Maija Kovaļevska: «Vai nu esi vislabākā, vai tavā vietā nāks kāda cita»
Kādu vakaru gluži negaidot piezvanīja priecīgi satraukts Siguldas Opermūzikas svētku tēvs Dainis Kalns un teica: - Rīgā uz dažām dienām ielidos operas superzvaigzne Maija Kovaļevska, esmu bezgalīgi lepns, ka pasaules izcilākā soliste šovasar Siguldā dziedās Tatjanas lomu Jevgeņija Oņegina brīvdabas iestudējumā! - Protams, ka pēc šādas ziņas neviens normāls žurnālists nevarētu laist garām iespēju satikt Maiju Kovaļevsku, kuras fenomenālajiem panākumiem pēdējos gados var sekot vien ar ārzemju preses starpniecību.
- Cik gadus tu faktiski esi projām no Latvijas?
- 2003. gadā es pirmoreiz aizbraucu uz Itāliju, kur man bija kursi pie Mirellas Freni. Tad es tiku uzņemta viņas privātajā akadēmijā... Tā arī bija. Paralēli mācoties šeit maģistrantūrā pie Anitas Garančas, es sāku braukt uz Itāliju, bet toreiz tas bija pat Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mācību plānā - apmeklēt meistarklases. Visiem bija kaut kur ārzemēs jāpamācās. Var teikt - tā es tur aizbraucu un viss turpinās.
- Kā šajā laikā, kopš sākusies tava starptautiskā karjera, tu esi mainījusies, kā skaties uz pasauli toreiz un tagad?
- Grūti jau sevi novērtēt, kā toreiz, kā tagad, kā esmu mainījusies. Tas jāprasa kādam no malas. Lielāka dzīves pieredze ir nākusi klāt - tas pats par sevi saprotams. Rūdījums. Varbūt kādreiz biju naivāka, nē tas pat nav īstais vārds. Varbūt - vienkāršāka. Tagad braucot apkārt pa pasauli, saskaroties ar neskaitāmiem cilvēkiem, ar lietām - labām un sliktām - nāk pieredze, kas stiprina un dod kādu izaugsmi raksturam.
- Kas tevi pasaulē pārsteidza visvairāk, pozitīvā nozīmē, protams, izņemot 2003. gada veikalu vitrīnas?
- (Smejas.) Vislielākā atšķirība ir tā, ka cilvēki tur, ārzemēs, nav tik ļoti nomākti. Viņiem arī ir savas grūtības, problēmas. Jā, objektīvi dzīve tur arī ir vieglāka, bet rūpes un raizes jau ir visur. Viņi māk par grūtībām pasmieties, pajokot. Jo īpaši Amerikā. Piemēram, Amerikas latvieši, ko man nācies satikt, ir tik ļoti pozitīvi un atvērti cilvēki! Man ar viņiem ir tik fantastisks un kolosāls kontakts. Gan Ņujorkā, gan Losandželosā, gan Vašingtonā. Viņi tik sirsnīgi atbalsta un uzņem. Domāju, tas ir cits skats uz dzīvi.
- Kas tevi pārsteidza negatīvi?
- Domāju, neesmu vienīgā, kas to saka. Tā ir vientulība. Kad vienai jāsēž kaut kur viesnīcā, piemēram, Tokijā, Japānā. Nu labi, pēc izrādes ir fani - autogrāfi, ziedi komplimenti. Bet tad aizeju uz viesnīcu un esmu viena. Ko darīt? Pasēdēt skype, paskaipot ar kādu? Vienalga - esi viena. Ir jāizvērtē savs darbs, bet vienalga - tas notiek vienatnē. Nav jau iespējas parunāt, padalīties iespaidos.
- Diez kas nav?
- Jā, diez kas nav. Padomā, tu esi viens pats pilnīgi svešā pilsētā, kultūrā, svešos cilvēkos. Tā ir cena, ko maksājam.
- Bet gribas taču pasūdzēt kādam savas bēdas, izraudāties?
- Tā ir! Man veicies ar to, ka ir labi kolēģi apkārt. Un bieži vien pierādās - pasaule ir tik maza, ka iznāk visur ar viņiem satikties. Ar Annu Ņetrebko, Rolando Viljasonu, ar mūsu pašu latviešu kolēģiem.
