Viens no dižākajiem 20. gadsimta skaņražiem – Gustavs Mālers ir teicis: «Rakstīt simfoniju man nozīmē ar visiem pieejamajiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem uzbūvēt jaunu pasauli!» Viņa 2. simfonija ir monumentāls un programmatisks darbs, kas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā kopā ar Ērika Ešenvalda krāsaino jaunopusu Fanfaras Karela Marka Šišona vadībā ar orķestra mūziķu rokām tika uzbūvēts kā jauna pasaule, kas savā pilnībā saviļņo līdz sirds dziļumiem savā vienreizīgumā.
Kā jau to paredz opusa nosaukums, koncerts tika atklāts ar Ērika Ešenvalda jaundarbu Fanfaras – ļoti svaigu, muzikāli krāsainu, metrāžā kompaktu (apmēram sešas minūtes), bet patīkami noapaļotu veselumu, kurā latviskais skaņas kods iekļauts pasaules elpu vēstījošā ietvarā, vienlaikus pieskaroties kaut kam ārpus laiktelpas esošam, kas kopīgs visai cilvēcei. Ešenvalda mūzika mani allaž ir uzrunājusi ļoti personiski tieši ar savu vienkāršo skaistumu, kurā jūtama sirsnīga pazemība un slavinājums Visaugstākajam, bez mazākā patosa – viegli un gaiši, piepildot sirdi un garu ar caurcaurēm pozitīvu enerģiju. Arī Fanfaras nav izņēmums. Ešenvalds sveicis orķestri jaunajā sezonā ar partitūru, kas īsā brīdī atklāj daudz dažādas orķestra krāsas un iespējas, no piesātināta stīgu unisona caur maziem un rotaļīgiem pūšaminstrumentu solo līdz maigi liriskam melodismam, kam cauri vijas brīnišķīgi izstrādāta perkusiju partitūra, vienlaikus viegli dejiska un pirmatnēji pievilcīga ar savu nepārtraukto pulsu kā muzikālā auduma armatūru. Ešenvalds ar sev raksturīgo pietāti un iedziļināšanos Fanfarās ielicis vēstījumu par orķestri kā veselumu, kas veidojas no spilgtām individualitātēm un ir meistari sava instrumenta spēlē. Karels Marks Šišons Fanfaras diriģēja, veidojot ekspresīvu, tomēr harmonisku gleznu ar spilgtiem akcentiem un izjustām niansēm.
Savukārt Mālera Augšāmcelšanās simfonija (šis ir 2. simfonijas otrs nosaukums) bija monumentāli bagātīga. Šķiet, diriģēt Māleru ir individāls pārdzīvojums, savdabīga iniciācija, tuvošanās muzikālam briedumam un pašapzināšanās, jo Mālera partitūras prasa tās burtiski izsāpēt tādā emocionālā sakāpinātībā, kas vājākiem nerviem var būt pat kaitīga. Karela Marka Šišona personā emocionalitāte un temperaments savijas ar kaismīgu nianšu meklēšanu un racionālu, bet ne pragmatisku spēku sadalījumu, pietaupot enerģiju krāšņajai simfonijas kulminācijai finālā. Šķiet, katru lielo formu Šišons izjauc pa sastāvdaļām, liek orķestra mūziķiem rūpīgi nospodrināt savas partijas un tad no šiem tīri mirdzošajiem klucīšiem būvē savā versijā no jauna komponista radīto pasauli. Gan stīgas, gan koka un metāla pūšaminstrumenti, gan sitaminstrumenti skanēja lieliskā balansā. Īpašu noskaņu un kontrastus piešķīra tā saucamie offstage metāla pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu ansambļi, kas, pedantiski ievērojot autora remarkas, pārceļoja no skatuves uz aizskatuvi un pēc tam atpakaļ. Pārsteidzoši, bet, ņemot vērā, ka koncerts notika bez starpbrīža, un Mālera simfonija ir apmēram pusotru stundu gara, laiks pagāja nemanot, jo skaņdarba dinamika neļāva uzmanībai atslābt ne mirkli, gan turot acis vaļā, gan gremdējoties orķestra skanējumā aizvērtām acīm. Trešās daļas simpātiskais vieglums un dinamiskais temps patīkami atgādināja diriģenta izsmalcināto attieksmi pret valsi/lendleru, nekad neļaujot trīs ceturtdaļu taktsmēram kļūt banālam. Savukārt vokāli 2. simfoniju papildināja brīnišķīgais krievu mecosoprāns no Vīnes – Jeļena Batoukova, ceturtajā daļā liriski izdziedot Mālera instrumentēto dziesmu Ak, sārtā rozīt no cikla Zēna brīnumrags. Viņas tembra mātišķais siltums un samtainums papildināja krāsaino orķestra skanējumu, spilgti kontrastējot ar sekojošajām mežragu fanfarām, kas ievada simfonijas finālu. Otra soliste – amerikāņu soprāns Kārena Slaka mirdzēja ar noapaļotu, dzidru, bet vienlaikus piepildītu balss skanējumu, īstu baudījumu ausīm sniedzot fināla ansamblī kopā ar Jeļenu Batoukovu (šķiet, šoreiz ļoti veiksmīgi izdevies saskaņot solistu balsu tembru tonālās krāsas) un operas kori, fināla kulminācijā vēstījot augšāmcelšanās ideju. Pieķēru sevi pie domas, ka pirms pāris gadiem dzirdētais Mālera 2. simfonijas atskaņojums Andra Nelsona mākslinieciskajā vadībā toreiz lika brīnīties par ieguldītajiem diriģenta emocionālajiem resursiem (teju uz sadegšanas robežas), kas panāk galējus kontrastus interpretācijā, toties Karela Marka Šišona sniegums, kurā dziļa un nobriedusi emocionalitāte savijas ar stingri racionālu virzību uz kulmināciju, ļauj ieraudzīt Mālera ģēniju tieši simfonijas programmatiskajā konstrukcijā un neļaujot nogurt nepārtrauktā līdzpārdzīvojuma sakāpinātībā. Viņa interpretācijā klausītājam ir atļauts izelpot vairākkārt, kamēr pats diriģents, izskanot krāšņajiem fināla akordiem, iztur pamatīgu cezūru, lai ļautu māleriski monumentālajai atbalsij smadzenēs izzust aplausu jūrā.