Deja, īpaši laikmetīgā deja pieder pie viena no visgrūtāk aprakstāmajiem žanriem, jo tās estētika grūti pakļaujas gludiem vārdu virknējumiem, bet ekspresija neietilpst verbāli paužamā formā. Līdz ar to jebkurš mēģinājums iespraukties starp laikmetīgās dejas vēstījumu un tā uztvērēju skatītāju zālē ir tikai neveikls mēģinājums noformulēt vārdos nepasakāmo. Un tomēr – jaunais Olgas Žitluhinas dejas iestudējums Aplam ir kaut kas pavasarīgi svaigs, dziļi uzrunājošs, vienlaikus skaudrs un bezgalīgi humāns.
Tas ir patiesības teātris par deju kā dzīvesveidu. Par sviedriem, asarām, un nejaušām traumām, no kurām neviens nav pasargāts. Par ilgām darba stundām, vingrinājumu atkārtošanu līdz nelabumam un radošiem meklējumiem, kuros vienīgais ierobežojums ir ķermeņa fiziskās iespējas un gravitācijas spēks. Aizkustinošs sajūtu kaleidoskops, kurā atšķirībā no klasiskā baleta skaistās, bet atsvešinātās samākslotības, katra no 13 dejotājiem izpaudums kustībā ir tieši tik īsts, cik īsts ir slapjš treniņtērps pēc mēģinājuma. Jūs teiksiet, tas ir Aplam, mēs gribam 32 fuetē ar smaidu uz lūpām! Tad Aplam nav domāts jums. Tā ir izrāde, kur ļauts bez atslēgas cauruma ierobežojošā redzesloka paraudzīties uz dejotājiem darbā no iekšpuses, uzklausīt viņu stāstu un, iespējams, ieraudzīt jaunā gaismā to, kas agrāk šķitis skaidrs un saprotams.
Pirmais pārsteigums izrādes koncepcijā sākas ar dejotāju šķietami dabisko klātbūtni izgaismotajā zālē pirms izrādes sākuma – viņi iesildās, smejas, sarunājas ar publiku vai kolēģiem, kas izrādē nepiedalās, bet atnākuši paskatīties. Pārsteigums turpinās ar priekškara atvēršanos, kurā viena puse skatītāju zāles ierauga otru, bet skatuve kļūst apaļa. Tā tik pat labi var būt amfiteātris, cīņas arēna vai rings. Aplis noslēdzas un iestājas Aplam spēles noteikumi, kurā dejotāji it kā mērojas spēkiem, it kā nē, kur dejošana reizē ir spēle un sacensība, kā beigās izrādīsies, atlase jeb audition, kurā par darba turpināšanai cienīgu tiek atzīts tikai viens numurs – 333, kādu, zīmīgi, starp izrādes dalībniekiem neatrast. Dejotāji it kā spēlē spēli, rotaļājas ar klasiskās baleta skolas elementiem, vingrinājumiem, kontaktimprovizāciju, pamazām izslēdzot to, kas neierakstās priekšdejotāja paģērētajā kolektīvajā disciplīnā, izpelnoties solo, kas ir ne īsti sods, tomēr īpašs pārbaudījums, kurā viens pret vienu sastopas cilvēks un kustība. Asprātīga un reizē pārdomas raisoša ir dejotāju rindošanās epizodēs pēc šķietami objektīviem parametriem, tādiem kā augums vai svars, nonākot paradoksālā strupceļā, kad par parametru tiek izvēlēti šķietami nepārbaudāmi vai konvencionāli lielumi, piemēram, zobi, gudrība. Ko darītu jūs savā darba kolektīvā, ja jums liktu nostāties vienā rindā pēc gudrības pakāpes? Glaimotu augstākstāvošiem, būtu pašpārliecināts un lepni nostātos pirmais, vai, jokus dzenot, tikpat lepni –pēdējais? Gaidītu, ko darīs citi? Iespējamo atbilžu daudz, bet situācija – šeit un tagad.
It kā aplam, bet reizē, manuprāt, tik pareizi ir tas, ka nav ne solistu, ne kordebaleta, visi ir solisti un visi ir kordebalets, individuāli un cilvēciski, ar savām sejām un trenētajiem ķermeņiem, fiziskajām spējām un iespējām, kas laikmetīgās dejas valodā spēj izpausties daudz brīvāk. Tie ir tuvplāni, kas ļauj ieraudzīt, cik dažādi ir mūsu baleta trupas dejotāji, cik daudz viņiem ir, ko teikt pašiem. Nevar nepamanīt Alekseja Avečkina premjerisko plastiku. Tā atsauc atmiņā viņa Kareņinu (Borisa Eifmana horeogrāfijā), kas, apgūstot pēc paša izteikumiem marsiešu valodu jeb laikmetīgo deju, transformējas mākslas aktā un gravitācijas pārvarēšanā (solo virs grimstošās orķestra bedres), kurā kā palīglīdzeklis tiek izmantota trose jeb gaisa sistēma, kādas izmanto gaisa dejās. Cik puiciski azartiski, vienlaikus draudīgi kā bokseri un izveicīgi kā paukotāji var būt Arturs Sokolovs un Ringols Žigis, cik neklasiski var kustēties Zigmārs Kirilko, cik patiesi atdevīgi (un tas nekas, ka mazliet aizelšoties) Placebo dziesmu Every me and every you, kas izmantota filmā Cruel Intentions (!) var dziedāt Laura Grāvere, bet Juka Mijake – Raimonda Paula nemirstīgo Māriņu/Miljonu sārtu rožu savā dzimtajā japāņu valodā! Tās ir pasaules, kas nekad nesatiktos, ja ne Aplam. Tieši te arī ir izrādes pievienotā vērtība – šī mākslas un realitātes laikmetīgā mozaīka, ko salikušas horeogrāfe Olga Žitluhina un izrādes dramaturģe Inta Balode, atstājot vaļu arī skatītāju interpretācijām.
Skaņas partitūru Aplam veidojusi Dzelzs vilks. Šī nav pirmā veiksmīgā grupas sadarbība ar Olgu Žitluhinu. Dzelzs vilka šņirkstošās, elektrizējošās ģitāras un Jura Kaukuļa balss ir fascinējoša un ārkārtīgi piemērota Aplam būtībai, no pirmā ģitāras sprakšķa līdz pat smeldzīgajam Pobuģ so mnoi....baidies!. No sajūtu skatpunkta mazliet žēl, ka ne dzīvajā, bet vienlaikus cilvēcīgi saprotami, jo operas Jaunajā Zālē Vilks varētu neietilpt ne skaniski, ne fiziski (ar visiem vadiem un apskaņošanu).
Kas Aplam ir galvenais? Tas, ka Aplam. Bet ārpus vārdu spēlēm tā noteikti ir jauna un ļoti vērtīga pieredze LNO baleta trupas dejotājiem garīgajā un fiziskajā pašizziņā un vienlaikus arī jauns izaicinājums laikmetīgajā dejā – tāds latviešu stāstu žanrs kustību valodā. Ar Olgu Žitluhinu laikmetīgā deja veiksmīgi ienākusi Rīgas baleta trupā, kura apliecinājusi gatavību apgūt kaut ko jaunu – un tas vien jau ir garants mākslinieciskās kapacitātes kvalitatīvai attīstībai.