15. un 17. aprīlī Lielajā Ģildē LNSO galvenais diriģents Karels Marks Šišons bija pulcējis kopā izcilu solistu komandu, lai Rīgas klausītājiem pirmoreiz dzīvajā izpildījumā piedāvātu belkanto meistara Vinčenco Bellīni operu Puritāņi koncertiestudējuma versijā.
Šie iksezonas koncertiestudējumi jau kļuvuši par iecienītu tradīciju dažādu vecumu opermīļu vidē, jo tā ir iespēja dzirdēt lieliskus solistus kopā ar Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri. Tomēr Puritāņi ir īpašs gadījums. Šī opera it kā tikusi iestudēta Rīgas Vācu teātrī ap 1854. gadu, tomēr nav ticams, ka vēl būtu dzīvs kāds šī notikuma aculiecinieks, tāpēc ar pilnām tiesībām varam runāt par šīs operas pirmatskaņojumu, ja neskaita pirms pāris nedēļām kino Rīga demonstrēto Milānas La Scala ierakstu, kas tiem, kuri apmeklēja gan kino, gan koncertu deva arī lielisku iespēju abus sniegumus salīdzināt.
Jāsāk ar to, ka par spīti mītam par pārlieku vieglumu un pat garlaicību Bellīni mūzikā, no solistiem tā prasa gandrīz neiespējamo, īpaši tehnikas un balss diapazona ziņā, turklāt ikviena kļūda ir vēl acīmredzamāka nekā, piemēram, Mocarta darbos, kas arī prasa īpašu sagatavotību. Belkanto jau no nosaukuma izrietoši ir opera per se, tā spēj gleznot ar balsīm, iztiekot bez vizuālu tēlu pārbagātības un ļaujot tvert nianses ar ausīm. Lai arī ansambļus, ārijas un duetus noslēdzošās kadences un ieturētā cezūra pirms pēdējās (augstās) nots savā prognozējamībā ikreiz izraisa smaidu, belkanto tomēr ir kā daiļslidošana – ikviena piruete un lēciens ir elpu aizraujošs, bet tikai retajam ir nojausma, cik liela piepūle ieguldīta, lai viss izskatītos tik viegls, trausls un nevainojams.
Maestro Šišons, strādājot LNSO galvenā diriģenta amatā, pratis arī no orķestra panākt izsmalcināto skaņu gleznošanas mākslu tādā līmenī, lai vizuālā noformējuma nepietrūktu ne drusciņas. Mūzika skan niansēti un ažūri smalki pat salīdzinoši sarežģīti pārvaldāmajos (ar kameru palīdzību) aizskatuves momentos. Arī Puritāņu sižetiskās līnijas šajā interpretācijā atklājās ne sliktāk, kā verisma operās, kur īpaši nav nepieciešams lasīt libretu.
Bez šaubām, koncertiestudējuma galvenais trumpis kā allaž bija rūpīgi izraudzītie solisti. Krievu soprāns Jeļena Goršunova Elvīras lomā šķiet paveikusi īstu varoņdarbu. Viņas balss nav nemaz tik liela, kā varētu vēlēties šai soprānu nāves lomai, tomēr viņas izsmalcinātā tehnika spējusi tikt galā ar sarežģīto uzdevumu izturēt gan garo vājprāta skatu, gan vienu otrai sekojošās ārijas. Spožs tonis, melodiski legato un graciozas pasāžas – viņas Elvīra burtiski staro un apbur, neļaujot novērst ne acu. Otrs pārsteigums un atradums ir sicīliešu jaunais tenors Ivans Magri, kura dabas dotais diapazons ļauj tikt pāri arī Bellīni šajā opera nospraustajai tenoru nāves līnijai, kur tā saucamais augstais do ir tikai sākums, bet partitūrā trakākajā vietā Credeasi misera skaidri un gaiši stāv uzrakstīts gan mi, gan fa (!), turklāt dziedams pilnā balsī, nepieļaujot nekādu falsetu. Par spīti saprotamam pieredzes trūkumam, jo Ivans Magri profesionālajā apritē ienācis salīdzinoši nesen, kas neļāva palikt nepamanītām tehniskām grūtībām gan ar elpas savaldīšanu, gan precizitāti atakās un līdz ar to arī ar nevainojami tīru skaņu, viņa augstās notis neticībā lika saspicēties daudzām ausīm un pacelties daudzām uzacīm. Tas patiešām ir unikāli! Arī tad, ja augstie tenori neatrodas klausītāja skaņas gaumes virsotnē, šādas balsis ir jāprot novērtēt, arī netiecoties pēc Viljama Mateuci pārliecinošā non plus ultra augsto nošu snieguma!
