Sirmā akadēmiķa Viktora Hausmaņa jaunākais pētījums, no vienas puses, neatklāj kaut ko superjaunu vai literatūrzinātnieku aprindās nezināmu, tomēr, no otras puses, vienos vākos apkopotā latviešu drāmas sākotne ir ļoti precīzi izsvērta un vajadzīga grāmata, kas vērsta uz tikpat skaidru mērķauditoriju.
Tie ir topošie filologi, literatūras un drāmas pētnieki, vidusskolas pedagogi un vecāko klašu audzēkņi, kas tā vai cita kursa ietvaros apgūst vai māca 19. gadsimta latviešu literatūru. Šo pētījumu raksturo skaidra latviešu valoda un tam ir sveša aizraušanās ar dažādām modes teorijām vai pārejošiem, īslaicīgiem terminiem, tāpēc izdevums visticamāk savu vērtību nezaudēs arī pēc gadiem trīsdesmit. Tajā sniegtā informācija par mūsdienās aizmirstiem vai gandrīz aizmirstiem latviešu dramaturgiem ir pietiekama, korekta un pilnīga tiem, kas paši diezin vai dosies uz specializētajām lasītavām, lai apgūtu vecus rokrakstus. Savukārt nākamības literatūras pētniekiem Latviešu drāmas sākotne būs pamats, uz kura atsperoties, meklēt arhīvos, piemēram, nekad neizdoto, bet grāmatās bieži pieminēto Marijas Pēkšēnas lugu.
Savā darbā Viktors Hausmanis sniedz nelielu ieskatu 18. gadsimta un 19. gadsimta sākuma baltvācu dramaturģiskajos mēģinājumos, kas adresēti latviešu zemniekiem, bet pamatā pievēršas 19. gadsimta 70. , 80., un 90. gadiem, aplūkojot gan kopainu, gan atsevišķu autoru pienesumu. Pētījumam ir arī vairāki vērtīgi pielikumi – bibliogrāfijas, nosaukumu un personu rādītāji. Īpaši jāpiezīmē, ka līdzās oriģināldarbiem apkopoti arī 19. gadsimta lugu lokalizējumi un tulkojumi, izņemot lielos klasiķus – Šekspīru, Gogoli u.c., kas nenoliedzami ir atsevišķa pētījuma vērti un diezin vai konceptuāli iederētos Viktora Hausmaņa definētajā latviešu drāmas sākotnē.