Grāmatu grozs: Andersens un Ulmanis

Inna Svečenovska. Hanss Kristians Andersens. Pasaku meistara slavas cena. Tulkojusi Irīda Miska. Jumava

Savdabīga grāmata. Iespējams, apmēram tāda, kā savulaik Apsīšu Jēkaba tulkojumā latvieši domāja esam oriģinālo Hansu Kristianu Andersenu. Var redzēt, ka tās autorei Innai Svečenovskai dižais dāņu pasaku meistars ir bijis dieva vietā. Rezultātā izdevies ne īsti biogrāfisks pētījums, ne īsti romāns (apjoma ziņā) – ar nepārprotamu aizrautību un zināmu manierīgumu uz Hansa Kristiana Andersena 200. dzimšanas dienu sarakstīta neliela grāmata. Tā patiks visiem tiem, kas ciena neuzbāzīgu un iejūtīgu vēstījumu caur puķītēm. Stāstot, par rakstnieku, kura privātā dzīve bija viena vienīga katastrofa un kompleksu kolekcija, Inna Svečenovska aprobežojas ar vieglu priekškara pacelšanu un saudzīgu ielūkošanos aiz kulisēm, kas patiesībā varbūt nemaz nav tik slikti. Diezin vai pasaule būtu pelnījusi kādu mūsdienīgi riebīgu un atklātu stāstu par lielo pasaku meistaru.

Visi lasītgribētāji tomēr jābrīdina, ka Hanss Kristians Andersens dzīvē ļoti atšķīrās no tā tēla, kas pasaulē izveidojies no viņa pasakām. Pāraudzis bērns, kas sapņoja kļūt par izcilu traģēdiju aktieri, cilvēks, kurš nezin kāpēc uzskatīja, ka raksta labas dzejas un lugas (izdotas grāmatās, tās neviens nepirka), vīrietis, kas neprata sakārtot savu privāto dzīvi – tā ir tikai maza daļa no rakstnieka kompleksu uzskaitījuma. Visu šo buķeti vainago tas, ka Andersens necieta bērnus un baidījās no tiem. Pateikt viņam, ka Andersena pasakas ir domātas bērniem – diezin vai būtu iespējams vēl lielāks apvainojums rakstniekam. Viņš pats uzskatīja, ka raksta pieaugušajiem un sava taisnība tajā ir.

Viesturs Avots. Kārlis Ulmanis. Valstiski un privāti. Jumava

Šī grāmata varētu būt noderīga visiem tiem nespeciālistiem, kam interesē vēsture, bet kuri nespēj lasīt kaut ko tik sausu kā vēsturnieku sacerējumus. Krājumā Kārlis Ulmanis. Valstiski un privāti Viesturs Avots nekādu jaunu Ameriku neizgudro. Viņš kompilē dažādu reiz rakstītu tekstu fragmentus, veidojot no šī raibā kaleidoskopa visnotaļ interesantu laikmeta ainiņu. Autors vairākus gadus pavadījis bibliotēkās, veicot izpētes darbus, tāpēc viņam izdevies pamanīt un izrakt ne vienu vien darbam noderīgu detaļu. Īpaši jau vietās, kur citēta brīvās Latvijas prese, jo, lai nu kā, tā rakstīja ļoti daudz, un reizumis šie teksti nesakrita nedz ar to laiku, nedz tagadējām oficiālajām nostādnēm. Ne mazāk nozīmīgas, protams, ir paša Ulmaņa domas, viņa laikabiedru izteicieni, dienasgrāmatas un citi dokumenti. Tomēr jābūt diplomētam vēsturniekam, lai spētu izsekot, vai šī kompilācija lietas atspoguļo objektīvi. Taču, salīdzinājumā ar dažu libretistu un vēsturisku lugu autoru tekstiem, te patiesi var redzēt lietas, kas nākušas no arhīviem un ir maz zināmas vai pat nezināmas, turklāt tās nav pakļautas dažādām ģeniālām interpretācijām, ļaujot runāt pašam tekstam.

Vadoņa pielūdzēji visticamāk spers zemes gaisā par Viestura Avota viegli ironisko attiekami pret Kārli Ulmani un viņa darbiem, kuru vislabāk raksturo apzīmējums «Kārlis Pirmais un Pēdējais». Tomēr, paskatoties uz šo krājumu bez aizspriedumiem, viņi iespējams spēs novērtēt to, ka tas ir krietni mazāk atbaidošs, nekā daža Ulmaņa dievinātāja ierasto banalitāšu komplekts. Galu galā – ja kādam nepatīk vai šķiet nepareizi, ir taču iespēja pastrādāt arhīvos gadus trīs un izveidot savu grāmatu.