Ņujorkā man lielu atbalstu sniedz un palīdz Ivars Stonins. Mēs vēl joprojām strādājam kopā. Strādājam tādā ziņā, ka viņš man palīdz ar aktiermeistarību. Mēs sēžam, izskatām visas notis - ņemam cauri, kā to visu aktieris darītu. Jo mūzika ir viens, bet aktieriski - kā to darīt? Kas tu esi šajā lomā, kur tu esi un kāpēc tu te atrodies? Tie ir trīs jautājumi, kas vienmēr sev jāuzdod - Māras Ķimeles skola. Tas man ļoti palīdz, jo jāsaka atklāti - ar dziedāšanu vien tagad tālu netiksi! Tikai ar smuku dziedāšanu nepietiek. Jābūt labam aktieriskajā ziņā, jābūt izaugsmei, jādara gandrīz jebkas, ko režisors prasa uz skatuves.
- Daudzas solistes var lepoties, ka vienreiz dziedājušas Ņujorkas Metropolitēna operā. Tu piederi tām izcilajām zvaigznēm, kas tur ne vien debitējušas, bet uzstājas regulāri. Tevi aicina atkal un atkal. Kā tagad ar savu pieredzi skaties uz Metropolitēna lielo mašinēriju?
- Jā, tas ir pasaules lielākais teātris un tas pulcē lielākās zvaigznes. Tas ir liels gods - tur uzstāties, un īpaši tas, ka aicina arī pēc tam. Mani uzaicināja personīgi Plāsido Domingo pēc uzvaras Operalia konkursā, es nodziedāju Bohēmā Mimī lomu. Uzreiz pēc tam man piedāvāja 2007. gadā jauno iestudējumu Orfejs un Eiridīke. Tad vēl un vēl - laimīgā kārtā katru sezonu iznāk tur atgriezties. Man ir ļoti liels prieks par to, jo tikt jau tur tiešām var, bet noturēties - ir jau grūtāk. Katru reizi kad izej uz skatuves - tev jāzina, tas ir kā sportistam, jābūt vislabākajā formā. Vai nu esi vislabākā, vai tavā vietā nāks kāda cita. Visu laiku ir mazliet stresa sajūta, bet konkurence vienmēr ir stimulējošs faktors.
- Vai šis stress nenogalina? Sports ir sports, māksla nav olimpiskās spēles.
- Druscīt tomēr ir! Es to nezin kāpēc vienmēr salīdzinu ar sportu. Tas ir labs salīdzinājums - muskuļi ir divas mazas balss saites, esmu uz skatuves, dzīvoju lomu. Lai gan, protams, tev taisnība - tas ir citādi, jo nāk klāt emocionālais. Jo ne vienmēr jau tā ir, ka esi tik priecīgs, tik laimīgs, ka izejot uz skatuves staro. Bet ir jāsavācas un jābūt. Es jau vienmēr smejos, ka tad, kad ieeju lomā, vairs neesmu Maija. Es vairs neatceros, kas esmu! Esmu donna Elvīra. Es mīlu donu Žuanu, man viņš ir jāglābj... Es nezinu, kas ir Maija... Kāda Maija? (Smejas)
- Tad jau tev uz skatuves nazi rokā nevar dot!
- Tik traki nav! Tomēr krāsas ir jāpajauc. Nekad jau nav tikai melns vai tikai balts.
- Kā ar šo lielo Metropolitēna skatuvi (reiz tu to salīdzināji ar stadionu) un nosacīti mazajām Eiropas skatuvēm. Vai ir kāda atšķirība, kā jāsadala balss, enerģija?
- Jā, protams! Reizēm šķiet, ka enerģijas ziņā Eiropā varu atpūsties pēc Amerikas. Ne jau tādā nozīmē, ka varētu atļauties kaut ko noslinkot, bet tas tomēr ir savādāk. Metropolitēns prasa milzīgu enerģijas patēriņu, tur nevar tā, ka uzej uz skatuves un kaut ko padziedi. Tur vai nu dziedi ar pilnu atdevi, vai neviens tevi vienkārši nedzirdēs.
- Kā pēc tam iespējams no tā atiet, atgūties?
- Metropolitēnam ir ļoti labs grafiks, divas vai trīs dienas atelpai. Tas ir patiešām gudri darīts, jo emocionāli jāatpūšas. Zinu, ka mūziklu dziedātājiem Brodvejā gan ir katru dienu jāuzstājas, kādreiz pat no rīta un vakarā. Tā gan ir cita dziedāšana - mazie teātri, ar mikrofonu, bet tur ir liela fiziskā slodze - jādejo. Nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja Metropolitēnā nāktos katru vakaru dziedāt. Tas nav iespējams! Ir vajadzīga atslodze.
- Bez trenažieru zāles laikam jau arī operā ir grūti uzturēt sevi formā.
