No pēdējā laika grāmatu piedāvājuma uzmanību piesaista šis – pamatīga albuma izmēra izdevums Pagājušo gadu Latvija 1945 – 1990. Tā apakšvirsraksts nezinātājam saturu paskaidro tuvāk: «kā dzīvojām, no kā iztikām, ko apsmējām, par ko priecājāmies».
Ja kāds ņemtos apgalvot, ka grāmatas veidot ir azartisks darbs, droši vien neviens šim cilvēkam neticētu, bet šis izdevums patiesi ir ļoti azartiski radīts. Ilgas Kreituses teksts, Gundegas Sējas papildinājumi un Gunāra Janaiša foto ir tikai pamats, jo, kā norādīts, grāmatas sākumā, neskaitāmi kolēģi, draugi un radi ir nesuši savus fotoattēlus un liecības, lai izveidotu šo vēstījumu par padomju laiku Latviju.
Nedaudz operetiskā gaisotnē ar vieglu ironiju, bet tādu pat devu pašlepnuma kā Jāņa Streiča filmā Rūdolfa mantojums stāsta par to, kā toreiz dzīvojām. Par Rīgas pēckara jaunceltnēm, par rindām pēc visa iespējamā deficīta, par sausā likuma gadiem, kad degvīnu ģimenes svinībās nācās dzert no kafijas krūzītēm, par ekskursijām uz Melno jūru, par modi... Neskaitāmi attēli atgādina sen aizmirstas lietas, vērtības, pseidovērtības un, pats galvenais, šis stāsts izveidots bez žults un vaimanāšanas. Lai gan paņēmu rokā albumu ar nelielu skepsi, jāatzīst, ka sāku to lasīt ar patiesu baudu, jo te ir laiks, kuru piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki, tas laiks, kuru miglaini sāku atcerēties es, un vētraini saldie astoņdesmitie, par kuriem varu teikt – tas tiešām bija tā.
Būtu jau labi, ja šīs ziemas jaunā modes tendence kultūrā paraudzīties uz sevi bez pārdabiskas nopietnības, asarām un patētikas, to vietā liekot nelielu devu ironijas, labu joku un pašapziņu, mūsu apziņā nostiprinātos un paliktu uz visiem laikiem. Nu cik tad var noliegt sevi un tikai rauties gaišajās tālēs. Nesen tās bija padomiskas, tagad tās ir eiropeiskas... Bet tā taču ir mūsu dzīve, kas katram dota tikai vienreiz.