Kirils Serebreņņikovs par sarežģīto cilvēku (intervija)

 

Tas, ka Nacionālajā teātrī pie jauniestudējuma jau kādu laiku darbojas pazīstamais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs, pēdējās dienās, šķiet, nevienam vairs nav īpašs noslēpums, jo nepamanīt košās un uzmanību piesaistošās Gogoļa Mirušo dvēseļu reklāmas ir gandrīz vai neiespējami. Kulta režisors, krievu jaunās režijas zvaigzne ir tikai daži epiteti, kas pavada šo mākslinieku, tomēr jāpiebilst, ka plaša atpazīstamība pie viņa atnāca 2006. gadā, kad dažādos Krievijas kinofestivālos balvas plūca viņa hamletiski melnā, bet vienlaikus filozofiski dziļā komēdija Tēlojot upuri. Jautāt par gaidāmo pirmizrādi režisoram bija pilnīgi bezjēdzīgi – varu jau pastāstīt, bet kas tur ko daudz runāt, nāciet skatīties. Tomēr saruna ar pazīstamo Krievijas intelektuāli izvērtās pat negaidīti gara.

– Jūsu filma Tēlojot upuri sākas ar nu jau par leģendu kļuvušo frāzi par to, ka viss krievu kino esot d..sā. Kur, jūsuprāt, atrodas latviešu teātris?

– Jāteic, ka, atrodoties šeit, nekādas sajūtas par d..su vai strupceļu man nerodas. Gluži otrādi! Esmu pilsētā, kurā darbojas Jaunais Rīgas teātris ar Alvi Hermani, pilsētā, kurā, lai mainītu Nacionālā teātra seju, tik aktīvi strādā Ojārs Rubenis, kur Žagars vada Nacionālo operu. Kā man stāsta, jums ir ļoti labs teātris kādā mazā pilsētā Valmierā, kuru gan pats neesmu redzējis. Kāpēc lai būtu strupceļš? Eju uz izrādēm, skatos jauno režisoru iestudējumus. Te ir dzīvība! Rīga ir teātra pilsēta, ne velti uz šejieni viesizrādēs brauc Krievijas teātru kolektīvi, saprotot, ka šeit ir skatītājs.

– Vai ir kādas atšķirības starp Krievijas un Latvijas aktieriem? Tomēr mums ir cita skola un arī temperaments.

– Godīgi sakot, es to nejūtu! Man ir sajūta, ka strādāju ar lielisku trupu. Viss, ko lūdzu aktieriem, tiek izpildīts, viss, ko piedāvāju, tiek sadzirdēts. Domāju, ka nav sevišķu atšķirību skolas ziņā. Zinu, ka šai teātrī savulaik strādājis Mihails Čehovs. Man tā ir svēta vieta. Varbūt te nav saglabājies viņa gars, tomēr teātris jau dzīvo un pārtiek no leģendām. Un teātra cilvēkiem tās ir ļoti būtiskas. Šis teātris ir bijis nozīmīgs ne tikai latviešiem. Es gan redzu lejā foajē izcilu man nezināmu aktieru tēlus bronzā, kas mani, protams, iespaido, bet, ja šajā teātrī strādājis Mihails Čehovs, tad man tā ir tāda nedaudz sakrāla vieta.

Nē, es nejūtu atšķirību starp aktieriem. Pamatā strādāju ar jaunajiem, mums ir lielisks kontakts, izrādās, mēs pat skatāmies vienas un tās pašas filmas, klausāmies vienu mūziku un dzīvojam vienā lielā pasaulē. Starp mums nepastāv nekādi bezdibeņi.

– Interesanti gan, ka paši latvieši ir tie, kas nereti apgalvo, ka Krievijas aktieri esot daudz dedzīgāki, labā nozīmē nekaunīgāki. Mēs esot lēnāki, intravertāki.

– Nezinu! Kaut kā neesmu to manījis. Mēs strādājam ļoti dinamiski. Izrāde būs ātra. Gandrīz itāliešu garā.

– Labi, bet kā ar otru ierasto latviešu stāstu – pie mums ir krīze, viss apstājies. Jūs esat nesen atbraucis no lielas metropoles, ko jūs redzat šajā ziņā?

