Ceturdien 91. gada vecumā savā lauku īpašumā Kornišā (Ņūhempšīras štats, ASV) mūžībā aizgājis leģendārā Uz kraujas rudzu laukā autors Džeroms D. Selindžers. Kā ASV ierasts, šādos gadījumos paziņojumu sniedz viņa literārais aģents. Kompānijas Harold Ober Associates sēru vēstī teikts, ka, neraugoties uz maijā lauzto gūžas kaulu, Selindžeram bijusi lieliska veselība līdz pat šā gada janvārim, kad tā burtiski dažu dienu laikā strauji pasliktinājusies. Rakstnieks aizgājis mūžībā neciešot nekādas sāpes.
Literatūras Grēta Garbo
Džeromu D. Selindžeru mēdz dēvēt par literatūras Grētu Garbo. Līdzīgi kā slavenā ekrāna dīva, viņš kādudien pazuda no lielās skatuves, lai atlikušo mūža daļu klusētu. The New York Times izpētījuši, ka Selindžera klusēšana sākusies kopš brīža, kad 1965. gada 19. jūnijā The New Yorker – izdevums, kurā Džeroms D. Selindžers publicē lielāko tiesu savu stāstu – nodrukā viņa 25 000 vārdu garo opusu Hapvorta 16, 1924. Pēc tam Selindžera kunga vārds publiskajā telpā pazibējis vien dažas reizes – parasti tad, kad notikusi kāda prāvošanās par viņa iepriekš drukāto darbu nesankcionētu pārpublicēšanu vai arī par mūsdienu mākslai ierasto aiz postmodernisma maskas veikli paslēpto ideju zagšanu. Selindžers šādus savu darbu pārfrāzētājus vajāja ar likuma bardzību un parasti viņa juristi šādas prāvas uzvarēja.
Tiesa, 1997. gadā gandrīz notika sensācija. Džeroms D. Selindžers piekrita kāda neliela Aleksandijas (Vašingtonas apgabals) apgāda Orchises Press lūgumam beidzot izdot atsevišķā izdevumā jau pieminēto garstāstu Hapvorta. Tomēr pēdējā brīdī rakstnieks pārdomāja un līgums tika anulēts. Selindžers neļāva pārpublicēt savus darbus pat skolu antoloģijās un pēc tam, kad viņa stāsts Uncle Wiggily in Connecticut, rakstniekaprāt, tika ļoti neveiksmīgi ekranizēts (filmas nosaukums My Foolish Heart) lielais vientuļnieks pārtrauca arī visas attiecības ar Holivudu.
Pēdējais tiesvedības skandāls saistībā par Selindžera kunga autortiesībām norisinājās pērn saistībā ar Frederika Kotlinga grāmatu 60 Years Later: Coming Through the Rye (Pēc sešdesmit gadiem. Nākot cauri rudziem) Tajā novecojušais Uz kraujas rudzu laukā varonis dumpīgais misters K. (Holdens Kolfilds) aizbēg no veco ļaužu mītnes. 2009. gada vasarā ASV tiesa aizliedza izplatīt šo romānu Amerikas Savienotajās Valstīs.
Slavas laiki
Džeroms K Selindžers savu literāro karjeru sāk 20. gadsimta 40. gados. Pirmie mēģinājumi notiek vēl pirms ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā, tomēr kritika viņu pamana pēc stāsta A Perfect Day for Bananafish publicēšanas žurnālā The New Yorker. Tam seko vienīgais Selindžera romāns – Uz kraujas rudzu laukā, kas autoru padara par kulta rakstnieku vispirms ASV, tad arī citur pasaulē. Aprēķināts, ka pēc grāmatas pirmajiem panākumiem tā sauktajā paperback versijā katru gadu tiek drukāti apmēram 250 000 šī darba eksemplāru. Selindžers tiek saukts gan par Marka Tvena tradīciju turpinātāju 20. gadsimtā, gan par pusaudžu elku, gan par valodas reformatoru, kurš ienesis tobrīd visnotaļ kokainajā amerikāņu literārajā angļu valodā krietnu porciju slenga. Slavas vilnis un popularitāte slēpj arī virkni nepatīkamu starpgadījumu. Iespējams tas arī veicina rakstnieka vēlāko norobežošanos no publikas. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tiek izdoti vairāki Džeroma D. Selindžera darbi – pamatā prozas krājumi (noveles, stāsti un garstāsti). To oriģinālnosaukumi ir šādi: Nine Stories (1953), Franny and Zooey (1961), Raise High the Roof Beam, Carpenters and Seymour: An Introduction (1963).
Astoņdesmitajos gados ar Selindžera piekrišanu tiek izdota Aiena Hemiltona biogrāfiskais pētījums In Search of J.D. Salinger (1988), deviņdesmitajos gados par Selindžeru savu atmiņu versiju publicē viņa bijusī mīļākā Džoisa Meinarda un Selindžera meita.
Literārais mantojums
Dzeroma D. Selindžera aiziešana mūžībā liek uzdot jautājumu, kas notiks ar nepublicēto literāro mantojumu. 1974. gadā uz mirkli iznācis no pagrīdes intervijā laikrakstam The Times
viņš teicis: «Darbu nepublicēšana ir apbrīnojams miers. Ir tik mierīgi. Klusi. [Darbu] publicēšana ir briesmīgs uzbrukums manai privātajai dzīvei. Man patīk rakstīt. Es mīlu rakstīt. Bet es rakstu pats sev un savam priekam.»
To, ka Džeroms D. Selindžers rakstījis daudz, apgalvo gan viņa bijušās mīļākās, gan tuvinieki. Tagad atliek vien gaidīt, kāda ir bijusi rakstnieka pēdējā griba. Un interesanti, vai tā tiks īstenota arī tad, ja testamentā atklāsies, ka Selindžers visu savu nepublicēto un miljoniem ASV dolārus vērto literāro mantojumu būs novēlējis kārtīgi sakurinātas krāsns mutei.