Jāatzīst, šis nebija plānots raksts, tomēr pēc pagājušās piektdienas Vilim Lācim veltītās Nacionālo dārgumu diskusijas raidījumā 100 g kultūras ir sajūta kā nebeidzamā jautājumu un atbilžu vakarā. Kādam šķitis ļoti spēcīgi, kādam fragmentāri un sekli, kādam viesu par daudz, kādam laika par maz, bet kopumā tomēr negaidīti aizraujoši. Paldies par jūsu spriedumiem, tomēr ne jau tāpēc kavēju jūsu laiku un uzmanību. Galvenais tomēr ir Vilis Lācis. Šajās dienās apritēja 70 gadu, kopš filmas Zvejnieka dēls pirmizrādes Splendid Palace, kuras laikā allaž tik rāmā latviešu publika 1940. gada sākumā izgāza kinoteātra durvis. Lai kā mēs izliktos, ka mūs tas vairs neinteresē – problēma Vilis Lācis ir kā Augeja stallis, kas jāpieveic, lai mēs no plintnieču un pavļiku morozovu sabiedrības varētu kļūt par tik ļoti kāroto demokrātisko, eiropeisko kultūras sabiedrību.
Politiskā sakne
Protams, būtu patīkami, ja tik dzīva intriga rosinātu pievērsties kāda mūsu rakstnieka daiļradei, tomēr pilnīgi skaidrs, ka Vilis Lācis ir interesanta politiska problēma. Tā pamatā radusies tāpēc, ka 1940. gada vasarā pazīstamais rakstnieks un publikas elks Vilis Lācis no šlāgerliteratūras zvaigznes kļuva par okupētās Latvijas iekšlietu ministru, vēlāko Latvijas PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju, PSRS Tautību padomes priekšsēdētāju, septiņkārtēju Ļeņina ordeņa kavalieri (Brežņevam, šķiet, bija tikai pieci šādi ordeņi) un divkārtēju Staļina prēmijas laureātu. Nevaru piekrist tiem, kas apgalvo – ko tur senas lietas cilāt! Ir tikai dabiski, ka, atjaunojoties neatkarīgai valstij, starp citām lietām tika vērtēts arī Viļa Lāča kolaboracionisms un viņa nodarījumi. Nevaru tomēr piekrist tam, ka Lācim metas virsū ar neizglītotu, bet pārliecinātu plinšu sievu degsmi, piedēvējot viņam visus nāves grēkus. Tas neliecina neko labu par mūsu sabiedrību un domāšanu, ja Vilis Lācis tagad tiek pataisīts par vienīgo grēkāzi. Tā it kā 1940. gadā un vēlāk viņš vienīgais būtu sadarbojies ar PSRS okupācijas režīmu, bet pārējā Latvija sēdētu mežabrāļu bunkuros. Šķiet, galvenā nelaime ir tā, ka vēsturnieku solītais pagātnes notikumu izvērtēšanas process ir pārāk ievilcies, bet tā rezultāti populārā formā netiek noraidīti tautai. Tumsa veido ērtus mītus, kuros visiem ir patīkami plunčāties.
Katrs ir atbildīgs
Latvieši nekad netiks galā nedz ar pagātnes mantojumu, nedz ar t.s. sadarbībnieku problēmu, kamēr ucināsimies ap vecām pasakām un turpināsim novelt vainu uz īpaši izvēlētiem grēkāžiem. Kāpēc prezidents Ulmanis, kas pēc okupācijas vēl krietnu laiku sēdēja pilī, ziedoja naudu kompartijai, parakstīja dokumentus par savas valsts likvidāciju, ir svētais, bet populārais rakstnieks Vilis Lācis kļuvis par vienīgo sātanu no visas tās raibās kompānijas, kas diriģēja parādi 1940. gadā un 1949. gadā. Vai ne tāpēc, ka represēto sarakstus katrā ciemā, pagastā un pilsētā veidoja ļoti konkrēti cilvēki. Vai ne tāpēc, ka padomju laikos karjeru bīdīja caur partiju un komjaunatni. Vai Vilis Lācis vienkārši nav visiem ērts deķītis, kuru noraujot, varētu atklāties ļoti nepatīkamas lietas? Kamēr Lācis ir logam priekšā, tikmēr labi, ja viņa nav, jāsāk atbildēt katram pašam. Bet ir taču tik jauki, ja savas sīkās cūcībiņas kaut kad septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados var paslēpt aiz Lāča platās muguras un saukt, lūk, viņš ir vainīgs, viņš!