- Te ir tik mierīgi! Ja pie tā vainojama krīze, tad varbūt tas nemaz nav tik slikti.

Te nav Maskavas kņadas. Šis miers dod iespēju domāt. Apdomāt to, ko dari, un dzīvot tādā puslīdz cilvēciskā režīmā. Te ir iespējams iet citam pie cita ciemos, apmeklēt teātri, vizināties ar snovbordu, izbraukt zaļumos. Man šķiet, ka, protams, krīzei ir savi objektīvi rādītāji, bet cilvēks tomēr ir kaut kas lielāks par ekonomiku. Mēs taču nevaram tikai un vienīgi atdoties un pakļauties ekonomikai. Šī ekonomika, manuprāt, ir vēl viena fikcija, ko izdomājis divdesmitais gadsimts. Mēs tai visi kalpojam... Nē, mēs esam nozīmīgāki par ekonomiku. Lielāki! Ja tai ir problēmas, tad mums taču ir arī ģimene, intelektuālā dzīve, kultūra. Ir taču ar ko nodarboties!

– Pērn jūs publicējāt Krievijā kādu rakstu, kas izraisīja neticami lielu rezonansi un diskusijas. Kā jūs skaidrotu Neatkarīgās lasītājiem, kas īsti ir jūs definētais sarežģītais cilvēks un kurp mūs var novest totālā komercializācija?

– Rakstu publicēju kopā ar mūsu kulturologu un sociologu Daniīlu Dondureju. Viņš ir žurnāla Iskustvo Kino galvenais redaktors. Pamatā bija mūsu saruna, uz kuras bāzes uzrakstījām šo rakstu. Tas tiešām izraisīja gigantisku diskusiju Krievijas presē. Visi gribēja uz šo rakstu atbildēt, visus tas bija kaut kādā mērā aizskāris vai iekustinājis. Patiesībā raksts tapa tāpēc, ka mēs abi Krievijas kultūras attīstībā saskatām bīstamus un uztraucošus simptomus. Un, proti, kultūrā aizvien mazāk paliek telpas mākslai un eksperimentam, tam pirmajā acu uzmetienā nesaprotamajam, kas varētu dot perspektīvu virzību nākotnē. Aizvien vairāk teritorijas aizņem bizness, komercija, masu kultūra. Šīs parādības droši vien ir bijušas un būs vienmēr. Bet mēs jau arī nesakām – atceliet masu kultūru! Mēs lūdzam, dodiet vietu arī augstajai, intelektuālajai, sarežģītajai kultūrai. Jo tieši šī kultūra attīsta un veido šo sarežģīto cilvēku, kuru mēs savā rakstā mēģinājām formulēt. Mums par lielu pārsteigumu šo rakstu citēja pat prezidents Medvedjevs.

Manuprāt, tieši šiem sarežģītajiem cilvēkiem būtu jāvada lielo rūpniecību, ražošanu, biznesu, valstis. Tieši viņiem būtu jāveic atklājumi, jāraksta grāmatas un jādarbojas intelektuālajā jomā. Primitīvais cilvēks, masu kultūras cilvēks nekad nespēs to pienācīgi izdarīt, jo viņa smadzenes pieradušas darboties vienkārši, primitīvi. Sabiedrība, kura neļauj attīstīties sarežģītajam cilvēkam, būtībā ir nolemta.

Es, protams, nezinu, kā notiek pie jums Latvijā, bet domāju, ka droši vien šie procesi ir līdzīgi. Es redzu, Nacionālais teātris domā, kā piesaistīt publiku, jo katru dienu nepieciešama pilna zāle. Kaut kā ar to jātiek galā. Redzu, ka šeit tāpēc tiek veidoti mūzikli. Cita lieta, ka arī tie gabali, kas būtībā attiecas uz masu kultūru, šajā teātrī izskatās ļoti inteliģenti. Nespēju nosaukt par masu kultūru, izrādi, kur uz skatuves iznāk un pie klavierēm spēlē Raimonds Pauls. Tā ir liela laime, ja var kaut ko tādu redzēt. Lieliski! Acīmredzot Nacionālajā teātrī ar to tiek galā inteliģenti. Cik esmu novērojis, arī Alvis Hermanis ar to tiek galā inteliģenti. Viņa teātrim vispār ir lieliska publika. Par tādu var sapņot katrs režisors! Domājoša, gudra, tāda, kas vēlas saprast. Varbūt, ka arī Latvijā kaut kur ir briesmīgi masu kultūras iestudējumi, bet par laimi tos neesmu redzējis.

