Laikā, kad daļa jauno un talantīgo latviešu darbojas vietās, kas piedāvā plašākas iespējas nekā dzimtene, Ņujorkā sastapu ar fotogrāfi Elīnu Ruku. Pēc fotostudiju pabeigšanas Ecole de Condes mākslas skolā Lionā Elīna atgriezās Latvijā, prezentēja savu izstādi Could This Become My Home? un aizbrauca uz ASV, kur ieguva stipendiju foto organizācijas Aperture Foundation prakses programmā Ņujorkā.
- Tu esi studējusi filozofiju, franču valodu un kultūru, tulkošanu. Kā tu nonāci līdz fotogrāfijai kā profesionālai izpausmei?
- Par fotogrāfiju esmu interesējusies kopš bērnības. Man interesēja, kāpēc vectēvs mēra gaismu, kā veido kompozīciju, taču neko nevarēja salīdzināt ar prieku, kad viņš ļāva nospiest slēdzi man pašai! Patika paspēlēties ar Canon foto aparātu, ko radi bija atveduši no Amerikas, bet līdz apziņai un vēlāk arī iespējai fotogrāfiju studēt pagāja gadi. Vispirms aizrāvos ar foto analīzi, estētiku un filosofiju. Studiju gados mani pētījumu darbi vienmēr bija par fotogrāfiju. Kad sapratu, ka vēlos arī praktiski fotografēt un ar to saistīt dzīvi, izvēlējos foto apgūt skolā - ne pašapmācībā, un ne arī pie kāda viena meistara. Man vajadzēja zināmu sistēmu, struktūru. Savukārt diplomdarbs un ar to saistītā izstāde Could This Become My Home? bija atskaites punkts tam, ka viens posms ir pagājis, un varu sākt nākamo. Es virzos uz priekšu lēni, bet neatlaidīgi.
- Savā pirmajā personālizstādē tu pētīji māju sajūtu. Vai tā tev ir aktuāla arī šobrīd?
- Vai šīs varētu būt manas mājas? Dzīvojot ārzemēs, tādu jautājumu arī es sev mēdzu uzdot. Kas ir tas, kas rada šo sajūtu un kas ir nepieciešams, lai gūtu piepildījumu? Teksts, kuru uzrakstīju izstādei, bija šāds: «Pilsēta elpo un dzīvo bez manis. Es meklēju kaut ko no mājām un atrodu sevi. Būt svešā vietā nozīmē meklēt atbildes tukšumā, kas piepildās no manām vajadzībām. Mani klejojumi Lionā aizveda pie agrāk neatrisinātas patiesības. Man jādodas prom, lai uzzinātu, pie kā atgriezties. Vai šīs varētu kļūt manas mājas?»
Izstāde man sniedza milzu gandarījumu! Pēc ilgstoša darba un enerģijas ieguldījuma - izstāde deva divtik lielu iedvesmu un prieku par padarīto darbu - viss bija tik gatavs, cik tas varēja tajā brīdī būt. Šobrīd Ņujorkā sajūtas ir citādas, un man patīk tās izbaudīt.
- Kā veidojušās tavas attiecības ar lielpilsētu un tās tempiem?
- Attiecības ir visai harmoniskas. Par pārsteigumu sev, dzīvoju visai mierīgi. Ir brīži, kad jāapsēžas ievilkt elpa, laika visam šā vai tā nepietiek, bet tā vietā, lai stresotu par laika trūkumu, labāk priecājos par padarīto un kaļu plānus. Taisnība, ka ritms Ņujorkā ir ātrs, bet tas palīdz darboties. Negribu iegrimt ikdienā, tādēļ pietiekami bieži sev atgādinu, kur esmu, ko daru - būt Ņujorkā taču ir gana maģiski! Nav viegli, to es atzīstu, jo pilsēta ir milzīga, visi te atbraukuši labākas dzīves meklējumos, ikviens grib sasniegt kaut ko, tādēļ ik uz soļa šeit sastopama zināma deva konkurences un greizsirdības enerģijas. Ir daudz ikdienas grūtību, bieži jāpārdomā, no kā esi gatavs atteikties, lai atrastos šeit un tagad. Izvēlos pozitīvās lietas, no kurām kaut ko gūstu un no grūtībām mācos! Ja ir iekšēja harmonija, tad Ņujorka var sniegt daudz!
- Kā tu nonāci Ņujorkā?
