Opera pamatoti tiek uzskatīta par vienu no konservatīvākajiem skatuves mākslas žanriem, kas savā attīstībā un jaunradē, piemēram, no dramatiskā teātra, atpaliek par vienu līdz diviem gadsimtiem. Un tiesa – sava laikmeta popmūzika Verdi partitūrās šobrīd kļuvusi par opermūzikas zelta fondu. Salīdzinot ar 19. gadsimtu, jaunas operas top ļoti maz, un pārsvarā nespēj uzrunāt plašas auditorijas, jo mainījusies gan muzikālā valoda, gan izklaides iespēju piedāvājums.
Operā ienākot dramatiskā teātra režijas dominantei, nereti klasisko operu sižetiem tiek piedāvāti t.s. mūsdienīgie risinājumi jeb sižeta lokalizācija citās laikmeta reālijās. Taču pavisam cita opera ir muzikālā jaunrade, kas būdama neglābjami saistīta ar aktuālo vai neseno vēsturisko kontekstu caur mākslas prizmu veido nākotnes operu zelta fondu. Viena no šādam operām ir amerikāņu komponista Džona Adamsa Niksons Ķīnā, kas tapusi 1987. gadā pēc Ņujorkas laikmetīgās mākslas flagmaņa – Bruklinas Mūzikas akadēmijas, Hjūstonas operas un Dž. F. Kenedija skatuves mākslu centra pasūtījuma. Tā vēsta par vēsturiski nozīmīgu tikšanos un ar to saistīto mūsdienu mitoloģiju, kas atstājusi pamanāmas pēdas pasaules, īpaši ASV, vēsturē, kad 1972. gadā prezidents Niksons apmeklēja diktatoru Mao Dzedunu komunistiskajā Ķīnā.
Tas ir unikāls darbs, kam nav līdzinieku. Vismaz neviens vēl nav uzrakstījis operu par, piemēram, Fidela Kastro un Leonīda Brežņeva 1974. gada tikšanos Kubā. Džona Adamsa mūzika ir minimālisma paraugstunda, un šī opera nav izņēmums. Tas ir formas ziņā vienkāršs, bet psiholoģiski ļoti dziļš darbs. Tajā darbojas seši personāži – prezidents Niksons, viņa kundze Pata Niksone, Mao Dzeduns, viņa pēdējā sieva Čiang Čing, kā arī abu līderu padomnieki Henrijs Kisindžers un Žu Enlai. Pats Pulicera prēmijas laureāts Džons Adamss vairākkārt atzinis, ka viņa operas allaž ir saistītas ar dažādiem amerikāņu modernās mitoloģijas līmeņiem, kuros zināma loma ir arī polittehnoloģijām. Šis fenomens postmodernajā kultūrā ir visai interesants, jo daļa šādu darbu kļūst par simboliem, kas pēc tam iesakņojas kolektīvajā atmiņā par spīti savam vēsturiskajam neviennozīmīgumam. Operas žanrā gan šādu piemēru ir ļoti maz, šo lauciņu aktīvi kopj dažāda līmeņa kinematogrāfa darboņi un dramatiskais teātris. Tomēr kas zina, varbūt kāds pēc gadiem sacerēs operu par Barikādēm, Tautas fronti vai postmileniuma operu Nothing special. Tas būtu patiešām interesanti.
Operas Niksons Ķīnā pirmizrāde notika 1987. gadā, pēc tam tā iestudēta tikai 2004. gadā. Ņujorkas Metrpolitēna operas repertuārā allaž zināma loma ir vēsturisku un episko operu iestudējumiem, turklāt tie allaž izpelnījušies kritikas atzinību. 2. februārī Metropolitēna operā notika Niksons Ķīnā jauniestudējuma pirmizrāde ar pašu Džonu Adamsu pie diriģenta pults. Pirmās atsauksmes šai sabiedrisku diskusiju un ASV mediju uzmanības pavadītajai operai droši vien nebūs ilgi jāgaida, bet 12. februārī Kino Citadele to demonstrēs arī HD tiešraidē. Tā ir iespēja kļūt par lieciniekiem tam, kas, izrādes režisora Pītera Sellarsa vārdiem runājot «parāda, ko opera var izdarīt ar vēsturi, atklājot tās dziļākās psiholoģiskās dimensijas un slēptus, niansētus un pat mistiskus aspektus». Lomās darbosies vairākkārtējs un arī pirmreizējais Niksona lomas atveidotājs baritons Džeimss Madalena, Dženisa Kellija kā Pata Niksone, koloratūrsoprāns Ketlīna Kima kā Čiang Čing, Roberts Brūbeikers kā Mao Dzeduns, Rasels Brauns kā Žu Enlai un Ričards Pols Finks Henrija Kisindžera tēlā.