Izdevniecība Zinātne ir laidusi klajā LU Teoloģijas fakultātes profesora Valda Tēraudkalna grāmatu Kristus un Cēzars. Tas ir sagatavotam lasītājam domāts izdevums, kurā autors analizē varas un kristīgas baznīcas attiecību evolūciju 2000 gadu laikposmā.
Grāmata sākas ar agrīnās kristietības (līdz sv. Augustīnam) un Romas impērijas attiecību izvērtējumu. Tiek izvērtētas pārmaiņas, kuras varas un baznīcas attiecībās ieviesa Mārtiņš Luters un reformācija. Tālāk autors ļoti konsekventi un metodiski aplūko , kā kristīgā baznīca ietekmēja ASV politiskās sistēmas izveidi, kā evolucionēja kristīgās pasaules uzskata un valsts iekārtu attiecības Eiropā. Īpaša vērība ir pievērsta kristietības un nacisma simbiozei, kā arī Itālijas fašisma attiecībām ar katoļticību. Viena nodaļa ir veltīta baznīcai komunistiskajā Ķīnā. Tiesa, baznīcu problemātika Ķīna tiek aplūkota, pamatā analizējot kultūras revolūcijas laika notikumus, kā arī posmu, kad pēc Mao nāves sākās lielais pagrieziens. Ķīnas situācijas analīze apraujas ar deviņdesmito gadu vidu, attiecību evolūcija un stāvoklis 21. gadsimtā netiek aplūkoti.
Savukārt grāmatas nobeigums ir veltīts Latvijas kristīgo konfesiju, valsts pārvaldes un politikas jautājumiem, aplūkojot notikumus līdz pat 2010. gada aprīlim. Valdis Tēraudkalns kritizē Latvijas baznīcas par to pasīvo nostāju pirmskrīzes laikā, kad sākās kredītu un patēriņa neprāts: «Latvijas reliģiskajā vidē nav izskanējuši tik vispusīgi analītiski paziņojumi kā Kenteberijas arhibīskapa Rouvena Viljamsa paustais viedoklis. R. Viljams saviem līdzpilsoņiem ne tikai atgādināja par pārmērīgu patēriņu, bet arī kritizēja britu valdību, kura, viņaprāt, to veicinājusi, pilsoņiem solot minimizēt iespējamos riskus. Viņš aicināja, lai kontrolētu un ierobežotu pārnacionālo biznesa korporāciju darbību, izmantojot arī likumdošanas pavērtās iespējas (319).»
Tēraudkalnam taisnība! Kurš gan vēl labāk par kristīgajiem teologiem spētu paskaidrot, kas seko pēc septiņiem treknajiem gadiem un kādas sekas piemeklēja Ēģiptes tautu septītajā liesajā gadā (ēģiptieši apmainīja brīvību pret ēdienu un kļuva par faraona vergiem).
Tomēr, kad Tēraudkalns pats analizē konfesiju nepadarīto, arī viņš izvairās būt tikpat konsekvents kā Kenteberijas arhibīskaps, nepieprasot atbildību no varas, bet uzkraujot atbildību tehniskiem izpildītājiem. Runājot par Dmitrija Smirnova arestu 2008. gadā pēc izteikumiem par lata stabilitāti Tēraudkalns raksta:
«Šis gadījums tā arī nerada plašāku nosodījumu nedz akadēmiskajās aprindās, nedz reliģiskā vidē, lai gan indivīda tiesības un vērtības atrodas ne tikai sekulārās cilvēktiesību kultūras, bet arī teoloģijas problemātikas lokā. Rietumeiropas valstīs visticamāk tiktu rīkoti plaši protesti, prasīta Drošības policijas vadības atkāpšanās un vainīgo šīs iestādes amatpersonu saukšana pie atbildības (322).» Šāda attieksme ir kritikas sašaurināšana līdz vienas iestādes vienas amatpersonas glupības vai neizdarības līmenim.
Smirnova aresta gadījumā kāds (un nevis vienkārši kāds, bet Finanšu un kapitāla tirgus komisijas augstākā vadība) uzrakstīja iesniegumu (lasiet – denunciāciju), kāds (vismaz ministrs, ja ne pats premjers) deva mutisku rīkojumu, lai Drošības dienests sāk agresīvu devalvācijas termina lietotāju iebiedēšanu ar arestiem utt. Drošības dienests ir pārmijnieks. Skrūvīte varas ļaunprātībā pret sabiedrību.
Tēraudkalna pozīcija Smirnova aresta lietā sakrīt ar režisora Oļega Dormana rīcību, kas septembrī atteicās no Krievijas kinoakadēmijas balvas par viņa pirms vienpadsmit gadiem uzņemto filmu Parindenis, kuru tikai pērn parādīja TV kanāls Kultūra. Savu attiekšanos no balvas Dormans pamatoja ar to, ka vairāki kinoakadēmiķi, kas šogad balsoja par balvas piešķiršanu viņam, vēl pirms dažiem gadiem bija starp tiem, kas aizliedza šo filmu rādīt viņu vadītajos TV kanālos.
Kāds anonīms čatotājs Dormana rīcību salīdzināja ar cilvēku, kas, brīdī, kad viņu notriec automašīna, paziņo, ka par šo incidentu ir atbildīgi automašīnas riteņi. Savukārt tas, ka atbildība ir arī motoram, stūrei, vai vadītājam, kas spieda gāzes pedāli un aplami grozīja stūri, paliek nepateikts.Līdzīgas ir arī varas un baznīcas attiecību problēmas. Cik liela ir baznīcas brīvība kritizēt varu, no kuras baznīca periodiski saņem visdažādākos labumus? Ja ir šāda atkarība, vai baznīca izvēlas kritizēt varu, vai vēršas tikai atsevišķiem tās zemākā līmeņa elementiem, kuri ir atbildīgi par sprieduma nolasīšanu nevis par varas lēmumiem kopumā...
Izlasiet tomēr profesora Tēraudkalna grāmatu! Tā ir augsta līmeņa intelektuāla lasāmviela un dos vielu pārdomām. Arī par to, kā veidot varas un reliģijas attiecības tepat Latvijā.