- Mācoties foto studiju programmā Francijā, pārdomas, ko darīšu pēc diploma iegūšanas bija visai aktuālas. Gribējās apgūt vēl, bet praktiskākā aspektā - atklāt, ko nozīmē īstā dzīve foto jomā, kā arī pierādīt sevi. Apsvēru iespēju uzkavēties Francijā, bet laikam šis periods emocionāli bija sevi izsmēlis, un vēlējos braukt mājās. Latvijā mazliet fotografēju, mazliet rakstīju, bet gribējās kaut ko vairāk. Jau Francijā sāku interesēties par iespējām strādāt citur - Londonā, Ņujorkā, Berlīnē... Pieteicos foto organizācijas Aperture Foundation prakses programmā un mēneša laikā pēc pozitīvas atbildes saņemšanas, sakrāmēju somu. Lai arī biju Ņujorkā bijusi vairākkārt, ideja par vismaz gadu lielpilsētā prestižā organizācijā mani spārnoja! Aperture praktikantes darbā man, protams, ir arī daudz pienākumu, kas neiedvesmo - tie ir tādi mazi ikdienas darbiņi, lai priekšniekiem raitāk veiktos lielie darbi. Tomēr man ir izdevies savas spējas pierādīt, panākt, ka manā viedoklī ieklausās un uztic darbus, neskatoties uz pirkstiem. Piemēram, mans darbs ir koordinēt pavasara un rudens grāmatu kataloga izdošanu no A līdz Z - jārūpējas, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva! Vēl regulāri atjaunoju un veidoju saturu mājas lapas sadaļā par māksliniekiem, kuri piedalās mūsu foto programmā (Limited-edition prints program) - rakstu tekstus, sagatavoju bildes, sazinos ar māksliniekiem, lai iegūtu nepieciešamo informāciju; palīdzu sagatavoties foto un grāmatu izstādēm, regulāri strādāju izstādēs, kas notiek Ņujorkā. Pagaidām gan uz Maiami un Parīzi mani vēl līdzi neņem.
- Kādas ir attēla un teksta attiecības mūsdienu vizuāli orientētājā sabiedrībā? Ko var vai nevar pateikt ar vārdiem vai attēlu?
- Ideālā situācijā fotogrāfijai teksts vispār nav nepieciešams, tai jāstāsta pašai par sevi. Taču projekti ir dažādi, cilvēku sagatavotība - atšķirīga. Spriest var tikai par konkrētu darbu - vai tajā iekļautais teksts/paraksti ir pamatoti vai nē. Vispārināt ir ne tikai grūti, bet pat nevajadzīgi. Mūsdienu sabiedrība daudz vairāk uztver vizuāli, tāpēc trāpīgi vārdi var būt nozīmīgāki. Vieni atceras attēlu, citi skaņas, citi, savukārt, kontekstu. Es domāju, ka liela nozīme ir arī tam, ko autors ar savu darbu vēlas vēstīt. Jo precīzāks vēstījums, jo mazāk jautājumu.
- Viena no tavām izpausmēm publiskajā telpā ir blogs latviešu un angļu valodā (elinaruka.wordpress.com.), kāpēc sāki blogot?
- Pirms izveidoju savu blogu, pret komunikāciju interneta vidē izturējos visai skeptiski - man patīk īsta saskarsme, sarunas, apmaiņa. Internetā sekoju pāris cilvēkiem, kas rakstīja, pārsvarā tas bija saistīts ar manu profesionālo jomu. Izlēmu blogot, apzinoties, ka nespēšu atbildēt uz visiem e-pastiem,un ķēdes vēstules rakstīt negribējās. Tādēļ doma par manu stāstu Ņujorkā bloga formā iepatikās arvien vairāk. Man ir diezgan daudz sekotāju, tomēr skaidri apzinos, ka nerakstu tikai lasītājiem; blogs ir komunikācija arī pašai ar sevi, tas ir manis veidots uzdevums, kura noteikumus mēģinu ievērot - galvenokārt regularitātes un satura ziņā. Kopš blogoju, šis izpausmes veids man kļūst arvien nozīmīgāks. Esmu sapratusi, ka nevaru nedz bez fotogrāfijas, nedz bez rakstīšanas, un izvēlēties starp šiem izpausmes veidiem vienu netaisos. Tā arī vēlos turpināt - rakstīt vizuāli un fotografēt stāstoši!
