132 pakāpieni.Intervija ar Augustu Sukutu
 

«Šī grāmata ir bieza un smaga, bez jokiem – ierocis. Tāpēc galvenais, ko es negribētu – lai ar to kādu nosit. Bez pārnestās nozīmes. Tāpēc iesaku un lūdzu – šo grāmatu nelasiet divatā, bet labāk – vienatnē un paslēpušies zem spilvena,» tā par grāmatu Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture saka viens to tās autoriem Augusts Sukuts. Grāmatas rakstīšanas «tīrais» laiks bijis īss, vien daži mēneši, bet sprinta distance tomēr izvērtusies maratonā – fundamentālais darbs, ko kinoforuma Arsenāls «tēvs» rakstījis tandēmā ar kinožurnālisti Kristīni Matīsu, tapis ar pārtraukumiem – iesākts 2005. gada augustā, aktīvi turpināts 2007. gada rudenī, līdz pērnā gada nogalē ieraudzījis dienasgaismu. Nu jau divus gadus Augusts Sukuts dzīvo Spānijā, jo šobrīd, kā pats apgalvo, viņam ir pavisam cits dzīves periods – ar kino, bet bez «132 pakāpieniem pa vītņkāpnēm», kas 20 gadu garumā gandrīz ik dienu tika mēroti, lai nokļūtu foruma birojā. Tieši grāmatas tautā laišanas svinības bija tas svarīgais iemesls, kas viņu atveda uz Latviju apmēram pēc pusgada prombūtnes.

– Valdībai vajag noformulēt, kam tā dod naudu. Nu tā taču ir reāla situācija – nav naudas! Ja šī valsts skaidri pozicionētu – nav naudas skaņu kinematogrāfam, uzņemam mēmās filmas un, ja mēs taisītu tikai mēmo kino, mēs šajā jomā būtu Top 3 Eiropā, varbūt pat pasaulē – par to nav nekādu šaubu! Piemēram, Sergejs Eizenšteins varēja pateikt, ka pēc telefona grāmatas uzņems kino – viņš taču tam ticēja! Vien vajag noformulēt uzdevumu un sākt darīt, pēc tam – ļaut tālāk darīt citiem. Kāpēc pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tieši lielās depresijas jeb krīzes laikā, uzziedēja amerikāņu literatūra, kinematogrāfs? Rūzvelts nedeva miljonu, bet gan dolāru un teica – strādājiet, katru dienu strādājiet, tikai nepārtrauciet strādāt...

– Jūs patiešām satrauc, kas te notiek? Jūs taču neskar ikdienas sarunas, sūdzības, drūmās sejas, depresīvais un agresīvais noskaņojums kaut vai tikai publiskajā telpā.

– Biju aizgājis uz Vilka studiju, bet tur visi strādā! Es prasīju, vai tad neizjūt krīzi, bet viņi man jautāja pretī – kādu krīzi? Mums nav laika ne sarunām, ne vaimanām par krīzi, mēs katru dienu strādājam – garīgi un fiziski.

Ja runājam lielos lokos, tad, protams, valstī ir ne tikai krīze, bet – ārkārtas situācija. Un vajag pieņemt ārkārtas lēmumus.

– Ko jūs ar to saprotat?

– Tas nozīmē – ārkārtas lēmumus un nekonsultējoties. Pat neatskatoties! Jo nu jau vairs nav ko sabalansēt, ir jānosaka dažas prioritātes. Citādi drīz te nebūs ne veselu, ne izglītotu cilvēku, kas var strādāt un nebūs, kas maksā nodokļus. Ja valstī nav, kas maksā nodokļus, valsts nevar izdzīvot. Mūsu valdībai vienkārši nav tā sava loka, kas vienmēr bijusi Arsenālam, un tāpēc valdība ir vāja, tāpēc tā ir bieži un viegli gāžama.

Ja jau runājam par finansiālo krīzi, tad kāpēc valstij kā kino producentam, kas piešķir naudu, nepavēlēt saviem algotņiem – kino sabiedrības locekļiem – veidot tikai mēmās filmas. Jo skaņu celiņš kino patiešām maksā ļoti dārgi. Es uzskatu – vajadzētu atgriezties pie mēmā kino stilistikas, protams, šodienas izpratnē. Nu kam tā skaņa vajadzīga? Mēs taču visu laiku tikai runājam un runājam, no rīta līdz naktij, bet kam?

– Piesārņojam publisko telpu.

– Protams, ka tikai piesārņojam! Mūsu ģimenē bija draugs – profesors Ēvalds Berzinskis – čellists, kurš vēl Ulmaņlaikos ar koncertiem bija apceļojis pusi Austrālijas; viņa audzēkņi bija Māris Villerušs, Ellionora Testeļeca. Atceros, reiz agrā rīta Doles salā viņš gāja ķeselēt ārā nēģus no Daugavas, un man teica: «Puika, tu tikai nepiebezdē pasauli!» Tolaik man nebija skaidrs, ko viņš ar to domā, bet tagad es zinu, ko viņš gribēja teikt – lai nepierunāju un ar darbiem nepieblīvēju pasauli.

– Un kā tad jāsaprot šī grāmata?

– To es nezinu.

– Ja jau tā ieraudzījusi dienasgaismu, tad to neuzskatāt par, lietojot jūsu apzīmējumu, bezdējumu.

– Kad sākām to rakstīt, es to redzēju, no vienas puses, kā dēku romānu, no otras–, kā uzziņas materiālu. Ja kādu tas nesaistīs kā dēku romāns, lai gan visa dzīve jau ir dēku romāns, ja vien dēkas prot saskatīt, tad noderēs kā uzziņas literatūra. Nekāda virsuzdevuma un loģiska pamatojuma šai grāmatai nav.

