Pārlūkojot partiju programmas kultūras sadaļas, tur atrodamo saliekot kopā ar priekšvēlēšanu solījumiem un budžeta konsolidācijas nepieciešamības skarbo realitāti, pieļauju, ka Latvijas vēlētājam nav skaidrs, kur politiskās partijas stūrē. Acīmredzami ir tas, ka, par spīti skaļiem solījumiem mīlēt līdz asarām, kultūra nebūs partiju reālā prioritāte līdz brīdim, kamēr tiks aizlāpīti caurumi valsts ekonomikā.
Sekojot priekšvēlēšanu kampaņas kultūras cīkstiņiem, ņēmu vērā loģiku, uz kuru tiek mudināts labticīgs vēlētājs. Proti, uzmanīgi klausījos politiskās debates, lasīju reklāmas materiālus un studēju partiju programmas. Slēdziens – uz Saeimu pretendējošie politiskie spēki kultūras elektorātu neuztver nopietni.
Ja par orientieri izvēlas oficiālo Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) mājas lapu www.cvk.lv, tad perspektīvas kultūrā ir gaudenas. Tiesa gan, nav vērojams tāds farss kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad dažu partiju solījumi bija izcili zemas rakstu kultūras paraugs, jo tajos mudžēja analfabētiskas ortogrāfijas, interpunkcijas un stila kļūdas. Tomēr man kā kultūras vēlētājam aizskaroša šķiet situācija, ka virkne partiju īsajās programmās kultūras jomu pat nepiemin. (Nedaudz korektāk rīkojas Par labu Latviju, kas par kultūru nerunā, bet vismaz norāda saiti, kur atrodama pilnā programma ar kultūras sadaļu.) Vadoties pēc CVK mājas lapas, viskonkrētāk par kultūru domājusi Zaļo un zemnieku savienība. Daļa partiju/apvienību jēdzienu kultūra nonivelējušas līdz valodu jautājumam (piemēram, Visu Latvijai) vai "politiskajai kultūrai". Ja jau jāsola muļķības, tad varbūt labāk paklusēt – kāds sakars kultūrai ar, piemēram, partijas Daugava – Latvijai "kultūras" solījumu "aizliegt varmācības, pornogrāfijas un homoseksuālisma propagandu", un kā tas uzlabos, teiksim, novadu kultūras centru materiālo nodrošinājumu? To labāk prasiet šīs partijas pīāristiem, jo jābūt apveltītam vismaz ar Lūisa Kerola talantu, lai to mēģinātu paskaidrot.
Visnotaļ dīvaina salīdzinājumā ar CVK mājas lapas mazvārdību ir kultūras jomas leiputrija, kas plūst no priekšvēlēšanu solījumu kristāltīrā strauta. To lielākā daļa gan acīmredzami robežojas ar Latvijas Republikas kultūrpolitikas un kultūrreāliju nepārzināšanu un liecina par runātāju neprofesionālismu. Īpaši te var pieminēt vēsturiskās LTV1 debates, kuru dalībnieki ne no šā, ne no tā pēkšņi sāka vairāksolīšanu Valsts Kultūrkapitāla fonda mīlēšanā. Interesanti, bet publiskajā telpā šoreiz galvas tiesu pārāki izskatās t.s. vecie vēži – politiķi ar reālu pieredzi kultūras jomas vadīšanā, kamēr pat Saeimā pabijuši pazīstami kultūras darbinieki runā lietas, kas liecina, ka viņi nezina reālo situāciju. Kopumā publiskās batālijas vērojot, reizēm ir grūti saprast, kāpēc manāma tik nicīga attieksme pret kultūras elektorātu. Lai arī tas nav tik liels kā pensionāri vai jaunās māmiņas, iepriekšējo vēlēšanu rezultāti nodemonstrēja, ka, piesaistot kultūras balsis, var gūt labus panākumus.
Ja rok dziļāk un neapmierinās ar CKV mājas lapā un priekšvēlēšanu kampaņā solīto, bet pievēršas partiju paplašinātajām programmām, tad jāsecina, ka rūpes par kultūras jomu pamatā izrāda tās pašas partijas, kas to darīja iepriekš. Par līderiem te izvirzās Vienotība un Par labu Latviju, kuru programmas ir vismaz izstrādātas, lai arī atstāj neatbildētus jautājumus. ZZS tēzes kultūrā nav daudzvārdīgas, bet salīdzinoši nelielajā sadaļā izvirzītas principiālas finansējuma lietas. Par kultūras jomu savā priekšvēlēšanu programmā runā arī Saskaņas centrs, tomēr no programmatiskā viedokļa tā ir neprofesionāla un kultūras jomu nepārzinoša tukša gaisa kulstīšana.
Ko varam sagaidīt? Ideālistiskā pēcvēlēšanu prognoze – 2011. gadā nekļūs sliktāk – diemžēl ir utopija. Gaida jauni samazinājumi. Cik smagi tie būs, tas atkarīgs gan no vēlēšanu rezultātiem, gan no drosmes cīnīties.