– Domāju, ka pagaidām mums tādu arī nav, protams, neveikties var katram, bet runa jau nav par to. Latvijā līdz 2009. gadam ar teātru subsidēšanu bija laba kārtība un nedomāju, ka to direktoriem ar to būtu jānodarbojas. Tomēr šobrīd, kad mēs vēl pēdējo brīdi dzīvojam uz vecajiem taukiem, problēma noteikti aktualizēsies.

– Jācenšas ar visiem spēkiem noturēties, jo iešana masu kultūras virzienā būs nāvējoša. Tas ir ceļš uz nekurieni. Uz tukšumu! Iedomājieties šo situāciju. Viens teātris uztaisa superjautru komēdiju, uz kuru iet publika, kas labprāt vēlas izsmieties. Automātiski šajā sacensībā būs jāiesaistās nākamajam teātrim. Tā būs ķēdes reakcija, kuru apturēt gandrīz neiespējami. Atgriezties ir ļoti grūti, tāpēc labāk ar šīm lietām nenodarboties vispār. Protams, ir jābūt komercteātrim, bet tā vietai jābūt precīzi norādītai un tas nedrīkst kļūt par vienīgo.

– Attīstot domu par sarežģīto cilvēku, ir taču jāpaskatās arī uz to, kas šobrīd notiek masu kultūrā. Tur taču jau labu laiku valda totāla ideju krīze. Popmūzika jau sen ir mirusi, turas uz remiksiem un dīdžejiem. Ja runā par kino, tad nu jau reizēm sāk likties, ka Rembo. Pirmās asinis uz tā fona, ko piedāvā šodien, ir teju vai klasika. Esam taču līdz šādam vājprātam nodzīvojušies!

– Popmūzika jau sen ir apstājusies, mēs gribam gūt baudu no trash (atkritumiem). Atrodam kaut kādu atkritumu un vēl sakām – o, tur kaut kas slēpjas! Bet tur taču nekā nav un nekad nav bijis. Nulle! Tukšums! Mēs vēl jo projām mēģinām pārtikt no septiņdesmito un astoņdesmito gadu idejām. Par to laiku var runāt kā par Eiropas kino avangardu, mūzikas avangardu. Filips Glāss mums joprojām ir vārds, tāpat Nīmana minimālisms un Džons Keidžs. Kruti! Es Krievijā vienmēr šajā ziņā slavēju Vāciju. Viņi tērē milzīgas summas laikmetīgajai mūzikai, mākslai, teātrim. Tāpēc arī viņiem šodien ir tik biezs kultūras slānis, fantastiski festivāli. Tieši ideju ziņā! Un tas atstāj auglīgu ietekmi uz visu pārējo pasauli. Vācieši ļoti atbalsta arī krievu mūziku. Gandrīz visi mūsu jaunie komponisti, kas nodarbojas ar nopietno mūziku, ir saņēmuši vai saņem Vācijas grantus, dzīvo tur un ved no turienes idejas. Ja nebūs šādu laboratoriju, kas rada ideju, viss ir nolemts iznīcībai. Nebūs nedz masu kultūras, nedz kultūras vispār.

– Latviju apdraud arī cita problēma. Lai gan valsts maza, Rīga ir kā liela ūdensgalva, kas koncentrē sevī kultūras piedāvājumu, bet novadi paliek aizvien tukšāki. Nav, protams, tā, ka tur nenotiek vispār nekas, bet kvalitatīva augstā kultūra tur nav ikdiena.

