Ja līdz šim, lasot lieliskā peruāņu rakstnieka Mario Vargas Ljosas romānus, lasīšanas baudām līdzi nāca arī pārdomas par lielo dzīves netaisnību – kāpēc briljantajam Gabrielam Garsijam Markesam savulaik tika pasniegta Nobela prēmija, bet kāpēc tikpat spilgtajam un kolorītajam Ljosam – nē, tad beidzot Karaliskā akadēmija savu kļūdu ir labojusi. 2010. gada Nobela prēmija literatūrā beidzot piešķirta peruāņu ģēnijam Mario Vargasam Ljosam.
Latviešu lasītājiem viņa darbi ir pieejami jau krietni sen un tie izdoti atkārtotos izdevumos arī salīdzinoši nesenā pagātnē. Te noteikti jāpiemin Ljosas romāni Zaļā māja, skandalozā Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota.2008. gadā pirmizdevumu piedzīvoja Ljosas kulta romāna Pilsēta un suņi tulkojums, kas pērnā gadsimta sešdesmitajos gados ieguva kulta statusu abos Amerikas kontinentos.
Tomēr taisnības labad jāpiebilst – latviešu valodā izdota tikai maza daļa no rakstnieka spalvai piederošajiem romāniem. Lielākā daļa no tiem gaida savus tulkotājus, turklāt, kā ierasts, krievu valodā tulkoti gandrīz visi Ljosas romāni.
Īsumā raksturojot Mario Vargasa Ljosas lomu literatūrā, Dienvidamerikas literatūras sprādziens 20. gadsimta sešdesmitajos gados, maģiskā reālisma uzvaras gājiens pasaules literatūrā balstās uz tādiem vaļiem kā šī virziena iedibinātājs Huans Rulfo, Hulio Kortāsars, Nobela prēmijas laurēts Gabriels Garsija Markess. Tikpat cienīgs, ne mazāk talantīgs balsts ir arī Mario Vargass Ljosa, un šī iemesla dēļ karaliskās akadēmijas lēmums, lai arī ar apmēram trīsdesmit gadu nokavēšanos, ir godpilns cieņas apliecinājums vienai no spožākajām pērlēm 20. gadsimta pasaules literatūrā.
Leģendārs ir pastāsts par to, kā PSRS savulaik ieberzās ar aso pretkara satīru Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rotai. Runā, ka padomju funkcionāri līgumu par šī «progresīvā pretkara tēmai veltīto romānu» izdošanu noslēdza kā ar kaķi maisā – to nelasījuši. Kad tulkotāji ķērās pie darba – atklājās, ka grāmata, kā kuluāros to savulaik noraksturoja kāds latviešu literatūras klasiķis, «ir nepārprotami maucīga.» Par nelaimi tikumīgajiem funkcionāriem – līgums bija parakstīts un neizdot grāmatu nevarēja! Rezultātā padomju lasītājs šo romānu nopirkt varēja, tikai, lai to izdarītu, vispirms bija vajadzīgs nodot 20 kilogramus makulatūras. Furors ap šo pērna gadsimta astoņdesmitajos latviski izdoto Ljosas romānu tomēr bija tik liels, ka, neraugoties uz visiem ierobežojumiem, Latvijā to izpirka dažu dienu laikā. Grūti spriest, vai tāpēc, ka Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota ir patiesi izcila satīra par militārās mašinērijas ārkārtējo stulbumu, vai tāpēc, ka pikantu epizožu šai romānā ir vairāk nekā Bokačo Dekameronā.
Ja pārlūko Mario Vargasa Ljosas darbību, tad jānorāda, ka viņš ir visnotaļ netipisks rakstnieks, ja ar to saprot ziloņkaula tornī sēdošu, sabiedrībai pāri stāvošu intelektuāli. Mario Vargass Ljosa visu mūžu darbojies publiskajā telpā un bijis visnotaļ eksperesīvs – reiz jaunībā literāro debašu laikā viņš sakāvies ar Markesu – miers abu grandu starpā tika noslēgts tikai pirms dažiem gadiem. Ljosas kreisais noskaņojums, interese par marksismu un sajūsma par Fidela Kastro uzvaras gājienu Kubā visnotaļ labi iederas Dienvidamerikas jauno intelektuāļu kustībā pērnā gadsimta sešdesmitajos gados – tas tiek uzsvērts vai visos avotos. Mazāk gan runā par to, ka astoņdesmitajos gados Ljosa savus uzskatus radikāli mainīja, kļūstot par vienu no Peru neoliberāļu līderiem, 1990. gadā Ljosa tika uzskatīts par reālāko Peru prezidenta kandidātu. Vēlēšanu pirmo kārtu viņš beidza kā līderis, tomēr otrajā kārtā diezgan negaidot zaudēja toreizējam politikas jaunpienācējam Alberto Fudžimori, kas, tiesa gan, vēlāk savu politiķa karjeru beidza cietumā korupcijas skandāla dēļ. Šobrīd klasiķim, kura literārais statuss jau sen netiek apšaubīts, ir 74 gadi un viņš pamatā dzīvo Londonā.