Šomēnes vēl tikai divas reizes — 29. un 30. septembrī, bet vēlāk arī oktobra nogalē skatītājiem ir iespēja kopā ar teātra „Observatorija” aktieri Andri Buli doties kopīgā „monoizrādes lidojumā”.
Izrādē, kur izmantoti gan Andra Buļa, gan Vladimira Kļimenko teksti, aktieris atklāti stāsta par savām „pirmajām reizēm” – pirmo 1.septembri, pirmo mīlestību, pirmo nodevību un nožēlu. Turklāt šis „lidojums” nav klasiska monoizrāde, kur skatītājam jāklausās gari, monotoni teksti, bet gan aizraujošs kolektīvs piedzīvojums, kurā ikviens izrādes apmeklētājs iejūtas pavisam reāla lidmašīnas pasažiera lomā. Teātris „Observatorija” kārtējo reizi pārkāpj standartus, uzrunājot klātesošos tik tieši, ka robeža starp aktieri un skatītāju izzūd tik pat gaisīgi kā mākoņi aiz iluminatora. „Ir mūsu gaisa kuģis drošs un laiks aiz borta apburošs, galdiņus pacelt, krēslu atzveltnes klāt, un lidojuma laikā lūdzu nerunāt” — tieši šādas sajūta pārņem, uzkāpjot uz „OBSair” gaisa kuģa klāja, kas amatu apvienošanas kārtībā ir arī teātra „Observatorija” zāle.
Pērn Andris Bulis laida klajā savu pirmo dzejoļu krājumu „Mans ego”, un monoizrāde ir turpinājums viņa radošajiem meklējumiem. Lidojuma, kas ilgst stundu un divdesmit minūtes, laikā Andris Bulis, būdams tūkstošs metrus tuvāk Dievam, atklāj savu dvēseli — par savu bērnību, par vecākiem, par skolas laiku un ģimenes dzīvi. Ja būtu jāatrod pareizie vārdi, lai konstatētu, par ko tad īsti ir šī izrāde, nāktos teikt — par neko. Un par visu. Par svarīgāko, kas paliek cilvēka atmiņās: par bērnības mīļākajām rotaļlietām, par vecmāmiņu, kura šķirsta albūmu, par bērnu dienu mēteli un zābakiem, kas tik ļoti spiež.