Otro sezonu pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galvenā diriģenta pults darbojas Karels Marks Šišons. Par spīti krīzei, orķestra sniegums ir kvalitatīvi dzirkstošs un temperamentīgs, ko novērtējusi ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un Japānas publika un kritiķi. Darbīgais orķestra restrukturizators ļoti racionāli raksturo darāmos darbus, problēmās saskata iespējas un ķeras vērsim pie ragiem ar atrotītām piedurknēm. Un tavu brīnumu – šis daudzgalvainais vērsis ar prieku sadarbojas! Turklāt tā nav asiņaina korrida, bet kaislīga un skaista pasodoble ceļā no koncerta uz koncertu.
- Šosezon jūs atzīmējat desmito sadarbības gadu ar LNSO. Vai atceraties savus pirmos iespaidus par orķestri?
- Toreiz, 2000. gadā, kad pirmoreiz diriģēju LNSO, es patiešām nedomāju, ka tās būs ilgtermiņa attiecības. Protams, dažas orķestra īpašības man uzreiz iepatikās, piemēram, spēcīga stīgu instrumentu tradīcija, taču jāatzīst, ka orķestrim tobrīd bija daudz problēmu, īpaši pūšaminstrumentu grupās. Kopējais orķestra līmenis nebija nekāds dižais. Tomēr orķestrim piemita kas ļoti īpašs – mēs kopā piedzīvojām tādu enerģijas un jūtu ķīmiju, ka koncerti guva milzīgus panākumus, kas lika aizmirst par tehniskajām problēmām. No tāda viedokļa var teikt, ka mūsu pirmā tikšanās bija «mīlestība no pirmā acu uzmetiena», kad nedomā par praktiskām problēmām un to risinājumiem. Lai nerastos pārpratumi, vērts paskaidrot, ka, manuprāt, 2000. gadā orķestris lielākoties sastāvēja no mūziķiem, kurus maz interesēja sava snieguma kvalitāte. Tikai nelielai daļai patiešām rūpēja atskaņojuma kvalitāte, taču visu lēmumu pieņemšanu ietekmēja vienaldzīgais vairākums. Šobrīd šī nelielā daļa veido orķestra kodolu, un es varu teikt pavisam droši – es izvēlējos strādāt Rīgā šo nedaudzo mūziķu dēļ, kas bija gatavi atdot visu, lai mēs nonāktu līdz tādam rezultātam, ka šodien orķestra vairākums ir tie, kas kādreiz bija minoritāte.
- Kāpēc jūs pirms diviem gadiem izvēlējāties uzņemties LNSO māksliniecisko vadību? Un kā jūs vērtējat līdz šim paveikto?
- Es domāju, ka manu izvēli noteica dažādas sakritības, tostarp arī fakts, ka orķestra direktora amatā stājās Ints Dālderis, ar kuru mēs bijām vienisprātis par to, ka jāsāk jauns ceļš, jācenšas uzlabot mākslinieciskā kvalitāte. Mūsu mērķi bija skaidri un vienoti, lai no vārdiem pārietu pie darbiem. Turklāt mēs jau bijām nonākuši pie vienošanās, ka orķestris pats grib kļūt labāks. 2000. gadā es nebūtu piekritis vadīt LNSO par spīti jau it kā pastāvošajai pozitīvajai ķīmijai, jo tas vienkārši nebūtu iespējams. Manuprāt, pirmajā sezonā (2009/2010) mēs kopā paveicām ļoti daudz. Orķestra ansambļu spēle ir kļuvusi ļoti izsmalcināta, paplašināta ir muzikālo krāsu palete. Mēs esam attīstījuši kamermūzikas darba stilu, mūziķi vairāk ieklausās viens otrā. Joprojām nopietni jāstrādā pie orķestra skanējuma. Piemēram, jāpanāk īsts pianissimo ar pietiekamu skaņu, nevis tāds pianissimo, ka skaņa pazūd vispār. Es gribētu vairāk piestrādāt pie muzikālās stilistikas, panākt, ka Brāmss neskan līdzīgi Bēthovenam, bet Mocarts neizklausās pēc Čaikovska. Tomēr tas prasa daudz vairāk laika nekā pāris gadus, tam nepieciešami viesdiriģenti, kurus finanšu krīzes apstākļos īsti nevaram atļauties. Varu apgalvot, ka vezums ir izkustējies, tomēr orķestris joprojām ir tālu no pilnības. Darbu ar orķestri var