Izdevniecība Jumava laidusi klajā Baibas Šuvcānes grāmatu Senais lībiešu ciems Kolka. Tā būtībā ir Kolkas enciklopēdija, grāmata, kurā tiek aplūkota Kolkas un tuvākās apkārtnes daba vēsture, etnogrāfija, sadzīve un kultūra, celtnes un izcilākās personības.
Mana pirmā tikšanas ar Kolku notika 1983. gadā, kad mans ģeogrāfijas pasniedzējs docents Kamils Ramans (1917-1991) nokārtoja iebraukšanas atļaujas tolaik slēgtajā pierobežas zonā un noorganizēja mūsu kursam mācību ekskursiju uz Kurzemes piekrasti. Tad, lai aizbrauktu uz Kolku vai jebkuru citu Lībiešu krasta ciematu, bija jāveic aptuveni tāda pat procedūra, kā mūsdienās kārtojot vīzu uz tālu, grūti sasniedzamu valsti. Tolaik ceļojums uz Lībiešu krastu bija ar lielu vērtību. Kad sabruka PSRS, aizliegumi tika atcelti. Brauciens uz Kolku kļuva tik ikdienišķs, ka to varēja atlikt no gada uz gadu. Kas tur liels – divas stundas ceļā un esi Kolkā.
Baibas Šuvcānes grāmatu var uztvert kā laika mašīnu, kas ļāva atgriezties laikā, kad devos savā pirmajā ceļojumā uz Kolku. Taču grāmatā fascinē ne tikai tas. Tas ir sava novada mīlestības caurausts stāstījums par visu, kas svarīgs Kolkā. Gan par lielo mēri 1710. gadā, gan par «maukas bērniem», kas dzima Kolkas kalponēm, gan par padomju laika izsūtīšanām, gan par šodienas dzīvi un tradīcijām. Šo darbu ar veselīgu skaudību var lasīt visu to ciemu un pagastu ļaudis, par kuru dzimto pusi šāda apkopojuma vēl nav, domājot, kāpēc līdzīga grāmata nav par manu pagastu vai manu ciematu?
Grāmata mani rosināja uz nepatīkamām pārdomām. Kurzemes pagasti paliek tukši. Ja deviņdesmito gadu sākumā ļaudis masveidā pameta Latgali, tad 21. gadsimts ir laiks, kad Kurzemes lauki lēnām pārvēršas par no latviešiem brīvu teritoriju, par vietu, kur zemi iepērk tikai spekulanti, kas cer pēc krīzes beigām to sadalīt apbūves gabalos, lai varētu vēlāk notirgot leišiem, kam nav zudis sapnis pēc savas vasaras mājeles netālu no jūras. Kāpēc lepnie Kurzemes (arī Vidzemes, Zemgales un Latgales) lauki paliek tukši? Kāpēc latviskās vides degradācija neatkarīgās Latvijas laikā notiek daudz straujāk nekā padomju okupācijas gados?
Var diskutēt par cēloņiem, bet, manuprāt, liela daļa vainas jāuzņemas viltus nacionālistiem tiem tēvzemiešiem, kas burtiski izvaroja Latvijas izglītības sistēmu. Vēsture skolās bija tikai globāla, bet dabas izpratnes vietu ieņēma pārspīlēti humanitāri novirzieni, jau no bērna kājas dzenot galvās angļu valodu. Padomju sistēmā izglītība sākās ar bērna tuvāko apkārtni. Izglītība bija ideoloģiska, bet neiztrūkstošs tās elements bija novadpētniecība. Jā, tika mācīts atrast un apkopt padomju karavīru kapus, bet neviens neliedza ceļā līdz brāļu kapiem iepazīt tuvāko apkārtni, apgūt izpratni par to. Lielai daļai tā laika skolotāju šķita pašsaprotami, ka Latvija sākas ar pagastu un tuvāko apkārtni. Tieši tas deva līdzsvaru Rīgas kosmopolītismam. Tieši «mazās dzimtenes» vide bija jāaizsargā no tirgus ekonomikas alkatības un neprāta, tomēr Latvijas izglītības sistēmā pēc PSRS sabrukuma tika nīdēts viss lokālais. Pretstatā mums, Norvēģijā, piemēram, ir likums par dialektu aizsardzību, Tas nosaka, ka skola nedrīkst uzspiest Oslo dialektu. Skolotājam jāpalīdz attīstīt katra novada dialekts nevis visi jācērp ar vienām dzirklēm.
Man ir bažas, ka Baibas Šuvcānes darbs un līdzīgas grāmatas ir pēdējā iespēja apkopot novada vēsturi, kamēr vēl dzīvi tie, kas atceras, jo vecākajai paaudzei masveida aizbraukšanas laikmetā drīz vairs nebūs, kam nodot pieredzi un tradīcijas. Manuprāt, tieši šādas grāmatas palīdzēs atgriezties pie saknēm, laikā, kad, globālai krīzei saasinoties, sāksies pretējas tendences un latvieši labāk izvēlēsies atgriezties mājās nevis stāvēt rindās pēc bezdarbnieka pabalstiem nu Valūtas fonda pārvaldītajās Īrijas pilsētās Korkā vai Dublinā.