Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē 5. decembrī notika dziedātājas Lienes Kinčas pirmais solokoncerts. Jaunā māksliniece, kuru muļķīga negadījuma dēļ šoruden tā arī nesagaidījām debitējam titullomā Verdi operā Aīda (debija atlikta uz nākamā gada februāri), sagatavojusi krāsainu kamermūzikas programmu, ko veido Gustava Mālera un Riharda Štrausa dziesmas. Ar to nākamajā pavasarī plānota koncerttūre pa Vāciju.
Liene Kinča ir apveltīta ar apbrīnojami spēcīgu balsi, pilnasinīgām tembrālajām krāsām, kas hameleona cienīgā dinamikā spēj mainīties no dzedri spoža metāla līdz siltam samtainumam. Šādi soprāni ir retums, īpaši pie mums, kur ļoti trūkst dramatisku balsu. Klausoties Lieni, šķiet, ka viņas balsij operas Beletāžas zāle gluži vienkārši ir par mazu, gluži kā spēcīga vēja dzīta burinieka ātrumam par šauru ir neliels līcis. Tā dzied nākamā Aīda, Turandota, Čo-čo-sana, un, iespējams, tālākā nākotnē arī Brunhilde, Izolde, Zīglinde vai kāda cita no Vāgnera operu varonēm.
Mālers un Štrauss pret dziedātāju ir gana prasīgi komponisti – vajadzīgs gan plašs diapazons, gan dinamiskās gradācijas, gan nevainojama vācu valoda un sadarbība ar pianistu. Lai arī Lienei Kinčai piemīt viss nosauktais, pagaidām šis dziedātājai emocionāli tuvais repertuārs viņas balsī vēl guļ mazliet smagnēji, taču ar laiku un pieredzi šis tīrradnis noteikti iegūs arī pievilcīgu slīpējumu, lai katrā dziesmā ietvertais stāsts būtu unikāla miniatūra. Pie klavierēm koncertā darbojās Vācijā mītošā latviešu pianiste Terēze Rozenberga. Lai arī viņa ir atzīstama kamermūziķe ar izpratni par šī žanra smalkumiem, šoreiz mazliet pietrūka koncertmeistares inteliģences un prasmes pakāpties solīti atpakaļ, izceļot un vairāk iedrošinot dziedātāju, nevis mēģinot ar viņu sacensties par klausītāju uzmanību.
Kopumā Lienes Kinčas koncerts atgādināja par to, cik ļoti dažāda tipa balsīs skan arī labi pazīstama vokālā kamermūzika, cik atšķirīgi var būt hrestomātisko solodziesmu, piemēram, Štrausa Cecīlijas un Veltījuma lasījumi. Svaigumu un īpašu dzirksti programmai piešķīra Mālera serenāde un fantāzija no Tirso de Molinas Dona Huana un divas dziesmas no populārā cikla Zēna brīnumrags. Veiksmīgs bija programmas sakārtojums, liekot mīties Māleram un Štrausam, tādējādi panākot interpretācijā nedaudz iztrūkstošo dažādību. Jācer, līdz pavasarim un Vācijas tūrei, šī programma iegūs vēl pārliecinošāku skanējumu. Taču vislielākās klausītāju gaidas noteikti būs saistītas ar Lienes Kinčas vokālo uzziedēšanu spilgtās operlomās vēl šajā sezonā.