Ja pirms gadiem desmit vidusmēra latvietim vaicātu, kas ir Frīda Kālo, godīgākā atbilde būtu – es nezinu. Desmit gadi tomēr ir pagājuši – raksti sievietēm un vīriešiem domātos sieviešu žurnālos savu darījuši. Nezināt, kas ir leģendārā meksikāņu gleznotāja, mūsdienās galīgi nav modē – esmu pat runājis ar ļautiņiem, kas īpaši brauc uz Eiropas pilsētu laikmetīgās mākslas muzejiem skatīties Frīdu, jo tur kā īpaša ekstra tiek piedāvātas viņas gleznas. Jāatzīst, kaut kas fascinējošs šajā Frīdas pielūgsmē ir, neatkarīgi no tā, vai skatītājam zināma mākslinieces biogrāfija. Turklāt, ja ir zināma, tad vēl jo vairāk.
Liela nozīme mūsu pusē Frīdas Kālo atpazīstamības veidošanai bija 2002. gadā veidotajai režisores Džūlijas Teimoras filmai Frīda, kur leģendāro Kālo atveido ne mazāk leģendārā Selma Hajeka. Cik atminos, Latvijā šis kino darbs varbūt nebija megapopulārs, tomēr cienītāju tam netrūka. (Jāatgādina, ka ekrāna Frīda ieguva divus Oskarus, lai gan tika izvirzīta sešās ASV kinoakadēmijas balvas nominācijās.) Galu galā, iespējams tieši tas iedrošināja arī izdevējus. Pirms gadiem trim latviski tika izdota Aijas Čerņevskas tulkotā Keitas Breivermenas grāmata Es, Frīda (Tapals). Šovasar tai sekoja galvenā grāmata par dižo Frīdu – Heidenas Erreras sarakstītā biogrāfija Frīda. Frīdas Kālo biogrāfija Ievas Elsbergas tulkojumā (Zvaigzne ABC). Tieši pēc šī darba ir tapusi Džūlijas Teimoras filma, tomēr jāpiebilst, Heidena Errera ir vairāk mākslas zinātniece, ne romāniste – viņas vārds gan titros parādās, bet reālo filmas scenāriju radīja vesela autoru brigāde ar Holivudas veterānu Klensiju Sigalu priekšgalā.
Frīdas Kālo dzīves stāsts ir tik aizraujošs un līdzjūtību pelnošs, ka jābūt vismaz cietsirdīgam betona elektrības stabam, lai, grāmatu atverot, negribētu to izlasīt līdz galam. Šī nav apmaksāta reklāmas frāze, iztiksim šoreiz bez cinisma! Nav iespējams neizlasīt grāmatu par cilvēku, kurš atrod sevī spēku dzīvot pēc tāda trieciena, kādu savulaik saņēmusi Frīda. Briesmīgā avārijā astoņpadsmit gadu vecumā meiteni burtiski caurdūris metāla stienis, sašķaidot vēderu, radot smagas komplikācijas un veselības problēmas, ar kurām gleznotājai jācīnās visu atlikušo mūžu – 32 operācijas, (pamatā, saistītas ar mugurkaulu), tas tiešām ir cieņas un apbrīnas vērts apstāklis. Ja Keitas Breivermenas Es, Frīda ir vairāk literārs darbs, Heidena Errera veido klasisku biogrāfiju – tādu, kādas parasti raksta kabineta zinātnieki vai autori ar zinātnisku prāta ievirzi. Šādam stilam, kā jebkuram citam, ir savas priekšrocības un trūkumi. Tiem, kam vairāk tīk plūstošs un viegls teksts, šis varētu šķist nedaudz smagnējs lasāmgabals, savukārt tiem, kas atzīst autentiskus dokumentus, vēstuļu citātus – grāmata būs kā medusmaize. Turklāt salīdzinot ar Breivermenu – te ir daudz vairāk faktu un laikmeta reāliju skaidrojumu, kas, lasot par Meksiku, nav mazsvarīgi.
Heidenas Erreras stiprā puse ir godīgā attieksme pret savu varoni. Visā pasaulē, Latvija te nav nekāds izņēmums, ir sarakstīts kaudzēm grāmatu par ievērojamu cilvēku dzīvi, kuru varoņi neēd, nedzer, nemīl, nenodarbojas ar seksu – viņi der tikai un vienīgi likšanai uz postamenta. Par laimi lasītājam, Heidena Errera nekrāso ciet ar melnu tinti pikantākās vietas Frīdas Kālo biogrāfijā, kā tas savulaik ticis darīts ar, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa vēstulēm. Frīdas leģendārā, pat bezkaunīgā seksualitāte – sakari ar vīriešiem un arī sievietēm – grāmatā ir viena no viņas personību veidojošajām šķautnēm. Heidena Errera turklāt tā jauki ar labiem mākslas zinātniekiem raksturīgo ķērienu savelk kopā seksualitāti ar Frīdas gleznu tēmām.
