Rahmaņinovs, džezs un futbols
Kopā ar krievu izpildītājmākslas skolas jaunās paaudzes solistu festivālu Crescendo decembrī Rīgā viesojās arī tā mākslinieciskais vadītājs, idejas autors un dvēsele – izcilais krievu pianists Deniss Macujevs. Amerikas žurnālisti salīdzinājuši klaviervirtuozu ar Sibīrijas lāci, par ko pats mākslinieks mēdz pasmīnēt.
– Pirmkārt, jājautā par festivālu Crescendo, kas decembrī spilgti sevi pieteica Rīgas muzikālajā dzīvē – jūs esat tā idejas autors. Kur un kāpēc šī ideja radās?
– Ideja dzima Pleskavā, 2003. gadā, piedaloties koncertā, kas bija veltīts Pleskavas 1100. jubilejai. Lieta tāda, ka manas paaudzes krievu solisti bieži vien veido karjeru Rietumos, un Krievijā viņus pat nepazīst. Sākotnēji bija doma iepazīstināt Krievijas publiku ar jaunajiem krievu skolas izpildītājmāksliniekiem. Festivāls Crescendo ik gadu sniedz koncertu dažādās Krievijas pilsētās un galā koncertu Maskavā. Taču nu jau tas ir kļuvis starptautiski atpazīstams – 2007. gadā viesojās Parīzē, Krievu sezonu 100. gadskārtas svinībās, bet 2009. centrā pulcināja kopā solistus Ņujorkā, Barišņikova mākslas centrā. Esam bijuši arī Izraēlā un Itālijā. Septiņos gados festivāls ir uzņēmis kārtīgus apgriezienus, attaisnojot sākotnēji drosmīgi izvēlēto nosaukumu. Tas tiešām ir bijis kārtīgs crescendo ( mūzikas terminoloģijā - pakāpeniski palielināt skaļumu)! Ļoti priecājos, ka šogad izdevās šo festivālu parādīt arī Rīgas publikai, jo tā ir mūsu publika, muzikālā skola, kuru mēs ar pārējiem solistiem pārstāvam, ir mums ir kopīga, un es to saku bez jebkāda politiska konteksta. Baltija ir lielisks reģions, inteliģenta, pieredzējusi publika ar izkoptu gaumi, no šejienes nāk daudz slavenu mūziķu. Starp citu, man gribētos atjaunot lielos koncertus Dzintaru koncertzālē, jo Jūrmala ir bijusi vasaras rezidence arī daudziem slaveniem krievu komponistiem.
– Ko jums pašam nozīmē šis festivāls?
– Tā ir nozīmīga manas un manu draugu dzīves daļa. Ārpus festivāla mērķiem man ļoti būtiska šķiet šī regulārā tikšanās ar draugiem mūziķiem. Atrodam laiku, lai satiktos, kopā muzicētu ne tikai priecējot klausītājus, bet arī izbaudot katru mūsu tikšanos uz skatuves. Protams, ir ļoti būtiski dot starta platformu jaunajiem solistiem, palīdzēt viņiem gūt atpazīstamību. Savukārt, runājot, par publiku, svarīgākais ir uzsvērt vērtības šajā trakajā laikā, kad dominē patērētāju sabiedrība un filozofija. Kopā ar domubiedriem gribam atgādināt, ka pastāv ne tikai reklāma un izklaide, bet arī kaut kas cits. Īpaši būtiski tas ir Krievijā. Man ir liels prieks, ka mana dzimtā pilsēta Irkutska pamazām plaukst šajā jomā, ar manu otru festivālu Zvaigznes virs Baikāla tur ir muzicējuši ļoti daudzi izcili mūziķi.
– Rīgā jūs spēlējāt Rahmaņinova 3. klavierkoncertu, kas ļoti aizkustināja publiku. Šo pašu koncertu decembra vidū jūs spēlējāt Florencē ar orķestri Coro del Maggio Musicale Fiorentino un Zubinu Metu, savukārt pēc tam ar Berlīnes Filharmoniķiem un Valēriju Gergijevu? Kas šī koncerta interpretācijā ir būtiskākais?