salīdzināt ar mauriņa kopšanu – tas jālaista, par to jārūpējas nepārtraukti. Reizēm nākas pārdomāt sāpīgus jautājumus saistībā ar paaudžu maiņu – vai paturēt pensijas vecuma mūziķi ar viņa niķiem un stiķiem, kuri vairs īsti nav labojami, vai tomēr dot iespēju jaunam mūziķim ieņemt šo vietu un pierādīt sevi. Tas ir ļoti sarežģīti un ļoti individuāli. Ne vienmēr gan ir runa par vecumu - LNSO ir arī daudz vecākās paaudzes mūziķi, kas ir daudz enerģiskāki un labāki par jaunajiem. Ceru, ka šobrīd esmu atradis zelta vidusceļu – jaunie mūziķi, kas ienāk orķestri, nonāk sev atbilstošā vietā, un viņiem ir iespēja augt kopā ar vecākajiem kolēģiem, kas tiek cienīti augstās profesionalitātes un lielās pieredzes dēļ.
- Kā jūs motivējat mūziķus darbam šajā laikā, kad finansiālā situācija nevieš īpašu optimismu?
- Ir lietas, ko vienkārši nav iespējams paveikt tieši finansiālo resursu ierobežotības dēļ – mēs nevaram īsti spēlēt vācu mūziku, jo mums trūkst jaunu trompešu, kas nodrošinātu pilnīgu, spēcīgu skaņu. Timpāniem vajadzīgas jaunas ādas, bet tās nevaram atļauties. Taču tā nav ne mūziķu, ne mana vaina, vienkārši ar to šobrīd ir jāsamierinās. Taču ar motivāciju LNSO viss ir kārtībā. Patiesībā man liekas, ka orķestris motivē mani, nevis otrādi. Šie mūziķi mani padara par labāku diriģentu. Viņi iegulda maksimālu darbu, taču vienlaikus spēj būt atbrīvoti un priecīgi mēģinājumos. Mēs daudz jokojam un smejamies, taču visiem ir skaidrs, kurā brīdī joki jāmet pie malas un jāķeras pie darba. Man liekas, ka orķestra mēģinājumi ir vienīgais laiks, kad neviens nedomā par ekonomisko krīzi. Mēģinājumos viņi aizmirst par savām problēmām un vienlaikus veic tādu kā dvēseles higiēnu. Šī sajūta spārno un iedvesmo. Taču visvairāk iedvesmo LNSO atdevīgā spēle koncertu laikā. Piemēram, tikko atskaņotā Mālera 2. simfonija pirmajā koncertā man vienkārši norāva jumtu. Tas bija neizmirstami, un esmu orķestrim dziļi pateicīgs par šīm sajūtām, ko tas man sniedz. Tās ir ļoti spēcīga saikne, kas izaugusi smagā ikdienas darbā.
- Sākot ar nākamo sezonu, jūs būsiet galvenais diriģents ne tikai LNSO, bet arī SWR Vācu Radio Filharmonijas Zārbrikenas Kaizerlauternas orķestrim? Vai nebaidāties no sēdēšanas uz diviem krēsliem?
- Nebaidos. Esmu ārkārtīgi organizēts cilvēks, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka ar to kaut kas var noiet greizi. Zārbrikenas orķestrim ir izcila administrācija, kas ikdienā var lieliski iztikt bez manis. Ar LNSO tā nav. Ja man Zārbrikenā būtu jāuzņemas viss tas, ko daru LNSO, es šo piedāvājumu noteikti nebūtu pieņēmis. Man ir jāveltī maksimāla enerģija LNSO, jo citādi jo citādi lietas nenotiek, kā vajag. Rīgā es nodarbojos ar ļoti daudzām lietām, kam nav tieša sakara ar mūziku un ar to arī mākslinieciskā vadītāja amats atšķiras no vienkārši galvenā diriģenta amata. Kopā ar Ilzi Staķi strādājam arī pie tā, lai reorganizētu orķestra menedžmenta struktūru un panāktu to, ka orķestra mākslinieciskais un menedžmenta profesionālais līmenis ir līdzvērtīgi. Problēma nav pašreizējā menedžmentā, bet pagātnes mantojumā, jo agrāk valdīja priekšstats, ka svarīgākais ir orķestris, pārējais gan jau notiks pats no sevis. Bet biznesa domāšana orķestra administrācijā ir tikpat svarīga kā mākslinieciskā kvalitāte, un mūsdienu pasaulē viena bez otras nevar pastāvēt. Šobrīd jau LNSO menedžmenta komanda ir ievirzīta pareizās sliedēs.