Skrupulozā iešana soli pa solim, aprakstot Frīdas ģimeni bērnību, skolas gadus, jaunību, avāriju, iepazīšanos ar ekscentrisko ģēniju Djego Riveru, kurš vēlāk kļūs par viņas vīru, skandalozās ģimenes dzīves aizkulises, braucieni uz ASV, nebeidzamās slimnīcas – tas viss rada sajūtu, ka nav palicis nekas apslēpts, ka Frīda vienkārši izgājusi kaut kur tepat blakus istabā. Droši vien, ja Heidena Errera būtu izvēlējusies citu ceļu, uzrakstīt kaut ko tik atklātu un pamatīgu nemaz nebūtu iespējams. Var teikt, grāmata veido priekšstatu par 20. gadsimta pirmās puses Meksiku un tās nemitīgajām revolūcijām, par intelektuāļu aizraušanos ar komunisma idejām un jūsmošanu par Staļinu, par valsts apvērsumiem, par mākslas vēsturē iegājušajiem avangardiskajiem murālistiem, par Djego Riveras skandalozajiem gleznojumiem ASV, tostarp Rokfellera centrā. Efektīga ir Ļeva Trocka parādīšanās šajā biogrāfijā – vecais «strādnieku šķiras nodevējs» te atklājas nevis kā komunisma teorētiķis vai praktiķis, bet gan kā viens no Frīdas Kālo mīļākajiem. Aizkustinošas ir vietas, kur runāts par mākslinieces privātās dzīves katastrofām, par veselības stāvokļa dēļ nerealizējamo vēlmi kļūt mātei un spontānajiem abortiem. Tas viss kā liels un raibs kokteilis – dzīvi, sulīgi, krāšņi un kolorīti... Jebkurš no šiem epitetiem te būtu vietā un to nekādā gadījumā nevar saukt par pārspīlētu.
Monētai tomēr ir otra puse. Grūti saprast, vai Heidena Errera līdz grāmatai par Frīdu ir rakstījusi kaut ko tik monumentālu – internetā gan atrodami publikāciju nosaukumi, tomēr, šķiet, Frīda ir autores lielākais darbs, kuru veikusi, jāatzīst, laba mākslas zinātniece, bet ne īpaši profesionāla rakstniece. Gausajā grāmatas pamatīgumā vērīgāks lasītājs pamanīs frāzes, kuras atkārtojas, informāciju, kas dublējas. Datoru laikmetā šos tekstus varētu sastumt kopā gan precīzāk, gan gludāk. Šķiet, arī tulkotājai nav klājies viegli, strādājot ar diezgan kokaino Herreras monogrāfisko manieri, cenšoties saglabāt autores vēstījuma garu. Latviešu valodā tas vietumis izskatās samērā bezcerīgi – visi šie «sakarā ar», «saka, ka kāds» un «viņš» & «viņa» plūdi dažādos locījumos bijis diezgan paciets rieksts, īpaši ja jādomā par oriģinālu. Tomēr labā ziņa ir tā, ka aiz Frīdas Kālo monumentālā stāva, visi šie misēkļi un neveiklības pazūd kā nebijuši un diezin vai būtu jāmeklē kāds superredaktors, kas tulkojumu uztaisītu labāku par oriģinālu. Mākslinieces dzīve un daiļrade fascinē – neizlasīt visu, kas latviski izdots par leģendāro Frīdu, nenoskatīties viņai veltīto filmu, tā vienkārši būtu apgrēcība. Un ja nu vēl izdodas nonākt kādā normālā Eiropas pilsētā, kurā atšķirībā no Latvijas ir labs laikmetīgās mākslas muzejs – esmu pārliecināts, ka, redzot izmēros nelielās, bet fascinējošās Frīdas Kālo gleznas, jūs sapratīsiet, kāpēc pasaule par tām nebeidz jūsmot.
P.S. Šovasar lielā iespēja redzēt Frīdas Kālo darbus ir Berlīnes Martin-Gropius-Bau muzejā, kur līdz 9. augustam apskatāma viņas retrospekcija.