Latvijas Rakstnieku savienības vecbiedra Raimonda Pormaļa nelielais stāstu krājumiņš Addio piccola mia! piedāvā septiņus stāstiņus par Itāliju.
Tajos darbojas gan mafija un narkotiku tirgoņi, gan gleznotāji, bezdarbnieki un bokseri. Kā jau to paģērē kārtīga un klasiska stāsta shēma, teju katram no viņiem slēpjams pa skeletiņam skapī. Ļoti uzmanīgs lasītājs ar lielu stāžu atminēsies, ka ir taču kaut kad sen, sen atpakaļ to lasījis. Un taisnība vien būs, jo daži no krājumā iekļautajiem stāstiem patiesi tikuši drukāti padomju laiku periodikā, nezinu gan, vai tie padomiskajās reālijās iederējās – nu pārāk jau rietumnieciski. Rakstnieks mums piedāvā tādu Itāliju, kādu redzam gan vecās Holivudas, gan vecās itāliešu filmās – tā ir Itālija, kuru viņš skatīja pats Otrā pasaules kara gados. Jūtams tāds kā viegli hemingvejisks vai ohenrijisks piesitiens – Latvijā jau sen neviens tā vairs stāstus neraksta.
Grāmatiņa maza, bet izdevēju šai gadījumā var uzteikt par to, ka tās nobeigumā ievietots Raimonda Pormaļa dzīves gājums. Kāds atceras viņa veikumu žurnālistikā, leģendārā Rīgas ASK basketbola kluba pirmo panākumu aprakstus un darbošanos Berklava laiku Rīgas Balsī. Diemžēl dzīve ar Pormaļa kungu izspēlēja visnotaļ skarbu joku – aizejot pensijā un radošo literāru plānu pārpilns, viņš ārstu kļūdas dēļ zaudēja acu gaismu un arī šo mazo grāmatiņu var tikai sajust ar tausti.