- Noteikti! Mans pēdējā laika atklājums(agrāk es biju ļoti pret) ir joga. Tā ārkārtīgi palīdz. Gan muskuļus izstaipīt, gan relaksēties. Bet galvenais, palīdz koncentrēties un uzturēt dziedāšanai tik svarīgo pareizo elpošanu.
- Vai tas nozīmē, ka tagad arī tu esi aizrāvusies ar Austrumiem?
- Tā gan nevar teikt! Bet joga palīdz. Un sporta zāle arī ir svarīga. Citreiz eju peldēt uz baseinu. Ir cilvēki, kas brauc uz kalniem, ir cilvēki, kas brauc pie jūras. Es esmu tā, kas pie jūras. Kā jau Latvijā dzimusi. Jūras cilvēks!
- Kā notiek slavenās Metropolitēna tiešraides kinoteātros un arī trīsdimensiju filma Karmena, kas būs gatava pavasarī? Vai jūs visus tam kaut kā īpaši trenē?
- Bez tevis pieminētajām ir vēl Sirius Satellite Radio tiešraides. Piemēram, tagad Ņujorkā man bija sešas Bohēmas izrādes jādzied. Trīs no tām gāja radio tiešraidē visā pasaulē. Arī internetā. Līdz ar to apzinies, ka vokālā ziņā jābūt perfektai! Ko tas prasa? Jāiet ātrāk uz teātri, jāsasilda balsi, jāiedziedas. Es vismaz daru tā, nezinu, kā citi, bet tajos vakaros pievēršu lielāku uzmanību vokālajam sniegumam.
Pavisam citādi ir, kad filmē. Londonā, Karmenā, kur piedalījos trīsdimensiju filmā. Tur tika filmētas vairākas izrādes - gan filmai, gan brīvdabas izrādei open-air kinoteātriem. Zinu, ka tam bija milzu panākumi un tā ir arī operas nākotne.
- Vai tevi netraucē, tas, ka kameras acs bāžas virsū, ka jāsāk domāt, vai labi izskaties vaļā muti sasprindzinātiem kakla muskuļiem - tev taču jādzied! Zālē jau to tādās detaļās neredz.
- Ar trīsdimensiju filmu, paldies dievam bija tā, ka filmētāji atnāca jau laicīgi, divas nedēļas iepriekš. Mums bija mēģinājumu laiks. Viņi gribēja, lai pierodam. Jo, piemēram, man ārijas laikā operators ar kameru pienāca tik tuvu klāt, ka gandrīz likās tūlīt būs sejā iekšā. Esmu pieradusi, ka nekādu kameru nav, ka ir publika. Tas ir pilnīgi cits dziedājums! Iznāk tā, ka enerģija ir jāsadala starp kameru un publiku. Ja būtu tā, ka viņi atnāktu pirmoreiz tikai uz izrādi, tad gan būtu ziepes! (Smejas.) Par laimi bijām pieraduši, zinājām, kur būs operatori, ko viņi darīs. Galvenais, ka trīsdimensiju filmai ir pavisam cita specifika. Daudz kameru apkārt. Īsta kinostudija, tikai uz skatuves.
- Tu teici tā ir nākotne, bet vai tevi nebaida, ka šīs tehnoloģijas savā ziņā ir operas konservi? Kamera parāda skaistas solistes izdevīgos tuvplānos, kādus operas skatītāji neredz pat tad, ja viņi ir pirmajās rindās. Skaņa, digitāli uzlabota, iet caur akustiskajām sistēmām. Tās skan perfekti un akcentē nianses, kas pie dzīvā izpildījuma varbūt nemaz nav tik ļoti pamanāmas. Kāpēc tad iet uz operu?
- Tādā ziņā tas ir risks. Skaņa atšķiras. Man pašai tas savulaik bija šoks. Kad vēl biju te Latvijā, protams, mājās ierakstos klausījos pasaules klases dziedātājus. Pēc tam aizbraucu uz Metropolitēnu, gaidīju, kad nāks tā lielā kuplā skaņa ārā. Nav! Bet tur ir dzīvā māksla, kas ir pavisam kaut kas cits. Vienā ziņā tas ir apdraudējums, bet no popularizācijas viedokļa tas pievērš operai arī jauniešus.
- ... kuri klausās Lady GaGa. Kā tu skaties uz šo operas iesaistīšanos cīņā ar popmūzikas industriju?
