drukātajām grāmatām aizliegumi bija vēl stingrāki. Nesaņemot kvīti noteiktā laikā, grāmata skaitījās aizliegta.
Īpaši stingra iepriekšējā cenzūra, no 1938. gada, tika noteikta skaņuplatēm. Preses likuma 40. pants: «Iekšzemē tirdzniecībai ražotu plati atļauts izplatīt tikai pēc tam, kad saņemta uz to Sabiedrisko lietu ministrijas atļauja.» Visas skaņuplates, kurām līdz noteiktam laikam netika dota atļauja, bija jāiznīcina. Tiesa pat šāda liberalizācija nebija ilga, jo 1939. gada septembri sākās Otrais pasaules karas un Latvijas periodiskie izdevumi atkal nonāca smagos cenzūras žņaugos.
Padomju varai izveidojoties pirmais solis nebija cenzūras pārņemšana vai ieviešana. Cenzūra funkcionēja visu laiku, kamēr noritēja varas maiņa, bez pārtraukuma. Bija tikai jāmaina aizliegumu saraksti. Tāpēc viens no pirmajiem Kirhensšteina valdības dekrētiem ar Sabiedrisko lietu ministra P. Blausa parakstu bija Valdības Vēstnesī 1940. gada 2. jūlijā publicētais lēmums, atceļot aizliegumu izplatīt daudzas Ulmaņa laikā oficiāli aizliegtās grāmatas. Tikai pēc tam, kad Latvija jau tika oficiāli uzņemta PSRS tika izsludināts likums Par galveno literatūras pārvaldi(Valdības Vēstnesis, 940. gada 10. augusts), kas sāka transformēt Ulmaņa laika cenzūru pēc PSRS parauga.
Tiesa, lai iegūtu izpratni par cenzūru, aizliegumiem un regulējumu un apjomu Ulmaņa laikā, nav jāapmeklē slepenie arhīvi. Latvijas Nacionālā bibliotēka portālā www.perodika.lv ir padarījusi pieejamu un atklātībai nodevusi daudzu tā perioda laikrakstu, tostarp arī Valdības Vēstneša saturu. Heinriha Stroda grāmatu abās daļās pietrūkst Padomju cenzūras «atpakaļsaite» – salīdzinājums ar Ulmaņa cenzūru. Kura cenzūra tad bija nežēlīgāka (vai žēlīgāka), Ulmaņa konstruētā un noslīpētā, vai boļševiku robustā sistēma?