Lai arī Ivana Magri gadījumā nevar runāt par nevainojamu perfekciju, viņa diapazons un potenciāls ar atbilstošu tehniskā līmeņa uzlabošanu ar laiku, iespējams, ļautu pietuvoties vienam no šībrīža spožākajiem augstajiem tenoriem – Huanam Djego Floresam. Turklāt, klausoties Puritāņus kļūst skaidrs, kādēļ šī opera tiek iestudēta salīdzinoši reti – vienkārši ir par maz solistu, kas spētu kvalitatīvi to nodziedāt. Šo rindu autores, kas apmeklēja 17. aprīļa koncertu, favorīts tembra, krāsu un rakstura ziņā šajā koncertiestudējumā viennozīmīgi bija sera Ričarda Forta atveidotājs Pauls Armīns Edelmans. Par spīti publiskajam paziņojumam par dziedātāja slimību, viņa apburošais balss plūdums kopā ar silto, samtaino tembru pirmajā mīlas ārijā līdz pat brašajam duetam Suoni la tromba otrā cēliena izskaņā valdzināja tikpat ļoti kā kādā sen televīzijā redzētā Vīnes Ziemassvētku koncertā. Ne mazāk šarmants kā Aīdā, bija amerikāņu basbaritons Donijs Rejs Alberts. Īpaši viņa sulīgā balss izcēlās pirmajā aizskatuves ansamblī. Dziedātājs valdzina ar fantastisku spēju saliedēt solistus, izspēlējot tēlu drāmu tik ticami, ka aizmirstas, ka tas ir tikai koncertiestudējums (piemēram, izcilais duets ar Elvīru 1.cēliena 2. ainā), taču šķiet, ka ne visa Džordža Voltona partija ir viņa balsij ērta, iespējams vietumis skanējumu pablāvu darīja pārejas notis, tomēr kopumā mazliet pietrūka tāda vibrējoša basīguma, kas savukārt labi padevās lordam Voltonam – Krišjānim Norvelim.
Diriģentam Šišonam ir raksturīga tieksme uz perfekciju, arī salīdzinoši nelielākas lomas tika uzticētas pārbaudītiem solistiem – viens no rumāņu vadošajiem tenoriem Kosmins Markovičs atveidoja Bruno, savukārt Kristīne Zadovska – nāvei lemto karalieni Henrietu (tiesa gan, liela daļa Henrietas dziedājuma bija noslēpta kupīrās).
Rezumējot, šķiet, nāksies atkārtoties – apbrīnojama ir Karela Marka Šišona degsme, kas pārliecinoši ved uz cēlu mērķi – orķestra mākslinieciskās kvalitātes acīmredzama un ausīmdzirdama uzlabošanās, publikas lutināšana ar jaunām, labi skolotām balsīm un skaidra virzība uz attīstību par spīti ne pārāk optimistiskajam kultūrtelpas finanšu fonam. Katrs solis ir pārliecinošs, katra pēda – paliekoša. Arī Puritāņi, tāpat kā nule aizsāktā sadarbība ar studējošajiem mūziķiem Mūzikas akadēmijā. Kapteinis pie LNSO kuģa stūres ir pārliecības spārnots, tāpēc par kursu nav jāraizējas.