Pēc vairāku gadu prombūtnes 26. un 27. novembrī Rīgā muzicēja diriģents Andris Nelsons, šoreiz kopā ar savu pašreizējo muzikālo ģimeni – Birmingemas simfonisko orķestri. Tas slavens ar ne tikai pirms Andra galvenā diriģenta amatā pabijušajiem pasaules elites meistariem un to izslīpēto skanējumu, bet arī ar orķestra mājvietu – Birmingham Symphony Hall, kas ir viena no skanīgākajām koncertzālēm Eiropā.
Šāda līmeņa orķestru viesošanās Latvijā allaž ir svētki. Turklāt šoreiz divtik patīkama atkalredzēšanās ar mūsējo, kura muzikālais sniegums profesionālajā vidē pasaulē novērtēts ar augstāko provi. Ārzemju prese nenogurstoši slavē Andra izcilo muzikalitāti un fanātisko emocionālo atdevi, taču mums Latvijā ar šo koncertu tika dota iespēja klātienē novērtēt, kā Andris Nelsons šajos pēdējos gados mainījies.
Andris Nelsons joprojām ir ceļā, sava diriģēšanas stila un īpatnā žesta meklējumos, kuros vietumis iezogas kāda pazīstama meistara tēls, taču mākslinieciskā izaugsme ir jūtama, turklāt to pavada absolūti dievinoša un ļoti sirsnīga attieksme no dziļi profesionāla un pieredzējuša orķestra puses. Ir patiešām apbrīnojami vērot, ar kādu cieņu sirmās galvas orķestrī izturas pret zēniskā imidža diriģentu, kuram netrūkst aizrautības un nervu galos šķiet iekodēta mūzika arī tad, ja tik sarežģītu partitūru kā Rahmaņinova 3. klavierkoncerts un Mālera 5. simfonija interpretācijā konkrētība un katra žesta precīzais nolūks ne vienmēr ir klausītājam samanāms. Taču orķestris ir viedāks par klausītāju, jo ikdienas pieredze un īpašā ķīmija starp Birmingemas mūziķiem un Nelsonu deva iespēju panākt mākslinieciski augstvērtīgu sniegumu, ciktāl to atļāva operas akustika. Jā, šajā koncertā gluži kā īlens no maisa izlīda sāpīgais fakts, ka Latvijas Nacionālā opera ir absolūti nepiemērota orķestra koncertiem. Nekādi skaņas vairogi un cita veida uzlabojumi nespēj mainīt sauso, nenesošo akustiku. Solistiem ir grūti sadzirdēt orķestri un otrādi, un vismaz parterā līdz 10. rindai vispār nav vērts pat runāt par harmonisku, noapaļotu skanējumu, tādu, kāds tas droši vien ir, piemēram, Birmingemas Simfoniskajā zālē, Vīnes Musiverein vai kādā citā orķestra līmeni un kameransamblisko izsmalcinātību izceļoša koncertzālē. Bet kā nu ir, tā ir – koncertzāles problēma kā bija, tā palika apsnigusi zem politikāņu ambīcijām un varas un līdzekļu pārdalīšanas peripetijām. Kamēr sūnu ciemā kāds pēc Laimes lāča nesavīkstīsies, vismaz nemēģinās to darīt, viss arī laimīgi paliks savās vietās. Jo vienmēr ir teksti un konteksti, no kuriem viens bez otra nepastāv. Gluži kā strīdīgais jautājums par Vestarda Šimkus Rahmaņinova 3. koncerta interpretāciju, kas, iespējams, nodarbina profesionālu mūziķu, muzikologu un mūzikas mīļotāju prātus.
