Mišels Velbeks saņem Gonkūru prēmiju

© Scanpix/AFP

Francijas literāro godalgu šogad saņems par kontroversālo un skandalozo dēvētais kulta rakstnieks Mišels Velbeks – šāds žūrijas lēmums pasludināts šonedēļ un tas pieliek treknu punktu sāgai ar apsūdzībām plaģiātismā, kas pavadīja viņa jaunākā romāna La carte et le territoire apspriešanu, kas sākās septembrī.

Tas, ka uzvārds Velbeks literatūrā ir sinonīms vārdam skandāls mūsdienās laikam pārsteidz vien tos, kas nezina šī rakstnieka darbus. Patiesībā gan parasti izrādās, ka visi ar viņa romāniem izraisītie gāganu kari ir vai nu iekaisušās fantāzijas auglis vai arī nepierādāmi kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj. Jāatgādina, ka septembrī žurnālā Slate tika publicēts apgalvojums, ka Velbeka jaunākajā romānā esot vismaz trīs fragmenti, kas kopēti no interneta vietnēm. Uz to pazīstamais rakstnieks atļāvās paironizēt, ka virkne citu pazīstamu autoru, cenšoties panākt lielāku dokumentālisma efektu, ir iekļāvuši savos darbos dokumentālu tekstu fragmentus. «Ja cilvēki tā patiešām domā, tad viņiem nav ne mazākās izpratnes par to, kas ir literatūra,» – toreiz piezīmēja Velbeks.

Zīmīgi, ka Mišels Velbeks jau divas reizes bija tuvu tam, lai saņemtu Gonkūru balvu. Tomēr šķiet, ka šoreiz troksnis ap viņa romānu Karte un teritorija ir pārspējis kņadu, kas savulaik valdīja ap Elementārdaļiņām un Platformu. Toreiz tai bija stipri personiska piegarša, jo viena no galvenajām skandalētājām bija Mišela Velbeka māte, kura visnotaļ pamatoti dēla daiļradē atainota visnotaļ nepievilcīgā krāsā. Jau ierasti, ka jebkuru Velbeka darbu pavada karojošo feministu lāsti. Tomēr, tas, protams ir tikai ļaunuma saknes – vīrieša – spriedums, ka, atspoguļojot vīrieša seksualitāti, franču rakstnieks ir krietni vien godīgāks un nesaudzīgāks par karojošā matriarhāta nerimstošā avangarda aiz matiem pievilktajām teorijām. Turklāt, ja literārā līmenī feministu mūžīgās gaušanās par vagīnu parasti paliek lētas žurnālistikas līmenī, tad Velbeka romāni vīriešu seksualitāti aplūko literāri krietni vien baudāmāk. Arī brīnīties, ka Mišels Velbeks raksta tā, kā raksta, nav nekāda pamata. Ar viņu literatūrā ienāk paaudze, kas ir hipiju laikmeta puķu bērnu atvases. Mīlēt savus egoistiskos un savtīgos hipiju laikmeta vecākus šai paaudzei bieži vien nav nekāda iemesla.

Latviski izdoti trīs Mišela Velbeka romāni – jau pieminētās Elementārdaļiņas un Platforma, kā arī Varbūt ir sala. Lai arī par šiem darbiem dzirdēta nekritiska jūsmošana, būtu jāpiebilst, ka tos lasot rodas iespaids – Velbeks visu mūžu raksta vienu grāmatu un jaunākie darbi ir tikai variācijas par Elementārdaļiņu tēmu.

Izklaide

Pēc grupas “bet bet” koncerta Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” prezentēta Guntara Rača pirmā prozas grāmata – autobiogrāfiskais atmiņu stāsts “Trakais”. Pasākumu apmeklēja vairāki grāmatas varoņi, tostarp “Līvu” līderis Ainars Virga, kā arī vēl viens jaunības laika draugs Ivo Fomins.