Nudien Latvijā tā nenotiek bieži, ka pie lasītājiem gandrīz vienlaikus nāk trīs grāmatas par izcilām personībām mūsu kultūrā. Lai arī vienojošais elements – grāmata - ir šķietami vienāds, visas trīs atšķiras žanriski un arī svaru kausi, kuros tās sveramas, ir dažādi.
Līga Blaua. Maija Tabaka. Spēle ar dzīvi. Jumava
Līgas Blauas darbs ir žurnālistiski tīrs un labi nostrādāts produkts. Jau pēc grāmatas par Viju Artmani (Vija Artmane. Sirdī palikušie) rakstīju, ka ārēji varbūt šķiet – kas tur – aizgāja ar diktofonu pasēdēja. Tomēr visiem, kas tā runā, varētu ieteikt – aizejiet un pamēģiniet... Ja vien tiksiet klāt un ar jums kāds vispār gribēs runāt. Ideja, ka no grāmatas lappusēm runā pats aprakstāmais, nostrādā nebūt ne katram, taču Līgai Blauai Latvijā tas izdodas vislabāk, jo ir jābūt gan pacietībai, gan arī gudrībai izsēdēt un sagaidīt īstos tekstus un atbildes. Grāmata tieši ar to arī būs unikāla pēc gadiem – ka tajā Maija Tabaka stāsta pati par sevi, izvairoties no korekto mākslas zinātnieku starpniecības un interpretācijām. Protams, kāds šos stāstus varētu gribēt garākus un vairāk, bet kultūras vēsturē dažkārt noticis tā, ka no neliela ieraksta ģēnija dienasgrāmatā interpretētāji pēc tam uzpūš milzīgu pētījumu. Grāmatu, kurā varēsim lasīt Maijas Tabakas teikto, nebūs jāizdomā, to vienkārši varēs paņemt no plaukta.
Daiga Mazvērsīte. Pusvārdā. Jānis Zābers. Mansards
Ielasījos un aizrāvos. Šī, manuprāt, ir nopietnākā un tālab vērtīgākā no aplūkojamās grāmatu četrotnes, Jāņa Zābera dzīves stāsts tajā izklāts ar pētniecisku vērienu. Savā ziņā Daigas Mazvērsītes darbs aizlāpa baltu plankumu 20. gadsimta Latvijas kultūras biogrāfijā, jo Jānis Zābers savulaik bija dievināts, pielūgts un leģendārs – opermākslinieks, kas stažējies Itālijā un aicināts uz pašu La Scala, uz kuras skatuves viņš gandrīz vai arī uzstājies (ak, šie PSRS laiku sirsnīgie tikumi!).
Pārsteidza Zābera dzīves stāsts, iepriecināja arī tas, ka Daiga Mazvērsīte nesirgst ar latviešu kultūras pētnieku vecākās paaudzes niķi taisīt no mūsu māksliniekiem tādus kā nolaizītus pajoliņus. Pavisam negaidot, Daiga Mazvērsīte nebija nobijusies un izcēlusi dienasgaismā pat leģendāro tenku par Zābera Itālijā dabūto sifilisu (ko tur izlikties, par to savulaik muldēja visi, kam nebija slinkums, ja jau pat šo rindu autors, pirmajā klasē mācoties, bija to dzirdējis), pierādot, ka visas šīs baumas par pāragri aizgājušā mākslinieka nāves patiesajiem iemesliem bijis vistīrākais izdomājums. Jāuzteic arī grāmatas dizains – gan Alda Aleka veidotais vāks, gan melnbalto foto kārtojums, kas kārtējo reizi pierāda – arī veciem un nekvalitatīviem melnbaltiem foto var iedvest otru dzīvību.
Mudīte Šneidere. Eduards Smiļģis Trejgalv`s. Jumava
Kad atnesa šo grāmatu, pirmajā acumirklī pat iztrūkos. Nu labi, pirms kādiem gadiem bija tā mode savus sadomātos vai īstos otros vārdus pasē rakstīt (atceraties visus tos ģirtus valžus, kārļus jēkabus un tamlīdzīgi) – bet vai tiešām arī Smiļģim bijis otrs uzvārds Trejgalv`s. Par laimi Mudīte Šneidere mani nomierināja jau pirmajā grāmatas lappusē, ar Raiņa rindām izskaidrojot – kas un kā domāts. Bet vienalga – punkts aiz Smiļģa nosaukumā tā kā prasītos. Bet varbūt es pārāk daudz gribu?
Šī grāmata iepriecinās Mudītes Šneideres literārās daiļrades cienītājus. Daudz krāšņu epitetu, vēl vairāk jūsmas un dievinošas pietātes – visā manāms kaut kas no 20. gadsimta pirmās puses teātra grima biezās kārtas, rūpīgi akcentētajiem un virtuozi noslīpētajiem žestiem, un īpašās dikcijas, kas gājusi nebūtībā ar visu manierīgi skaisto, melodisko mīkstā r un līdzskaņa l izrunu. Tā ir savdabīga teātra pasaka, ko var izstāstīt vien tas, kurš pats to pieredzējis un vienīgi tad, kad visi rūgtumi iegrimuši pagātnē. Varbūt mūsdienās šīs saldmes ir par daudz un varbūt tagad aktuālāks būtu jautājums – kas vispār ir Smiļģis, jo lielais režisors jau sen pārvērties par tādu kā pasaku trolli vai ķēves dēlu Kurbadu. Katrā gadījumā – es neriskētu iet uz ielas un veikt aptauju, uzdodot jautājumu – kas bija Eduards Smiļģis. Baidos, rezultāti būtu vēl sliktāki nekā 2011. gada budžets. Bet tā nudien nav Mudītes Šneideres problēma.