No vienas puses - apbrīnojama virtuozitāte un pastaigu mākoņos atgādinošs vieglums šajā sarežģītajā opusā, kurā ir tik daudz tempa maiņu un tehnisku piruešu pianistam, kam turklāt vēl talantīgi jāspēlē īsts hokejs ar orķestra un diriģenta tandēmu, jo tāda ir partitūra. No otras puses – ar šova elementiem bagātināts viena aktiera teātris jeb Vestarda Šimkus ģeniālais, bet ļoti specifiskais spēles stils, kas kādam varbūt šķiet mazliet pārspīlēts. Būtībā tas ir individuālās gaumes jautājums – vienam liksies, ka pareizi Rahmaņinovu ir spēlēt tikai tā, kā to ierasts dzirdēt krievu skolas tradīcijā un pieredzējušu interpretu izpildījumā, citam turpretī Šimkus drosmīgā interpretācija un Nelsona/Šimkus straujais temps šķitīs svaiga vēsma, kas piešķirta labi nobriedušai klasikai. Plašāka publika, neiedziļinoties interpretācijas smalkumos, vienkārši baudīja šovu un apbrīnoja Vestarda žilbinošo tehniku, starpbrīdī malkoja sponsoru dāsni gādāto dzirkstošo vīnu un priecājās par savu klātbūtni pasākumā, kas plašsaziņas līdzekļos tika reklamēts kā gada notikums mūzikā. Vestards Šimkus kā pianists ir ļoti spēcīga individualitāte, turklāt viņa interpretācijas allaž ir tikpat individuālas, līdz ar to nav jāmēģina viņu iebāzt kādā noputējušā plauktiņā starp šopēnistiem vai rahmaņinovistiem. Un baumām par Šimkus vizuālo līdzību ar Rahmaņinovu varētu būt tīri ezotērisks izskaidrojums – viņa rokās katram komponistam būs paša Vestarda seja.
Mālera 5. simfonija, savukārt, pēc spilgtā un pretrunīgā Rahmaņinova, skanēja absolūti citādāk – mierīgāk, maigāk un niansētāk, ļaujot novērtēt orķestra lieliskās muzikālās kvalitātes, īpaši pūšaminstrumentu grupās, arī čellu skanējumā un lieliskos solo. Pārjūtīgi, aizgrābjoši un ļoti lēni, atbilstoši Mālera remarkai partitūrā (sehr langsam) izskanēja hrestomātiskais Adagietto, ko plašāka publika pazīst arī no Viskonti filmas Nāve Venēcijā. Garā simfonija Birmingemas orķestra izpildījumā bija ar spilgtiem triepieniem bagāta muzikāla glezna, kurā Andra Nelsona lasījums no ierasti emocionālās dominantes šķita ieguvis racionālu piesitienu, lai, tēlaini izsakoties, iekšējā uguns nevis sadedzinātu, bet aizdegtu ilgi kvēlojošu lukturi gan orķestra mūziķu, gan klausītāju sirdīs.
Negribas pat minēt, cik mūsu, pasaulē augstu vērtētajiem, mūziķiem emocionāli ir grūti muzicēt Rīgā, kur katram zālē šķiet, ka viņš kaut ko zina labāk. Un katram ir viedoklis, no sirsnīga atbalsta paušanas līdz teju kategoriskai glorificēšanai. Vai, gluži pretēji – līdz latviskajam garam ierastajai nīgrajai kritizēšanai. Birmingemas orķestris ar savu sniegumu, un, galvenais, nepārprotami cieņpilno attieksmi pret Andri Nelsonu Rīgai parādīja, ka viņi tic, ka jau gūtās uzvaras mūzikas laukā ir tikai sākums brīnišķīgam ceļam, ko orķestrim un diriģentam vēl diezgan ilgu laiku lemts iet kopā. Cilvēciski un skaisti. Mēs ikdienas komunikācijā varam tikai vēlēties tik daudz sirsnības un vienkāršības, cik bija ielikts koncerta izskaņā klausītājiem dāvātajā Jāņa Mediņa Ārijā. Šķiet, ka Birmingemas mūziķiem kopā ar Andri Nelsonu bija izdevies atrast mistisko grālu –latviskās skaņas kodu pasaules skaņu virpulī. Un, lai darītu savu dzīvi gaišāku šajā grūtajā laikā, mums vajadzētu iemācīties mīlēt tā, kā šis orķestris mīl savu diriģentu.