Zālamana lielā mīla
Pēc visnotaļ iespaidīgajiem kūleņiem, kas priekšvēlēšanu gaisotnē Gaļinas Poliščukas Teātra observatoriju (TO) padarīja par mediju zvaigzni tādā nozīmē, kā neviens normāls cilvēks to nevēlētos, aizritējis apmēram pusgads. Pagājušo svētdien notika teātra pirmā pirmizrāde jaunajās Kongresu nama piebūves telpās. Zālamana pēdējā mīla - tāds ir šī darba nosaukums. Kā ierasts, Gaļina Poliščuka ar niekiem nekrāmējas.
Pēc Augstās dziesmas motīviem veidoto darbu līdzās izrādē dzenātajiem dēmoniem un pārdomām par varas spēju ziedoties var tulkot bezgalīgi dažādi - sākot no dziļi filozofiskām, beidzot ar sadzīviski banālām versijām. Kur nu bez tā? Tiem, kam allaž visur patīk meklēt saikni ar mūsdienām, varu ieteikt šādu traktējumu (protams, ar atsauci uz pirmavotu - kur nu bez tās!) - četrdesmit piecus gadus pasaules valdnieks, kas ņēmis no dzīves tikai labāko, kuram ir 700 sievas, Sābas ķēniņieni ieskaitot, un 300 blakussievas, par dejotājām un verdzenēm nerunājot, pēkšņi ierauga kaut kādu tur vīna dārza sardzes meitu, tādu daiļo ganīti. Tad šis trakais vecis ņem un iekrīt lielajā mīlā, bet ganīte viņam nesavtīgi atbild. Un tā viņi ir laimīgi līdz nāve tos šķir. Ja konkrētāk - veselu (!) nedēļu. Kurts Vonnegūts teiktu - tā gadās.
Diemžēl uzreiz jāteic - vecais labais Tērbatas ielas pagrabiņš bija krietni vien mājīgāks un patīkamāku auru nekā jau kādas gadus atpakaļ uzceltā un līdz šim tā arī īsti neizmantotā Kongresu nama piebūve. Lai gan dažas pēdējo gadu laikā veidotās trupas un teātrīši aizkulisēs ir visai skarbi stīvējušies par telpām, šo vietu tomēr acīmredzot neviens nekad nav iekārojis. Nav jau arī brīnums - pēc bijušās modeļu skolas buduārīgā un intīmā pagrabiņa Tērbatas ielā Kongresu nams ir visnotaļ vēss un bezpersonisks - tā apdzīvošana un labas atmosfēras radīšana TO būs ne mazāk svarīgs uzdevums par izrāžu veidošanu. Tāpat droši vien būs vajadzīgs laiks, lai aprastu ar jaunajām telpām, pārslēgtos uz jaunās skatuves spēles noteikumiem. Arī trupai pēc pērnās vasaras cīņām un satricinājumiem nepieciešams kāds miera periods, lai atgūtos.
Respektējot šos apsvērumus, negaidīju, ka TO savā jaunajā reinkarnācijā un turklāt jau pirmizrādē gāzīs kalnus. Pat, Stendzenieka vārdiem runājot, lielākajam kaitējumam tautas veselībai - valdībai - tiek dotas simt dienas, lai iestrādātos. Andris Bulis, Kristīne Vismane, Karīna Tatarinova, Rihards Lepers, Andis Kvēps, Brigita Siliņa, Maksims Sahovičs šajā izrādē pagaidām ir meklējumu un, cerams, attīstības procesā. Manuprāt, latviešu pirmizrādes (šonedēļ notika arī šīs pašas izrādes krievu varianta pirmizrāde) versija vairāk uzrunās jaunus cilvēkus, kas neapbruņoti ar dažādām pieredzēm, TO ienāks ar atvērtu sirdi. Režisores doma kā ierasti ir stingra un visādas fiškas saliktas, tomēr izpildījumā pagaidām noteikti pietrūkst tās savāktības un meistarības, kas piemita leģendārajiem Pūt, vējiņi! vai, piemēram, Ilgu tramvajam. Ir jau arī sarežģīti būvēts šis pasākums - ideju pietiktu pilnmetrāžas spēlfilmai: ceļojumi laikā, vismaz trīs paralēli stāsti, kustīgās bildes, aizskatuves teksti, parodija par ekrānu. Noturēt tempu un sasprindzinājumu tajā visā vēl ir jāiemācās. Komiskā līnija, īpaši Riharda Lepera personā, pagaidām ir atraktīvākā un visvairāk uz publiku vērstā. Uz skatuves jau ierasti ir daudz kailuma, kas tikpat ierasti mulsina latviešu publiku, netrūkst arī citu Poliščukas režijai raksturīgo nianšu. Ja salīdzina ar veco Tērbatas ielas observatoriju - divas lietas palikušas nemainīgas. Uzraksts uz afišas biļetes ir pārdotas, kā arī mūžīgais strīds starp starp Gaļinas Poliščukas faniem un noliedzējiem.