Pērnā gada nogalē klajā nācis vairāk nekā 500 lappušu biezs dokumentu un atmiņu apkopojums par Minsteres latviešu ģimnāzijas vēsturi. Grāmatu veidojis Alberts Spoģis – viens no tiem pasaules, jeb kā savulaik teica – trimdas – latviešiem, kurš pats daudz līdzdarbojies pasaules latviešu izglītības veicināšanā.
Lielo darbu var lasīt dažādos līmeņos – tiem, kas dzimuši un auguši šajā pusē dzelzs priekškaram, šī varētu būt visumā neapgūta tēma. Protams, Latvijas latviešu informētības līmenis ir dažāds – cits par Minsteri nezina neko, citam tur mācījušies atkal atgūti tuvinieki un draugi. Pēdējos divdesmit gados Latvijas laikrakstos un žurnālos par šo skolu vairākkārt publicēti dažādi materiāli.
Droši vien stipri piekasīgāk šo grāmatu lasa bijušie minsterieši. Fotogrāfijas, dokumenti, aizmirsti skolas biedri, kurus pēc mācību gaitu beigām liktenis aizvedis uz dažādām pasaules malām – viņu zināšanu līmenis par savu skolu, protams, ir pavisam cits. Tieši tālab uzteicama ir grāmatas pēdējā lappusē atrodamā piezīme par to, ka grāmatas autors un redaktori ir ļoti centušies darīt visu iespējamo, lai informācija būtu iespējami precīza. Varbūt ir vērts padomāt par to, lai gadījumā, ja parādās jauni fakti vai precizējumi, šim izdevumam tiktu izveidots kāds pielikums– no vēstures saglabāšanas viedokļa, tas būtu ideāli.
Grāmatā atrodamās ziņas sniegtas ļoti koncentrētā formā. Rakstot un apkopojot dokumentus par Minsteres latviešu ģimnāziju, sākts no laikiem, kad latviešu bēgļu skola atradās Detmoldā (no 1946. gada 14. februāra līdz 1946. gada nogalei). Tad latviešu bēgļi tika pārvietoti uz Augustdorfu, kur tās darbība turpinās līdz 1956. gadam, kad Augustdorfas novietne nodota vācu armijas militārām vajadzībām. 1957. gadā latviešu skola pārceļas uz Minsteri.
Lasot par latviešu bēgļu gaitu pirmajiem gadiem, nevar neievērot mūsu svešumā aizdzīto tautiešu lielo organizētību un spēju grūtā brīdī vienoties. Jau 1946. gada 30. maijā Vircburgā notiek latviešu skolu darbinieku apspriede, kurā tiek likti pamati noteiktiem skolu tipiem, vienveidīgiem stundu plāniem un programmām. Tas viss Vācijā, situācijā, kad nav mācību grāmatu un Latvijas valsts!
Pārstāstīt visu grāmatā apkopoto vienā rakstā nav iespējams. Alberts Spoģis rūpīgi vācis vienviet fotoattēlus, publikācijas dažādos trimdas latviešu izdevumos, dokumentus un liecības par mācībām un kultūras dzīvi ģimnāzijā. Šā izdevuma pielikumā, piemēram, atrodami pat Minsteres latviešu ģimnāzijas skolotāju, direktoru un audzēkņu saraksti. Savā ziņā izdevumu var likt par paraugu, kā būtu veidojami līdzīgi darbi par skolām Latvijā, vien grāmatas vāks no lietotāja viedokļa neveiksmīgi ieturēts baltā krāsā.