Divi pētījumi par latviešu kultūru

Tuvojoties gada nogalei jau otro gadu pēc kārtas vērojama interesanta tendence – izdevēji steidz drukāt grāmatas – acīmredzot, lai iekļautos vecajā pievienotās vērtības nodokļu likmē. Lasītājiem, vienā ziņā, tas ir patīkami – grāmatnīcā ir no kā izvēlēties. Otrā ziņā, var prognozēt, ka 2011. gada sākumā jauno izdevumu tērcīte uz kādu laiku apsīks. No gada nogales jaunumiem vērts pievērst uzmanību diviem pētījumiem. Tie, katrs pa savam, aplūko dažādas latviešu kultūras šķautnes.

Latviešu mūzikas virsotnes

Emeritētā profesora Jāņa Torgāna darbs Latviešu mūzikas virsotnes tā apakšvirsrakstā tiek dēvēts par «palīglīdzekli mūzikas vidusskolām latviešu mūzikas literatūras kursā». Sen nebija gadījies redzēt vienkopus tekstus par astoņpadsmit latviešu komponistiem (sākot no Jāņa Cimzes beidzot ar Ēriku Ešenvaldu), kas uzrakstīti saistošā valodā. Taisnība vien būs, ka šis darbs kļūs par kaut vairāk «nekā vienkāršu palīglīdzekli». Visticamāk to izmantos ne vien skolēni, bet arī studenti, mūzikas interesenti, krustvārdu mīklu minētāji, kultūras pētnieki. Savā ziņā Jānis Torgāns piedāvā ekskursiju latviešu mūzikas vēsturē, uzrādot tās virsotnes, īsi raksturojot komponistu radošo rokrakstu un daiļrades paņēmienus.

Viena lieta ir rakstīt par pagātnes dižgariem, Jāni Cimzi, Jurjānu Andreju, Baumaņu Kārli, tomēr ne mazāk svarīgi ir raksturot laikabiedru veikumu. Autors savā grāmatā aplūko Romualda Kalsona, Paula Dambja, Imanta Kalniņa, Pētera Plakida, Pētera Vaska, Artura Maskata un Ērika Ešanvalda veikumu – faktiski pusi grāmatas veltot komponistiem, kuri veido Latvijas mūzikas šā brīža vizītkarti. Skolēniem un viņu skolotājiem visnotaļ noderīgi ir grāmatas beigu daļā izvietotie pielikumi, kas skar ne vien grāmatā aprakstīto, bet arī nepiemināto komponistu daiļradi.

Latviešu teātris Austrālijā

Pēc akadēmiķa Viktora Hausmaņa lieldarbiem Latviešu teātris trimdā un Latviešu teātris ASV un Kanādā itin loģiski šķita ieraudzīt viņa veidoto pētījumu Latviešu teātris Austrālijā. Tomēr šajā gadījumā ar pliku loģiku nepietiek. Viktora Hausmaņa paveiktais darbs ir unikāls un, visticamāk, ja ne viņš, tad Latvijai nekad šādas grāmatas nedabūtu. Runājot par latviešu tā saukto trimdas kultūru, savulaik pēc valstiskuma atjaunošanas nelabu galu piedzīvoja ne viena vien skaista iecere tās dokumentēšanā. Dažādu trimdas kultūras jomu pārstāvji cits pēc cita aizgāja smilšu kalniņā, bieži vien neatstājot nekādas īpašas liecības par savu un kolēģu darbošanos. Tādējādi neatgriezeniski tika zaudēts kaut kas latviskumam ārkārtīgi būtisks. Var jau spriest, ka, protams, labāk un pareizāk būtu, ja par Austrālijas latviešu teātri rakstītu Austrālijas latviešu teātra kritiķi, kas Viktora Hausmaņa rūpīgi uzskaitītās un iegrāmatotās izrādes būtu redzējuši savām acīm, tomēr ir tā kā ir. Ja aculiecinieki klusē vai viņu vairs nav, tad kādam šis darbs ir jāpaveic viņu vietā – galvenais, ka tas ir izdarīts.

Iespējams Austrālijas latviešu pieticība dokumentējot savu teātru procesu ir saistīta ar to, ka Sidnejas, Pērtas, Menburnas vai Adelaides teātru trupas nebija profesionālas. Kā lasāms Viktora Hausmaņa grāmatā, arī bijušie Latvijas teātru profesionāļi savas dienas Austrālijā, īpaši pirmajos gados, vadīja smagā darbā – bieži vien rokot grāvjus vai cērtot mežus. Neprofesionālais statuss, darbošanās dvēselei iespējams arī pašu acīs ir neviļus pazeminājis notiekošā statusu (galu galā, ir taču redzēts profesionāls teātris), tomēr pastāv kāds cits skatupunkts, par kuru esam sākuši runāt tagad. Ja paraugās uz 20. gadsimta latviešu trimdas fenomenu pasaules mērogā, šāda darbošanās kultūras lauciņā ir visnotaļ cienījama un vēsturē zelta burtiem rakstāma. Lasot grāmatu, aizkustināja mūsu tautiešu uzņēmība latviskuma lološanā, īpaši jau respektējot to, ka viņu plānos vismaz sākotnēji neietilpa pavadīt Austrālijā visu atlikušo mūžu – jaunā mītnes zeme šķita pagaidu variants pirms atgriešanās Latvijā. Savā ziņā tas ir piemērs – arī smagos apstākļos un svešā vidē nedrīkst nolaisties, ir jāturas un jāgodā sava kultūra. Īpaši pārsteidza nodaļa par Melburnas operešu ansambli. Izrādās, stāstā par savulaik iznīcināto Rīgas operetes teātri kā vienīgo latviešu operetes teātri ir sava daļa nezināšanas – arī Austrālijas latvieši spēlējuši opereti. Tāpat jāpiebilst, visnotaļ noderīgs ir grāmatas beigās sniegtais Iestudējumu rādītājs.