Lāča grēki un darbi
Mēs jau gandrīz divdesmit gadus dzīvojam atjaunotajā Latvijas valstī. Šķistu tikai dabiski, ja Viļa Lāča lieta jau sen būtu krustām šķērsām izpētīta. Palūkosimies, cik tālu esam tikuši ar pagātnes noslēpumu noskaidrošanu.
Bija vai nebija Vilis Lācis PSRS spiegs un komunistu pagrīdnieks? Precīzas atbildes nav. Kādi bija tie mehānismi, kas 1940. gadā lika Vilim Lācim un vēl virknei sabiedrībā pazīstamu cilvēku iet okupācijas valdībā – maz vērā ņemamu ideju, ja neskaita sāgas par šo personu patoloģisko vientiesību, godkāri un citām rakstura īpatnībām. Kādi ir Viļa Lāča lielākie nodarījumi? Atkal migliņa acīm priekšā. Jā, ir pierādīts, ka Vilis Lācis devis rīkojumu par vairāku sabiedrībā pazīstamu pirmās brīvvalsts personu izsūtīšanu 1940. gadā. Lai gan jau krietni sen laikrakstā Diena tikusi publicēta Totalitārisma seku izmeklēšanas centra izziņa, ka 1941. gadā lēmumus par Latvijas iedzīvotāju deportēšanu parakstījuši Semjons Šustins, Jānis Cinis, Zinovijs Krivickis un Aleksandrs Brezgins, publiskajā telpā viņam mēģina piešūt 1941. gada deportāciju rīkošanu.
Viļa Lāča paraksts rotā liktenīgo rīkojumu par 10 000 ģimeņu deportāciju 1949. gadā. Tomēr vēsturnieku rokās ir tikai pavēles kopija. Bez ekspertīzes par tās autentiskumu, kamēr nav redzēts oriģināls no pētnieciskā viedokļa runāt ir nekorekti. Ja dokuments tomēr ir īsts, tad godprātīgi būtu pateikt, ka tā 1. punkts sākas ar frāzi «Saskaņā ar PSRS Ministru padomes...». Tas skaidri liecina, ka Vilis Lācis bija tikai pārmijnieks. Filozofēšana, ka izvešanu nebūtu, ja Lācis nošautos un šo papīru neparakstītu, atgādina bērnudārzu.
Ja runājam par Lāci kā par kolaboracionisma un komunistiskās vainas simbolu, tad būtiska ir arī mitoloģiskās sāgas otra daļa, kas skar viņa darbību 50. gados. Tā rada nesaprotamu pretrunu leģendā par gaišajiem nacionālkomunistiem, kas iepretī Arvīda Pelšes vadītajiem rusifikatoriem centušies pagriezt Latvijas PSR kaut nedaudz tautiskākā virzienā. Vai galu galā nav tā – ja nebūtu Viļa Lāča azotes, kur viņa noskatītais amata mantinieks Eduards Berklavs un viņa domubiedri varēja justies samērā neaizskarami, tādu nacionālkomunistu Latvijā iespējams nemaz nebūtu vispār. Viļa Lāča laikā Jāņu svinēšana tika atbalstīta, bet Dziesmu svētku kustība atjaunota. Tad nāca «sliktais Pelše» un latviskās vērtības tika apdraudētas.
Lācis kultūrā
Vēsturiskā izvētīšana Viļa Lāča gadījumā nāktu par labu arī kultūrai, jo šobrīd mēs cenšamies kārtot lietas tajā pašā smieklīgajā manierē, ko padomju laikos kultivēja komunisti, runājot par neatkarīgās Latvijas kultūru un tās darbiniekiem. Ja atminaties, tad pirms Otrā pasaules kara Latvijā kultūras nebija, vai tā bija ļoti slikta. Vilis Lācis ir mūsu kultūras vēsturē gan kā visu laiku visvairāk drukātais autors (nezinu, kurš no šiem skaitļiem ir precīzs, bet tiek runāts pat par 50 miljoniem eksemplāru). Literatūras vēsturē noteikti paliek viņa romāni Zvejnieka dēls un Vecā jūrnieka ligzda, bērnu stāsts Vanadziņš. Turklāt šie darbi ir atstājuši pēdas ne tikai literatūrā, bet arī mūsu kino un teātra attīstībā. Ir stulbi to ignorēt. Vēl stulbāk mēģināt to noslēpt un nestāstīt bērniem skolā par to, pie kā var novest tas, ja kādu labu cilvēku ar četru klašu izglītību pēkšņi uzaicina kļūt par ministru vai bankas prezidentu. Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā un pat nemēģiniet teikt, ka šodien kaut kas ir mainījies.