Pērnā gada nogalē kā no spundes vaļā pasprukušajā jaunizdoto grāmatu straumē ar amizantu reklāmtekstu, kurā īpaši izcēlās šis teikums: «Arī šajā darbā autoram, kā allaž, izdevies pārspēt pašam savas gandrīz jau klasiskās fantāzijas, kas savērptas ap visdīvainākajiem indivīdiem» lasītājiem gar acīm noņirbēja maza grāmatiņa – kulta rakstnieka Patrika Zīskinda stāsts Balodis.
Kā vienmēr, ja darīšana ar Zīskinda kungu, par kuru vēl līdz nesenai pagātnei bija zināms vien tas, ka viņš veiksmīgi slēpjoties kaut kur Parīzē (diezin vai otru vēl piemērotāku vietu tam var atrast), dažādas frāzes un literāra terminoloģija nepārprotami ož pēc vistīrākajām pupu mizām. Nosaukt Balodi par romānu (skaidrā angļu valodā to apzīmē kā novella, kas nu nekādi nav novel – romāns) vien ir ko vērts – drīzāk gan apjomus pāraugusi novele, kuras kājas nepārprotami aug no Bokačo laiku labākajiem paraugiem. Bet terminoloģijai patiesībā nav absolūti nekādas nozīmes, kaut kā taču šis darbs ir jānosauc. Un jāpārdod.
Savukārt pašu Patriku Zīskindu drīzāk var salīdzināt ar platīna piespraudi, kas izrotāta ar pieckarātu zilajiem dimantiem. Tādu var atļauties tikai ļoti bagāta un zinoša kultūra, kas saprot un prot šādu bagātību novērtēt un kas ir pietiekami stipra, lai nenoslāptu literāru amatnieku ražojumos. Ja kaut ko tādu vai pat labāku uzrakstītu latviešu rakstnieks – šo nabagu norietu draudzīgā korītī – mazuma smaka, pārāk jau nu lakonisks, lielāka darba konspekts, kam gribētos izvērsumu u.tml.
Par Balodi varētu izrakstīties gan šādi, gan šitādi, tomēr Zīskinds savus darbus rada tajā līmenī, kurā dažādi vērtējumi atlec kā bumbiņas. Par to sevis pārspēšanu nezinu – latviski līdz šim izdoti Parfīms: stāsts par kādu slepkavu, un Kontrabass. Tas pirmais tomēr noteikti ir visiespaidīgākais, kaut vai tāpēc, ka rakstnieks šajā romānā iebrauc tādos dziļumos, no kādiem iespējams pat apzināti vēlākos gados izvairās, lai nekļūtu par visas pasaules psihopātu pielūgsmes objektu. No ārējas darbības viedokļa Balodī būtībā nenotiek nekas – bankas sargs Jonatans Noels ierauga balodi, aiziet uz darbu, pastaigājas pa Parīzi, pārguļ nakti viesnīcā un no agra rīta atgriežas mājās. Tomēr ir noticis kaut kas tāds, par ko runājot par klasisko 19. gadsimta noveli mēdz teikt – viņa dzīve vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bijusi. Šis «kāpēc» arī ir galvenais iemesls, kādēļ Zīskindu ir vērts lasīt.
Par tādiem varoņiem kā Jonatans Noels Balodī parasti raksta apmēram to, ko reiz latviešu kritiķi vēstīja par Erika Ādamsona un Aleksandra Čaka prozas varoņiem – tāds pats smalko kaišu apsēsts dīvainis viņš vien ir. Sekojot, nerakstītajam kritikas kanonam, te vajadzētu pievilkt smukas paralēles – kurš no autoriem un kā konkrēti ar saviem literārajiem bērniem izdarījies, piepīt pāris rindkopas ar morāli un rakstnieka biogrāfiju. Tad lieta būtu darīta. Tikai kam? Manuprāt, jautājums tomēr ir jāuzstāda krietni vien plašāk un, proti, kāpēc es kā lasītājs tik ļoti labprāt identificējos ar, maigi izsakoties, psihopātiskajiem Patrika Zīskinda varoņiem? (Tiklab arī ar visu pārējo talantīgo aprakstītāju fantāzijā uzburtajiem šizoīdajiem dīvaiņiem, kas nespēj klausīties kā gurkst viņu bikses un galvā skan balsis no svešām planētām (Vonnegūts), kurus vilina mīļotās sievietes baltie zobi (Po), vai ar kuriem sarunājas istabā esoši priekšmeti (Čaks).) Kāpēc es, piemēram, neizmetu Balodi pa logu ticis apmēram 20 lappusē, kurā Noela kunga nepārprotami čūkstošais prātiņš uzbur visas tās šausmas, ko viņam varētu nodarīt viens ļauns un glūnošs balodis? Iedomājieties vien – nekrietns balodis! Manuprāt, atbilde meklējama apstāklī, ko, nedaudz pārfrāzējot mācītāju Juri Rubeni, varētu formulēt šādi – cilvēkā slēpjas ne vien dievišķā sākotne. Tur slēpjas arī katram sava privātā elle. Un tieši tāpēc ar tādu patīkamu pārākuma sajūtu ir tik jauki palasīties par dažādiem dīvaiņiem, kuru privātās šķīstītavas un sēra katli uzmutuļo kaut ko tik absolūti slimīgu un nesaprotamu. Tikai – kurš gan šajā priekā atzīsies?
Stāstnieka Zīskinda lielā prasme ir ielūkoties (zem)apziņas dzīlēs un spēja nosaukt vienkāršos vārdos gluži neiedomājamas, ārkārtīgi personiskas lietas. Šķietami normāli cilvēki, kā Balodī aprakstītais Jonatans Noela kungs, par tādām nerunā. Par tām izstāsta mūžīgais starpnieks starp dažādām realitātes dimensijām – rakstnieks. Un tomēr interesanti, kādi dēmoni plosās pašā Patrikā Zīskindā?