Šoreiz Grāmatu groza apskatā par divām nopietnām grāmatām. Katra no tām būtu pelnījusi ne tik daudz literatūras pētnieku, cik vēsturnieku, psihologu, psihoterapeitu un sabiedrības izvērstu analīzi. Savukārt, runājot par iespējamo lasītāju auditoriju, šie darbi sasniegtu savu mērķi tad, ja tajos attēlotie notikumi nekad neatkārtotos.
Valentīna Freimane sadarbībā ar Guntu Strautmani. Ardievu, Atlantīda! Atēna
Izcilās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata bija viens no pērnā gada nogales notikumiem mūsu kultūrā, diezin vai Latvijā ir daudz cilvēku, kuru memuāri tiktu uztverti ar tik lielu interesi. Nezinu, vai šo darbu būtu pareizi saukt par grēksūdzi (kādi nu tur autores grēki?), tomēr sava līdzība ar to ir un sajūta, ka lasot esi pieskāries kam ilgi slēptam un intīmam, ko iespējams pat neklātos uzzināt (bet tomēr jāzina) aug augumā. Tas varbūt tāpēc, ka Valentīna Freimane ir tiešām lieliska stāstniece un izcila personība, kas nezaudē takta sajūtu pat visnepatīkamākajās situācijās.
Kā teikts ievadā, Valentīna Freimane apmēram desmit gadu garumā ir centusies izstāstīt savas saulainās bērnības un traģiskās jaunības stāstu. Tas uzprasās uz tādiem epitetiem kā patiesi kinematogrāfisks, krāsains un fascinējošs, ja vien tā nebūtu 20. gadsimta dzīvā vēsture, bet pats stāsts nevēstītu par reāliem notikumiem, kas bijuši tik skarbi, ka jebkādi epiteti kļūst neiespējami. Visa cieņa autorei, ka viņa uzdrošinājusies atklāt, ko viņai personiski nozīmēja holokausta šausmas Otrā pasaules kara gadu Latvijā. Un apbrīna par prasmi nezaudēt cilvēcisko stāju arī tad, ja sirds sasalusi ledū.
Orlando Faidžīss. Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā. Tulkojusi Silvija Brice. Zvaigzne ABC
1000 lappušu biezais Orlando Faidžīsa pētījums Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā piedāvā liecību un atmiņu apkopojumu, kas atklāj staļinisko represiju upuru dzīvi Padomju Savienībā. Savā ziņā šo krājumu var salīdzināt ar latviešiem labi zināmajiem liecību apkopojumiem krājumos Via dolorosa vai Dzintras Gekas Sibīrijas bērnos. Ir tomēr kāda atšķirība. Londonas universitātes profesors Faidžīss mobilizējis šā darba veikšanai kvalificētus palīgus un grāmata ir būvēta pēc vienotas pētnieciskas shēmas. Tā nav viegla lasāmviela, ko varētu kādam ieteikt palasīties pirms gulētiešanas! Pētījums ne vien fiksē atmiņas, bet arī mēģina tās strukturēt un runāt par dažādām blaknēm. Par to, ka pēc atgriešanās no lēģeriem upuriem dažkārt nācies mitināties zem viena jumta ar tiem, kas viņus denuncējuši. Par to, ka piedzīvoto pazemojumu un psiholoģisko traumu dziļums licis Staļina koncentrācijas nometņu bērniem tik rūpīgi slēpt savu pagātni, ka izsūtījuma fakts ģimenē atklājies vien pēc gadiem piecdesmit. Dažkārt vien mūža beigās noskaidrojies, ka savulaik cietumos pabijuši abi laulātie. Faidžīsa grāmata liecina arī par tiem bāreņiem, kurus burtiski ražoja padomju režīms, atklājot to, kā bērnu namos «tautas ienaidnieku» atvases tika ideoloģiski dresētas tā, lai režīms iegūtu fanātiskus sulaiņus. Īpašs ir stāsts par psiholoģiskajiem mehānismiem, kas represētajiem licis aizmirst reālās šausmas – vieglāk ir bijis asociēt sevi ar, piemēram, Solžeņicina darbu varoņiem, uzdodot viņa nometņu dzīves aprakstus kā savējos.