Nevar noliegt, ka grāmatu šovasar iznāk daudz – tomēr, kā lai to pieklājīgāk pasaka... Piedāvājums ir diezgan pelēcīgs. Teiktais diemžēl jāattiecina uz trilleriem un kriminālsāgām. Tādu rozīnīšu kā Dens Brauns vai Stīgs Lārsons ir pamaz: pamatā vien dažādi vēsturiski kefīri ar visādu kodu, brālību un lielo noslēpumu atmaskojumiem, parasti gan trešā tējas uzlējuma līmenī, šomēnes Zvaigzne ABC izšāvusi divus Džona Grišama romānus (par tiem kādu citu reizi). Uz šī fona arī Kontinenta izdotais Maikla Konelija Verdikts ar ierasto pavadošo stāstu, ka šis nu reiz esot labais, šķita pieklājīgs apgāda cilvēku blabla.
Jāatzīst, šoreiz kļūdījos. Paķēru Verdiktu līdzi auto, lai nosistu laiku, stāvot tehniskās apskates bezgalīgi garajā rindā. Tā arī nepamanīju, kur palika tās pāris stundas, ko tur pavadīju. Tam sekoja lasīšanai veltīta pievakare – tā teikt, grāmata vienā elpas vilcienā. Pabeidzis romānu, secināju, ka mana aizrautība ir bijusi maķenīt neraksturīga, par spīti nepatikai pret tiesu romāniem un sēriju darbiem, kuru varoņi pārceļo no viena darba uz otra.
Apgalvot, ka Verdikts būtu kāds šedevrs, protams, nozīmētu melot. Tādi rakstnieki kā Maikls Konelijs veido literatūras amatniecības slāni, uz kura dīžāties dažādiem Umberto Eko tipa intelektuāļiem. Tomēr nenoliedzami, Konelijs ir ļoti atzīts un profesionāls amata pratējs, kuru neprašām diletantiem ar postmodernista tieksmēm un pretenzijām uz ģenialitāti pārspēt būtu neiespējami. Verdikta labās lasāmības pamatā ir iekšējā spriedze. Darbība, lai arī pagausa, ir maksimāli koncentrēta, valoda bez liekiem izskaistinājumiem, epitetiem vai sižeta līnijām. Atšķirībā no virknes autoru, par kuriem tā vien šķiet,ka brīžiem viņi paši nesaprot, ko raksta, Konelijs savu tekstu pārvalda. Jāpiebilst, ka dzimtajā ASV rakstnieka reitings ir augstākajā līmenī. Verdikta (oriģinālā The Brass Verdict) pirmizdevums 2008. gadā iekļuva pat The New York Times prestižajā rubrikā Books of the Times, tas pabija arī ASV bestselleru topa augšgalā. Līdzīgi noticis arī ar vairākiem citiem viņa darbiem. Starp citu, par rakstnieka romāniem jūsmo kādreizējais ASV prezidents Bils Klintons. 1994. gadā viņš iznāca pie žurnālistiem no grāmatnīcas ar svaigi pirktu Maikla Konelija romānu The Concrete Blonde rokās, bet vēlāk abi sarīkoja pat īpašu tikšanos Losandželosas lidostā. Protams, ASV tas tika nepalika nepamanīts.
Līdzīgi kā tiesu seriāli, kas atspoguļo advokātu darbību ASV Temīdas valstībā, Verdikts nav klasiskais amerikāņu krimiķis, kurā brutāls detektīvs ar betona žokli tempj burbonu, brauc ar vecu grabažu un šauj pa labi un kreisi ar Smith&Wesson vai Berretta markas šaujamo, atstājot aiz sevis līķu kaudzes. Grāmatā nav tīksmināšanās par vardarbību, tā drīzāk ir kā intelektuāla spēlīte – kurš kuru? Viss norisinās raiti, negaidītiem pavērsieniem un pats galvenais – nebuksē. Verdikta stāsts būvēts uz kāda atkarību pārvarējuša advokāta (Maikls Holers) piedzīvojumiem. Tie diezgan negaidīti sākas brīdī, kad tiek nogalināts viņa kolēģis. Noslepkavotais testamentāri novēlējis visas savas neizskatītās juridiskās lietas Holera kungam. No vienas puses, tas sola krietnu žūksni un skaļu reklāmu, jo advokāts Vinsents bija apņēmies aizstāvēt tiesā kādu filmu magnātu, kurš savukārt ticis apsūdzēts savas sievas un viņas mīļākā slepkavībā. No otras puses, pilnīgi nepārprotami ir tas, ka šāda lietu pārņemšana apdraudēs arī paša Holera dzīvību, jo kolēģa slepkavība notikusi, kā šādos gadījumos mēdz teikt – viņa profesionālās darbības dēļ.