- Domāju, ka popmūzikā valda diezgan liela krīze. Kādreiz bija tādas zvaigznes, bet tagad... Nu labi, Lady GaGa, vēl viens otrs, bet maz. Nav tā, kā bija agrāk, kad visi skrēja klausīties. Mūzikas bizness kā tāds ir lielā krīzē. Ierakstu kompānijas arī ir krīzē, jo viss notiek internetā. Kāpēc pirkt disku, ja varu paskatīties YouTube vai noklikšķināt uz download. Es esmu tā ienaidniece. Man nepatīk šī modernizācija! Padomā, cilvēks nopērk disku. Ir taču tik patīkami to pirmoreiz atvērt, paskatīties bildes, palasīt tekstus, atšķiras ari skanas kvalitāte.
- Par ko tu pati kādreiz fanoji?
- Par Bon Jovi! Kad pirmoreiz notika viņa koncerti te tuvumā Latvijai - Stokholmā, Helsinkos - es pat aizbraucu uz viņa koncertu. Tas laikam bija 2000. gadā. Vēl tagad labprāt paklausos viņa dziesmas. Man vispār patīk rokmūzika. Mans tēvs kādreiz klausījās, viņam bija vesela kolekcija Led Zeppelin, Deep Purple. The Beatles...
- Pašai nav gribējies uzdziedāt kādu roku?
- Nē, tas laikam nav man! Man patīk opera, tas, ka tur ir klasiskā mūzika un aktieriskais. Tas ir ideāli!
- Vienubrīd taču bija mode - operas zvaigznes uzstājās kopā ar rokmūziķiem.
- Ir jau arī tagad. Sāra Braitmena un Andrea Bočelli, piemēram, bet viņi jau pamatā specializējas uz to. Nupat uzstājos ar kolēģi Vittorio Grigolo, kurš arī agrāk dziedāja popmūziku, bet tagad pārnācis tikai uz operu.
- Tu neesi bijusi Latvijā kopš 2008. gada. Kā tev šajā laikā ir klājies?
- Jā, tas bija pēc Glainbornas festivāla (Anglija). 2008. gads bija ļoti bagāts. Pēc festivāla dziedāju Sanfancisko operā Bohēmu sešas izrādes. Tad man Prāgā bija solokoncerts Nacionālajā teātrī. Pēc tam sekoja koncerts Bostonā ar Bostonas simfonisko orķestri un maestro Džeimsu Leivainu (Metropolitēna operas galvenais diriģents) pie diriģenta pults. Tad dziedāju Metropolitēnā Bohēmu divpadsmit izrādes. Tad biju Parīzē ar grāfienes lomu Mocarta Figaro kāzās.
Sekoja Metropolitēna 125 gadu jubilejas koncerts, kur dziedāja arī Saša (Aleksandrs Antoņenko) un četrdesmit gadu darba jubileja Plāsido Domingo. Pēc tam bija debija Minhenē Bohēmā. Tad sekoja Liu loma Turandotā Vašingtonā. Tālāk nāca Pučīni festivāls Itālijā viņa dzimtajā Torre de Lago ar četrām Bohēmas izrādēm Mimī lomā. Pēc tam piedalījos Kortonas festivālā, kur iznāca sadarboties ar aktieri Entoniju Hopkinsu, kurš turklāt arī glezno un sacer mūziku. Tad Minhene ar donnu Elvīru (Dons Žuans), kur nodziedāju 20 izrādes. Tas ir ļoti eksperimentāls un skandalozs iestudējums. Vācu režijas izpausme. Bija jādzied treniņbiksēs un ārijas laikā jāuzlej sev pudele ūdens. (Smejas.) Izrādes sākumā parādījos minisvārkos, bet ar smagiem alpīnistu zābakiem kājās. Katrs zābaks svēra apmēram divus kilogramus. Vilku tos pēdējā brīdī pirms izrādes. Skatuves scenogrāfija bija kastes, kas visu laiku griezās un braukāja pa sliedēm. Īsts izdzīvošanas jautājums, jo visu laiku nācās skatīties zem kājām, lai nenokristu. Bet tā bija ļoti laba pieredze, kas daudz deva manai aktieriskajai izaugsmei.
- Vai nav tā kā par traku šīs modernās režijas izpausmes?
- Nu, īsta sporta zāle! Biju ne vien izdziedājusies, bet arī izvingrojusies. Drēbes pēc izrādes varēja izgriezt.
- Kas sekoja pēc treniņbiksēm?
