Režisors: Māris Martinsons; Scenārists: Māris Martinsons; Producenti: Linda Krūkle, Māris Martinsons, Chen On Chu; Lomās: Kaori Momoi, Andrjus Mamontovs, Kristīne Nevarauska; KRUKFILMS, 2010
Arno Jundze
Saistībā ar Amaya noteikti jāmin virkne pozitīvu lietu, sākot no patiesi vēsturiskā kopražojuma fakta, beidzot ar ļoti veiksmīgu kameras darbu – acīm patīkams veikums ar spēcīgu noskaņu iekšā. Filmas galvenā vērtība noteikti ir Kaori Momoi lieliskā spēle. Viņa ir patiesi izcila aktrise, man bija tā laime pavērot, kā Kaori Momoi pārvēršas televīzijas kameras priekšā. Arī Honkongas kolorīts šķiet relaksējoši aizraujošs, kaut gan pieņemu – filmas humoriņš varētu patikt ne visiem. Tomēr vai ar to visu pietiks, lai iekuģotu starptautiskajos ūdeņos tālāk nekā ar šā brīža centrālo mesidžu par izvirzīšanu Oskaram nacionālajā līmenī? To, protams, rādīs laiks.
Ja runā par kritisko daļu, manuprāt, šai projektā, kur beidzot satiekas Austrumi ar Rietumiem, diezgan buksējoši ir tieši rietumnieku aktierdarbi. Nē it kā jau viss ir OK. Tomēr... Varbūt Māra Martinsona stāsts ir pārāk literārs, kam gan īpaši neticu, jo viņš ir profesionāls un spējīgs režisors, bet tieši tas, ka īsti nav saprotams, kāpēc viss notiek tā, kā notiek un vai tas ir viss, kā dēļ bija vērts plosīties, skatoties pirmizrādi, mani darīja domīgu. Jā, Andrjus Mamontovs ir kolorīts tipāžs, jā Kristīnes Nevarauskas varone iztukšota, jo pārcietusi mīlestības zaudējumu. To visu saprotu! Tomēr es viņiem absolūti nenoticu, un, veroties ekrānā, man īsti nav ar ko sevi asociēt. Varu pareflektēt par beidzot izauguša (vai tiešām – izauguša?) vīra ceļu pašam uz sevi, apcerot četrdesmitgadnieka un viņa divdesmitgadīgo romāniņu tēmu (nu forši taču tie jaunie zaķi!), tomēr cik ilgi? Tad nu atliek kaifot par Austrumu piedāvājumu, cerot vēlreiz ieraudzīt Kaori Momoi uz čīkstošā velosipēda. Kopumā iespaids par Amaya nebūt nav slikts, īpaši jau latviešu filmu kontekstā, tomēr neņemtos apgalvot, ka ar to pietiks. Varbūt, ka filmai vienkārši pietrūkst paradoksāla un jēgpilna fināla – skaista un negaidīta punkta uz i, kas apslēpto un noklusētu pavērstu un parādītu jaunā gaismā. Protams, to ir viegli pateikt, daudz grūtāk – radīt.
Laura Brokāne
Šis diemžēl ir tas gadījums, kad skaļais pīārs – Japānas vēstnieka aizkustinošā runa, Kaori Momoi žilbinošais talants, Latvijas pirmais kopražojums ar Āzijas valstīm (Honkongu) un citas veiksmīgas producēšanas paraugstundu cienīgas izdarības izrādījušās spēcīgākas nekā pati filma un, īpaši, tās vēstījums. Mazliet ezotērikas, mazliet (diemžēl nebaudāma) komisma apdvestajam stāstam vajadzētu savīt četru krasi atšķirīgu varoņu dzīves (pārējie tēli pārsvarā darbojas kā kariķēti skatītāju izklaidētāji – bez miesas un asinīm), poetizēt Rietumu un Austrumu atšķirības, pieskarties cilvēku dvēselei, kad tā apmaldījusies un vairs nedzird pati savu balsi. Tomēr skaistā iecere šoreiz izgāzusies. Atšķirībā no Māra Martinsona iepriekšējās, lieliskās filmas Nevajadzīgie ļaudis, kurā jautās īstu, dzīvu cilvēku likteņi, šoreiz varoņiem noticēt grūti. Protams, Kaori Momoi ir brīnišķīga – skumja un cerību pilna vienlaikus, tomēr nepamet sajūta, ka viņai līdz galam nav skaidrs savs uzdevums šajā filmā. Centrālais tēls – lietuviešu aktiera un mūziķa Andrjusa Mamontova (viņš mūzikas autors) attēlotais Pols nepārliecina ar tam piedēvēto dziļumu un garīgajiem meklējumiem. Vainīga gan aktierspēle, gan tēla nenostrādāšana. Arī viņa sievietes – cietēja Lorija (Kristīne Nevarauska) un histēriskā Džasmīne (Monie Tung) – noteikti neiemieso ticamu austrumu/rietumu pasauļu atšķirtību vai, tieši otrādi, – tuvināšanos.
Ja filma iecerēta kā vienkārša impresija par dzīvi, tad dialogiem vajadzētu būt ticamākiem. Patlaban šķiet, katrs varonis sarunās ar citiem steidz skatītājam izklāstīt – kāda ir mana vieta šajā filmā. Savukārt komiskās atkāpes, kam vajadzētu skatītāju izkustināt no dziļajām pārdomām, diemžēl pārsvarā neatbilst augstvērtīga humora kritērijiem.
Ir prieks, ka izdevies piesaistīt tik internacionālu, talantīgu komandu. Prieks arī par Ginta Bērziņa operatora darbu, prieks, ka mums ir režisors (uz palikšanu!), kuru interesē dziļākas struktūras par vidējo aritmētisko izklaidi. Cerams, ka nākamajos darbos vēlamais taps par esošo, jo ideja ir ļoti smalka substance, ko nedrīkst ar buldozera apņēmību ņemt un parādīt visā krāšņumā, bet gan viltīgi ieslēpt aiz iespēju un aizdomu plīvura.