– Grūti pateikt. Katru reizi tas var būt kaut kas cits. Mūzikas valodu vispār ir grūti aprakstīt. 3. klavierkoncerts ir liels pārbaudījums. Šis koncerts ir ļoti sarežģīts, kāds esot izskaitījis, ka tajā ir 50 000 nošu. Es to spēlēju kopš 13 gadu vecuma, esmu darījis vairāk nekā 300 reižu, tomēr katrreiz tajā parādās jaunas nianses, un šķiet, ka spēlēju to pirmoreiz. Spēlējot Rahmaņinovu, jāsagatavojas milzīgai cīņai, jo šī mūzika prasa milzīgas emocijas. Lai pilnasinīgi piepildītu šo spēcīgo mūziku, nepieciešami lieli fiziskie un garīgie resursi, tā burtiski jālaiž caur sevi. Man paveicies, ka liktenis savedis kopā ar izciliem diriģentiem, ar kuriem kopā esmu atskaņojis šo koncertu – ar Lorīnu Māzelu, Kurts Mazuru, Marisu Jansonu, Valēriju Gergijevu, Vladimiru Spivakovu un citiem. Ar Zubinu Metu tagad Florencē tiksimies pirmo reizi, bet ar Valēriju Gergijevu mēs šo koncertu esam arī ierakstījuši ar Marijas teātra ierakstu zīmolu. Ar katru diriģentu, protams, ir citādāk. Mans favorīts ir jūsu Mariss Jansons. Viņš ir absolūti ģeniāls. Ja man liktu nosaukt diriģentu ar lielo burtu, tas viennozīmīgi būtu viņš. Tā ir milzīga meistarība, inteliģence vairākās paaudzēs, cilvēcisks dziļums un fanātisks darbs. Jansonam, atšķirībā no daudziem citiem diriģentiem, patīk mēģināt. Es izbaudu katru minūti un noti kopā ar viņu gan mēģinājumos, gan koncertos. Tas ir kaut kas īpašs, ko var tikai novēlēt piedzīvot jebkuram izpildītājmāksliniekam.
– Rahmaņinovam jūsu biogrāfijā un karjerā ir īpaša vieta, esat cieši saistīts arī ar viņa fondu.
– Rahmaņinovs ir mana alfa un omega, gan kā komponists, gan pianists. Es ne tikai ļoti mīlu viņa mūziku, es arī stundām varu klausīties viņa interpretācijas. Asaras saskrien acīs, klausoties teju katru frāzi. Tā ir ļoti krieviska, ļoti kaislīga un dvēseliska mūzika. Esmu Rahmaņinova fonda mākslinieciskais vadītājs, mani ar šo komponistu saista ne tikai mūzika, bet arī cieša draudzība un sadarbība ar viņa mazdēlu. Esmu arī sācis ciklu Nezināmais Rahmaņinovs. Tajā atskaņoju nepublicētas izcilā meistara partitūras. Ir tapis arī ļoti īpašs ieraksts, kurā spēlēju nepublicētos darbus uz paša komponista klavierēm viņa mājās Lucernā.
– Radošajā dzīvē labprāt un daudz savienojat klasiku un džezu, kas ir jūsu aizraušanās. Vai kaut kā īpaši pārslēdzaties?
– Džezam nevajag gatavoties un pārslēgties, ja kopā muzicē cilvēki, kas runā vienā valodā. Improvizācija ir tik ļoti aizraujoša lieta, tā ievelk sevī un ļauj pieskarties arī tādām lietām sevī, ko līdz šim neesmu pazinis. Džezs ir ļoti emocionāls un iedvesmojošs. Pārsvarā džezā muzicēju kopā ar tuviem draugiem, un tas vienmēr rada pozitīvas emocijas.
– Pats nekomponējat?
– Visas problēmas dzīvē sākas no tā, ka mēģinām līst lietās, no kur;am neko nesaprotam. Protams, bijuši visādi mēģinājumi, jaunībā esmu šo to sakomponējis, ir pat viens nepabeigts klavierkoncerts... Tam ir jābūt īpašam talantam, manā gadījumā tā ir tāda niekošanās. Gluži tāpat es nevarētu būt labs pedagogs, jo neprotu paskaidrot vārdiem, kas un kā. Es varu tikai noklausīties, pateikt, ka tā nav pareizi un nospēlēt priekšā.