-Līgums ar Minheni bija par visām izrādēm. Starplaikā braucu uz Ņujorku. Tur es dziedāju Liu lomu Turandotā - vecajā skaistajā Dzefirelli iestudējumā - un Mikaēlas lomu jaunajā iestudējumā, sera Ričarda Eira režijā, tajā pašā, kurā, starp citu, Elīna Garanča dziedāja Karmenu. Viņa gan bija citā sastāvā. Žēl, ka neiznāca uz skatuves satikties. Vēl arī braucu uz Itāliju pie savas skolotājas pastrādāt. Tad nāca Londona, debija karaliskajā operā un piedalīšanās trīsdimensiju filmā, par ko jau teicu. Londona bija tāds spēcīgs uzrāviena punkts manā dzīvē.
- Par savām otrajām mājām tu dēvē Itāliju. Ja Latvijā neesi bijusi kopš 2008. gada, cik bieži esi tur?
- Maz man sanāk tur pabūt! Kad nav izrāžu, ir tā saucamie kouči. Tāpat kā sportistiem ir savi treneri, mums ir treneri balsij. Mēs dziedam ar viņiem savas lomas, mācāmies jaunas. Faktiski katrā vietā jābūt savam trenerim. Arī Itālijā īpaši laika atpūsties neiznāk. Jāgatavo nākamā loma vai kaut kas jauns uz priekšu. Tad vēl pie skolotājas Mirellas Freni, kamēr izdziedu visu cauri - tā vien sanāk, nekam laika pāri nepaliek.
- Un kur tad leģendārās itāliešu kaislības?
- Televizorā paskatos! (Smejas.)
- Kā ar zvaigznes statusu - karstasinīgie pielūdzēji nevajā, uz ielas nepazīst, autogrāfus neprasa?
- Zvaigznes statusu visvairāk var izbaudīt Japānā. Nevar teikt, ka dziedātājs tur būtu dieva vietā, bet tuvu tam ir. Dziedāju grāfieni Figaro kāzās. Tokijā bija tā. Visi jau no teātra aizgājuši, bet man vēl vajadzēja palikt, lai sniegtu interviju. Nāku ārā, skatos, pūlis stāv! Domāju - diez kas te notiek? Pēkšņi visi sāk kaut ko saukt un aplaudēt! Viņi bija stundu mani pacietīgi gaidījuši, kamēr beidzās intervija! Katrs gribēja nofotografēties, dabūt autogrāfu! Vajadzēja otru stundu, kamēr tas beidzās. Tas bija ļoti jauki!
- Bet vai Itālijā tu esi operzvaizgne vai vienkārši Maija?
- Tur, kur mācos, pie Mirellas Freni, tur, protams, visi mani pazīst un jaunie solisti mani ļoti atbalsta. Bet nav tā, ka eju pa ielu un visi mani pazīst. Itālijā vairāk iziet uz virspusējo. Viņiem ir modē realitātes šovi. Opermūzika diemžēl ir ļoti novārtā. Saku to ar lielām sāpēm. Diemžēl Dženovas teātris ir slēgts. Boloņā, kur dzīvoju, teātris turas ar milzu grūtībām.
- Kāpēc tā?
- Valsts nedotē! Valsts iegulda televīzijā, izklaidē.
- Berluskoni?
- Tieši tā! Berluskoni opera neinteresē. Arī kultūras ministru - ne. Bet Itālija taču ir operas dzimtene, tur vajadzēja stāvēt un krist par operu! Tur šobrīd valda tikai virspusējība. Realitātes šovi. Es laikam esmu konservatīva, man tas nepatīk.
- Kādi tev tuvākie plāni?
- Man gaidāma debija Jolantas lomā Čaikovska operā Jolanta Drēzdenes Semper Oper pie maestro Jurovska. Mēs jau sadarbojāmies Glainbornas festivālā Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā, kur dziedāju Tatjanu, bija milzīgi panākumi. Izrādes būs janvārī, bet mēģinājumi sākas jau decembrī. Tad atpakaļ uz Ņujorku, Mimī loma Bohēmā - septiņas izrādes. Gaidāmas vēl divas debijas. Milānas La scala Liu loma Turandotā un Vīnes valsts operā Tatjanas loma Jevgeņijā Oņeginā. Un tad, protams, šovasar Siguldas Opersvētki pie Daiņa Kalna. Tatjanas loma Jevgeņijā Oņeginā.
- Mūsu saruna pie lasītājiem nonāks gadu mijā. Ko tu novēlētu Neatkarīgās lasītājiem?
- Novēlu visiem saglabāt ticību un smaidīt pretī nākotnei! Lai Jaunais 2011.gads ir veiksmīgs, veselības, spēka un prieka pilns!