Turklāt būs interesanti darba gaitā salīdzināt abus orķestrus. Patiesībā, esmu nolēmis līdzīgu restrukturizāciju kā LNSO veikt arī Zārbrikenas orķestrī, jo viņi arī ir pauduši vēlmi mainīties. Taču, kā jau teicu, tas varētu būt daudz vieglāk ar spēcīgu vācu menedžmenta atbalstu.
- Šogad Jaunās mūzikas festivāla Arēna moto bija «atrast latviskās skaņas kodu». Jūs šajos gados esat diriģējis gana daudz latviešu simfoniskās mūzikas, lai jums būtu izveidojies kāds priekšstats par to.
- Latviskā skaņa ir neparasts fenomens. To ir ļoti grūti aprakstīt vārdos, taču klausoties, es to ļoti labi izprotu. Man šķiet, ka šo skanējumu nav iespējams panākt ar kādu citu orķestri, gluži tāpat, kā neviens cits orķestris nespēs atkārtot Vīnes Filharmoniķu skanējumu. Latviskais skaņas kods, manuprāt, sastāv no zināmas melanholijas, maiguma, pietātes un mīlestības pret dziļumu un pustoņu krāsu niansēm, bez skaļas pompozitātes un kliedzošiem akcentiem.
- Jūs valšu programma pagājušā gada 18. novembra koncertā, spēja pārliecināt publiku, ka valsts svētkus vajag svinēt, nevis padarīt par sērīgu piemiņas dienu. Šogad svētku programmā jūs piedāvājat spāņu mūziku un klasisku Verdi. Kā jūs veidojat savas koncertprogrammas?
- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, īpaši ja runa ir par valsts svētku programmu. Tā ir kā balansēšana uz naža asmens, jo ir publikas daļa, kas ir pietiekami konservatīva, lai tai nebūtu pieņemams valsis, kad pierasts klausīties, piemēram, rekviēmu. Taču šogad saistībā ar manis un LNSO sadarbības desmitgadi man tika dota salīdzinoši brīva izvēle. Nākamgad man Latvijas dzimšanas dienā jādiriģē citur, tad 18. novembra koncertprogramma sagādās galvassāpes kādam citam (smejas). Taču, ja nopietni, programmu veidošana ir ļoti nopietns darbs, es ļoti ilgi domāju, pirms pieņemu lēmumu. Es patiešām uzskatu, ka, ja velta pietiekami daudz laika un pūļu, lai izvēlētos skaņdarbus, tad tā jau ir puse no pozitīva rezultāta.
- Kad tika paziņots, ka esat parakstījis līgumu ar Zārbrikenas orķestri, daudziem klausītājiem droši vien radās jautājums, vai tas nozīmē, ka 2011./2012. gada sezona būs pēdējā, kad vadīsiet LNSO?
- Nē, nesen parakstīju pašreizējā līguma pagarinājuma nodomu protokolu par to, ka šajā amatā Rīgā varētu strādāt līdz 2015. gadam. Ja nenotiks kas ārkārtējs, tā arī būs. Pašlaik mēs ar LNSO esam uzsākuši skaistu ceļojumu, kuru vēlamies turpināt. Es domāju, ka līdz 2015. gadam man būs pietiekami laika, lai realizētu lielāko daļu plānu saistībā ar šo orķestri, savukārt orķestrim būs pietiekami daudz laika, lai izvēlētos nākamo galveno diriģentu.