– Nesen esat piekritis piedalīties arī Čaikovska konkursa, kurā pats savulaik uzvarējāt, žūrijā. Kāpēc?
– Čaikovska konkurss ļoti būtiski tiek reformēts. Tāpēc arī piekritu piedalīties žūrijā, ka turpmāk to veidos tikai koncertējoši pianisti, nevis profesori, kas bīda savus skolniekus. Konkursi vispār ir nežēlīga sistēma, tajos ir daudz neobjektivitātes un korupcijas, uz Čaikovska konkursu, kas ir starptautisks, tieši šo iemeslu dēļ ārzemju pianisti pārtrauca braukt vispār! Ir kaut kas jādara, lai to mainītu, lai atjaunotu konkursa prestižu. Pagaidām vēl nezinu, kā tas būs, jo īsti neprotu neko vērtēt ballēs, gan jau iemācīšos. Otra būtiska lieta ir tā, ka konkursa uzvarētājam tiks piedāvātas koncertēšanas iespējas tādās pasaules koncertzālēs un pilsētās, kas palīdzēs strauji attīstīt karjeru. Kas man tika no konkursa, kad vinnēju? Nekas! Konkursa laureāta koncerts – tas ir zīmols joprojām, taču turpmākos desmit gadus man nācās nopietni strādāt pie karjeras veidošanas. Gribētos jaunajiem pianistiem šo ceļu padarīt vieglāku.
– Pavisam netradicionāli mūziķim jūsu aizraušanās ir futbols. Vai šad tad iznāk arī uzspēlēt, vai arī nākas no futbola atteikties?
– Kā var no atteikties no futbola?! Vai tad iespējams atteikties no tradīcijas? Futbols ir ļoti svarīga manas dzīves daļa, gandrīz tikpat svarīga kā mūzika. Uzspēlēt šobrīd neiznāk bieži, laukumā izeju reti, turklāt futbolā skaitos veterāns. Izmantoju ikvienu iespēju, taču to nav daudz, jo man nav daudz brīva laika. Savulaik spēlēju Irkutskā, jauniešu izlasē. Šobrīd esmu kaislīgs futbola fans, skatos čempionātus, ļoti gaidu olimpiādi, pēc tam pasaules čempionātu Krievijā 2018.gadā – visu atcelšu, lai būtu tur klāt! Braukšu uz visām spēlēm visās pilsētās!
Deniss Macujevs
Dzimis 1975. gadā Irkutstkā, kopā ar vecākiem pārcēlies uz Maskavu, mācījies Centrālajā Mūzikas skolā klavierspēli
Studējis Maskavas konservatorijā pie Alekseja Nasedkina un Sergeja Dorenska, 1995. gadā kļuvis par Maskavas Valsts Filharmonijas solistu
1998. gadā uzvarējis 9. Čaikovska pianistu konkursā
Krievijas Nopelniem bagātais mākslinieks, populārs klasiskā repertuāra un džeza pianists, festivālu „Crescendo” un „Zvaigznes virs Baikāla” mākslinieciskais vadītājs,
Sergeja Rahmaņinova fonda mākslinieciskais direktors, Rahmaņinova Starpreģionālā sabiedriskā labdarības fonda Novije imena prezidents, Krievijas Prezidenta Kultūras un Mākslas padomes loceklis
Sniedz ap 150 koncertiem gadā ar prestižiem orķestriem un diriģentiem, ieskaņojis ierakstus BMG, Sony Music, Mariinsky
Ielauzums: Mans favorīts ir jūsu Mariss Jansons. Viņš ir absolūti ģeniāls. Ja man liktu nosaukt diriģentu ar lielo burtu, tas viennozīmīgi būtu viņš
GAIDA ČEMPIONĀTU. Pianists Deniss Macujevs nolēmis, ka 2018. gadā, kad Krievijā notiks Pasaules čempionāts, viņš atcels visus koncertus un skatīsies futbolu