– Krievijā ir zināmā mērā līdzīga situācija, tikai mērogi citi. Varam runāt par atsevišķām pilsētvalstīm, kurās ir šī kultūra. Maskava, tālāk tukšums, Pēterburga, tukšums, Jekaterinburga, Novosibirska, Rostova pie Donas... Lielas pilsētas, bet starp tām lauki un grūti pat saprotams, kas vēl. Ļoti liela mazo pilsētu problēma ir tā, ka no tām brauc projām tieši kultūras cilvēki. Skaidrs, ka šī centralizācija ir bīstama un Krievijas galvenā problēma ir milzīgie attālumi. Kultūra tomēr virzās un koncentrējās tur, kur mājo nauda. Nevis uz mežiem un laikiem. Jo kultūra jau vispār var rasties tad, kad ļaudis ir pastrādājuši, izslaukuši govi, paēduši, pabarojuši bērnus un viņiem tomēr atlicis nedaudz brīvā laika. Ja tas viss nav izdarīts, nu kāda gan tur būt dziedāšana. Skatoties no malas, Latvija, šķiet, maziņa, bet tas, ka jums ir teātri Liepājā, Valmierā un Daugavpilī, liecina, lietas iet pareizajā virzienā.

– Jūs Nacionālajā teātrī iestudējat klasiku. Kā raugāties uz šo allaž apspriesto klasikas iestudējumu aktualitāti? Latvijā esmu dzirdējis divus viedokļus. Vieni saka – cik tad var un atsaucas uz Alvi Hermani, kurš, ja nemaldos, par Šekspīru un Čehovu teicis, ka šajā mežā visas sēnes jau sen nolasītas. Citi atkal apgalvo, ka tās ir mūžīgas vērtības.

– Es atšķirībā no Alvja Hermaņa, kuru ļoti cienu un mīlu, gan tomēr neteiktu, ka klasiku nevajag iestudēt vispār. Gan jau viņš pats pie tās atgriezīsies. Es iestudēju klasiku, bet mani interesē tie darbi, kur vēl sēnes nav nolasītas, kas retāk iestudēti, vai neveiksmīgi iestudēti. Brehta Trīsgrašu opera mums nav bijusi četrdesmit gadus, Antonijs un Kleopatra – gandrīz trīsdesmit gadus. Tomēr Krievijā esmu iestājies par to, lai uz Antona Čehova lugu iestudējumiem uz kādu laiku tiktu piemērots moratorijs.

– Interesanti gan! Kāpēc tieši uz Čehovu?

– Tāpēc, ka Maskavā redzamas piecpadsmit Kaijas, desmit Tēvoči Vaņas un kādi divdesmit Ķiršu dārzi. Publika no tā jau ir piekususi. Teātri vairs nepievērš uzmanību Čehova tekstam, bet gan konkurē cits ar citu. Tas viss jau sen pārvērties par izrādīšanos. Pazudis nopietns skatījums uz šo izcilo dramaturģiju. Labākie Čehova darba iestudējumi ir tie, kuri uz Krieviju tiek atvesti no ārzemēm – Beļģijas, Vācijas, Austrijas, Francijas.

– 2010. gads kā reiz ir Čehova jubilejas gads.

– Jā, tas ir šausmīgs skats! Bet, kad pret to iestājos, palieku viens lepnā vientulībā. Esmu to teicis televīzijā, bet varu atkārtot īpaši latviešu publikai. Pat angļi, kas uzskata Čehovu par savējo, iestudē viņu labāk.

– The Guardian rakstīja, ka angļi ne vien svinējuši Čehova jubileju, bet arī vākuši līdzekļus viņa Jaltas vasarnīcas atjaunošanai.

– Jā! Kā viņi atzīmēja Čehova dienu? Bija tik tiešām profesionāli un labi Čehova iestudējumi, paralēli vācot līdzekļus Čehova Baltajai vasarnīcai, kura, nevienam nevajadzīga, drūp kopā un draud iegāzties gravā. Ne krieviem, ne ukraiņiem tas nerūp! Krievijas aktieri nāca klajā ar svinīgo vakaru, kaut kādiem festivāliem. Manā uztverē tā ir vistīrākā paštīksmināšanās un narcisisms uz Čehova fona. Tas ir no sērijas, kā saka Arkadina – kā mani uzņēma Harkovā! Kā es šoreiz spēlēju Čehovu! Bet toreiz es spēlēju tā un tad atkal – šitā. Nevienam neienāca prātā nu kaut vai sakārtot Čehova kapu Novodevičjes kapsētā, kas, starp citu, ir diezgan bēdīgā stāvoklī, vai glābt viņa brūkošo vasarnīcu. Visi tikai pašapliecinās.