- Vai tu esi domājusi, ko darīsi, kad programma beigsies? Kādas ir tavas pārdomas par iespējām vai to trūkumu tavā aicinājuma profesijā ASV un Latvijā?
- Par to nedomāju vismaz pusgadu - vispirms iepazinos ar pilsētu, darbu, tad mēģināju atrast līdzsvaru šejienes ritmā, kurā bez darba bija vēl jāiekombinē papildus peļņas veidi, atpūta, kā arī, protams, fotografēšana. Vēlāk apkārtējie sāka vaicāt par nākotnes plāniem, bet es par to nedomāju, tikai atbildēju - laiks rādīs! Un tā arī būs - man ir idejas, bet jautājumu, vai nākamā gada sākumā būšu Rīgā vai vēl Ņujorkā, pagaidām atstāju neatbildētu. Iespējas ir visur; apstākļi Latvijā un Amerikā, protams, nav vienādi, un tik daudz kas ir atkarīgs no vēlmēm, tādēļ tik vienkārši salīdzināt profesijas iespējas Latvijā un Amerikā nevar. Koks vienmēr ir ar diviem galiem! Ceturtdienās, kas ir ierastās dienas izstāžu atklāšanām, es, pastaigājot pa Čelsijas galerijām, protams, domāju arī par milzīgo galeriju daudzumu, par mākslinieku skaitu, par izstāžu rotāciju, taču gan jau tas ir proporcionāls iedzīvotāju un interesentu skaitam. Esmu pārdomu procesā.
- Kas ir tavi aktuālie foto projekti?
- Turpinu darbu pie pagājušajā vasarā iesāktās sērijas A LA RECHERCHE D'ELAN Franču valodā elan ir tāds vārdiņš, kam ir ļoti daudz nozīmju - tas var būt ieskrējiens, enerģija, impulss, iedvesma, jūtu uzplūds un...alnis! Tā ir kārtējā meklējumu sērija. Nesen esmu sākusi jaunu sēriju par latviešiem, kas atbraukuši uz Ameriku pēdējo 15-20 gadu laikā. Gribētos vairāk piedalīties izstādēs. Ļoti bagātinošas ir arī tikšanās ar fotogrāfiem, kurus intervēju Foto Kvartālam - tie ir cilvēki ar īpatnēju skatījumu, pieredzi un enerģiju. Sarunas saturs vairāk sniedz lasītājam, es pati gūstu enerģiju no šīm tikšanās, jo klātbūtne ir arī žesti, smaidi, balss. Tā ir radoša komunikācija ar augstākā līmeņa foto profesionāļiem, pie kuriem kādreiz gribētu piederēt arī es.
- Ko tu vispār domā par pašreizējo masu migrāciju no Latvijas ar mērķi meklēt laimi, pašrealizāciju un iespēju nopelnīt citur?
- Katrs jau var galvenokārt spriest pēc sevis. Laiks, kad ilgākus periodus esmu dzīvojusi ārpus Latvijas, pārsvarā mācoties vai strādājot - Francijā un Amerikā, man ir daudz ko iemācījis. Kad esi viens un prom no mājām, ir iespējas daudz ko pārvērtēt un saprast. Ir bijuši grūti periodi, kad ļoti ilgojos pēc savējiem, kad nav pat iespējas sazvanīties, kur nu vēl satikties, taču es nenožēloju nevienu izdarīto izvēli. Izzināt citas kultūras, iepazīt cilvēkus - tā ir fantastiska pieredze, īsta dzīves skola! Lasu Viļa Lācīša grāmatu par strādniekiem Londonā, un man ir smieklīgi un skumji reizē. Man patīk trāpīgie salīdzinājumi par latviešu dabu - par to vidējo latvieti, kas ir skeptisks, aizdomīgs, gražīgs un pat mazliet riebīgs. Es cilvēciski saprotu, ka latvieši dodas prom, lai dzīvotu labāk, taču man šķiet, ka tā ir mazliet tāda kā Laimes lāča ilūzija. Nekur jau nebūs absolūti labi, ikdiena paliek ikdiena visur, viss sākas cilvēkā pašā un viņa gribā kaut ko mainīt. Es aizbraucu, jo nav Latvijā ne Aperture, ne profesionālas foto skolas. Bet es labprāt savu pieredzi atvestu atpakaļ un tajā dalītos ar citiem!