Līdzīgu ievaduzstādījumu dažādās modifikācijās, kad kolēģis, draugs, brālis, īpaši tam nolīgts personāžs pārņem nogalinātā lietas, attiecīgā žanra grāmatās, filmās un seriālos netrūkst. Tieši tālab interesantākais ir nevis «kas notiks», bet «kā notiek», jo neko principiāli jaunu jau te neizdomāsi. Un te nu Maikls Konelijs ir visnotaļ spēcīgs. Intrigas tiek sapītas vairākos slāņos, melo visi, uzticēties nedrīkst nevienam. Arī atrisinājums tiek izspēlēts pietiekami negaidīti un pat aizraujoši, jo, izrādās, Holeru mēģina izspēlēt kā bandinieku krietni augstākā spēlē, kur skandalozajai tiesas prāvai ir tikai otršķirīga nozīme. Protams, beigās vainīgie dabū pēc nopelniem, bet šis nudien nav romāns, kur viss ir līdz garlaicībai skaidrs pēc pirmajām piecpadsmit lappusēm.
Kas attiecas uz Konelija varoņiem, visiem tiem, kas savulaik izlasījuši septiņas šī autora latviski izdotās grāmatas, būs interesanti uzzināt, ka šajā romānā satiekas abi galvenie rakstnieka varoņi advokāts Maikls Holers un detektīvs Hieronīms Boss. (Ir nu gan vārda un uzvārda izvēle!) Beigās izrādās, ka abi ir pusbrāļi. Tos, kas Verdiktu lasa kā pirmo Konelija darbu, gribu nomierināt – fakts, ka šis ir sērijas sazin kurais romāns, netraucē. Verdikts ir absolūti autonoms. Ja runā par parastajiem šī žanra štampiem, tie ir, bet nav noteicošie. Protams, arī Holers ir dzīves sists, šķīries, dažādus elles loku izgājis tipiņš, kas sirdī saglabājis cilvēcību. (Atliktu viņu nosēdināt kaut kur vientuļā būdā mūža meža vidū, iznāktu kārtējais leitnants Glāns.) Kā jau bieži pieredzēts, amerikāņu darbos, ļaundarībās tiek iejaukti vācieši šoreiz vismaz ne naciķi, bet noslepkavotā policijas stukača radinieki.. Tomēr par dažām klišejām, piemēram, mafiju, Konelijs pat atļaujas pavīpsnāt. Kopumā šo romānu var nosaukt pat par visumā kvalitatīvu izklaidi. Katrā ziņā grāmata ir krietni vien lasāmāka un aizraujošāka par virkni krimiķu seriāliem, ko biezā slānī un jau nez kuro reizi demonstrē Latvijā pieejamās televīzijas. Starp citu, ja runā par tiem, arī Konelijs ir rakstījis scenārijus un piedalījies dažādos seriālos. Savukārt pie viņa romāna Blood Work ekranizācijas reiz ķērās misters garlaicīgais Klints Īstvuds, kurš allaž ir pats sev režisors, nospēlējot kārtējo novecojušo FIB veterānu, kas, protams, pierāda, ka vecajam zēnam vēl ir spēks kaulos. Filma tāda arī iznāca tipiskā Īstvuda manierē. Kā apgalvoja kāds kritiķis – profesionāls trilleris letarģiskā iepakojumā. Tā gadās.