Mani kaitina šāda attieksme pret teātri, tas, ka teātris kalpo tikai kā paštīksmināšanās objekts. Diemžēl maz ir cilvēku, kas uztver teātri kā kaut ko lielāku par sevi. Kā lielu pasauli. Parasti ir – es un mana dzīve teātrī.

– Mums uz Rīgu brauc diezgan daudz Krievijas teātri ar viesizrādēm. Nezinu, vai tās visas ir pastāvīgas trupas, vai kādi īpaši projekti, bet reizēm ir sajūta – it kā slaveni aktieri, bet tomēr haltūra. Tabakova kungs, piemēram, zina, tiklīdz uznāks uz skatuves, tā Rīgas publika kliegs bravo, kaut gan īsti nav skaidrs, par ko. Tādu piemēru ir diezgan daudz.

– Es to nevaru ciest. Nemīlu aktierus, kas «uzstājas». Par laimi, es to tikpat kā neredzu Nacionālajā teātrī. Varbūt jūsu aktieri nav tik izlutināti ar publikas uzmanību, nav viņiem tādu iespēju filmēties seriālos, bet tāpēc viņos ir saglabājusies uzticība profesijai, veselais saprāts un viņi uz skatuves nodarbojas ar to, kas aktierim uz skatuves jādara, nevis uzstājas. Pie mums diemžēl tiklīdz aktieri pamana, viņš sāk spēlēt uz publiku. Labdien! Tas esmu es! Tā ir teātra nāve, tas ir atbaidoši, nekas sliktāks par to būt nevar!

– Teātra aktieris un seriāli. Kā vērtējat šo savienojumu? Mums Latvijā seriālu nav daudz un, manuprāt, tā tomēr aktieriem ir iespēja nopelnīt, strādājot profesijā.

– Nē, es neko nevaru pārmest aktieriem! Visiem ir jādzīvo, jāuztur bērni. Krievijā uz teātri iet viena publika, bet seriālus skatās cita publika. Tās nesatiekas. Es spriežu pēc tā, ko redzu Maskavas Dailes teātrī, kurā strādāju. Aktrise Natālija Bočkarjova darbojās vairākās manās izrādēs. Ļoti laba aktrise, var spēlēt komēdijās, asa, ar raksturu. Tad viņa filmējās seriālā Laimīgi kopā, kur spēlēja to smieklīgo rudo dāmīti (Dašu Bukinu), nu kā jau pēc amerikāņu licences. Teātrī viņa atgriezās jau kā seriālu kustības zvaigzne. Likās, nu tik tagad uz viņu nāks skatīties! Bet nekā! Tā publika, kas skatās seriālus, tā arī sēž mājās un skatās nākamos seriālus.

Seriālu jautājums tomēr nav tik vienkāršs. Filmējoties seriālos, aktieri izspiež kā tādu zobu pastas tūbiņu. Viņš vairs nav mākslinieks, bet gan amatnieks. Tas ir tāds darbs, kurā jākustina sejas muskuļi. Tajā nav nekā, kas vajadzīgs teātrim, bet teātrim vajag spēju savākties, koncentrēties, ļoti nopietnu attieksmi pret sevi, pasauli un materiālu, ar kuru strādā.

– Kur, jūsuprāt, slēpjas Gogoļa noslēpums? Tīri personiski, kas jūs viņā vilina?

– Mani vilina šī materiāla milzīgais ietilpīgums. Klasika mūs piesaista tāpēc, ka, gadu simtiem ritot, tā kā kamols ietin sevī dažādas nozīmes. Ņem, kuru epizodi gribi, vienmēr parādās kāda jēga, kādas dziļākas saites, par ko allaž nākas brīnīties. Tas ir kā bezdibenis, kurā var atrast visu. Un ziniet kāpēc? Tāpēc, ka Puškins, Gogolis, Tolstojs, viņi visi to rakstīja ar roku. Katrs vārds ir roku darinājums. Pavisam citā tempā, ar citu spēku. Pēc tam šis vārds tika nosvītrots, tā vietā ielikts cits. Šis ļoti dziļais, laikietilpīgais un emocionālais darbs, tas ir redzams vēl šodien.

– Tas ir tas, par ko runā dzejnieki – teksta enerģija?

– Protams, tā ir enerģija, kas rodas, strādājot ar burtu, vārdu, skaņu.