– Vispār šī grāmata izskatās ar virsuzdevumu. Un vēl – kā rēķinu noslēgšana ar kādu būtisku dzīves posmu, kā punkta pielikšana.

– Eizenšteins teica:«Vajag virsuzdevumu!», bet es domāju, ka virsuzdevuma laiki mākslā – literatūrā, kino, teātrī, glezniecībā – ir beigušies. Šodien valda apakšuzdevumi. Grāmatai nav koncepta, jo tā vienkārši tika nosapņota – Stradiņa klīnikā, pēc sirds operācijas. No rīta pierakstīju visu nodaļu nosaukumus, pēc trim dienām iznācu no slimnīcas un man bija skaidrs – grāmata būs.

Ar mani nenotika nekas īpašs, bet līdzīgi kā ar daudziem citiem, kas redzējuši labus sapņus – es to mēģināju atcerēties un piefiksēt, lai neaizmirstu.

Un viss labākais pie manis ir atnācis tikai sapņos.

– Tad jau šī grāmata jums ir kā psihoterapijas seanss, kā iespēja vēlreiz atcerēties un identificēt notikumus, klasificēt un izrunāt... Tikt no tā vaļā, lai var dzīvot tālāk, lai nevelk atpakaļ. Jo kā gan citādi šo sapni, atšķirībā no citiem, jūs īstenojāt, nevis nolikāt malā?

– Tie ir gēni. Pēc horoskopa esmu Vērsis un tas ir mūsu dabā – strādāt un izdarīt to, ko neviens cits neizdarīs.

– Esat domājis par to, kāpēc Arsenāls vispār izdevās. Pēc būtības. Realizējās un nenogrima līdzīgi kā daudzi projekti tolaik – 80. un 90. gadu mijā, tajos juku laikos, starp citu – arī krīzes laikos. Mēs taču visi savā dzīvē darām daudz, lietojot jūsu apzīmējumu Arsenālam – ķecerību, bet lielākoties – vienu reizi un skaisti. Ne visas ķecerības kļūst pat tradīciju.

– Arsenālam ir savs loks, un tas ir ļoti svarīgi – lai būtu savs loks. Jo patiesībā Arsenāls ir fikcija, ko attīsta un turpina ap to tuvāk un tālāk esošais loks. Un viens loks piesaista nākamo.

Es domāju, ka Arsenālam bija precīzs kods. Mēs, kas bijām lokā, nekad neesam uzskatījusi sevi par māksliniekiem. Nekad nevienu filmu, ko skatījāmies atlases komisijā, neesam uzlūkojuši it kā no augšas. Un ja kāda filma tika noraidīta, tad ar domu, ka, lai arī tā neder Arsenālam, tā noteikti der citam festivālam. Nekad filmas nav tikušas noraidītas ar pārākuma sajūtu...

Tomēr ir kas svarīgāks – mēs, Arsenāla tuvākais loks, filmu nekad neesam uzskatījuši par mākslu. Režija ir darbs, tā ir nodarbe, bet tai nav nekāda sakara ar mākslu. Tā ir plebejiska lieta, nākusi no cirka un cirkā tā arī dzīvo. Arī Arsenāls lielā mērā ir cirks, tajā ir klaunādes klātbūtne – jestrums, vieglums, bufanāde, mistērija... Jā, filmas bija un ir sarežģītas, bet kinoforuma galvenais centrējums bija – atgriešanās bērnībā. Veidojot festivālu, mēs sevī saglabājām bērna prieku, turklāt – darījām to publiski. Un mūsu ķecerībām pievienojās citi, bet kāpēc publika to darīja, man nav skaidrs.

– Tad atklājiet to kodu, ar ko 20 gadu garumā nokodējāt cilvēkus – savu publiku.

– Grāmatā mēs atklājam publikas, sava loka kodēšanas mehānismu...

Domāju, ka pārsvarā cilvēki negrib būt muļķi. Un viņi arī nav muļķi. Un intuitīvi jūt, ka Arsenāls ir informācijas pienesums, jo Arsenāls jau nenodarbojas ar mākslu vai kultūru! Dies’ pasarg! Gebelsam bija taisnība, kad viņš teica: «Izdzirdot vārdu kultūra, es meklēju pēc revolvera!» Arsenāla galvenā funkcija ir – informācija.

Ja mēs pasauli redzam noteiktās koordinātēs, tad zināmā brīdī ikviens meklē jaunas koordinātes. Pagājušajā gadsimta deviņdesmitajos gados mēs runājām par dzelzs aizkara sindromu un koordinātu maiņu pēc tā pacelšanas. Arī šobrīd ir pamats domāt, ka šajā laikā it kā paceļas aizkars – starp zemi un kosmosu, nobīdās zemes magnētiskais slauks, ka mēs ejam ieejam jaunā dzīvē, kurā ir pavisam cita koordinātu sistēma. Saprotu, manis teiktais izklausās futūristiski, bet... Nu jā, bet tās koordinātes... Iedomājieties – cilvēks, kas dzīvojis vienā koordinātu sistēmā, pēkšņi nokļūst citā, kur visapkārt valda haoss, kurā ir zaudēta viņam zināmā koordinātu sistēma...

Piemēram, šodienas Latvijā – cilvēks jeb skatītājs, kas te dzīvo, patiešām jūtas kā nokļuvis pavisam citā koordinātu sistēmā. Es nedomāju, es zinu – cilvēki, kas 20 gadus maksāja nodokļus, vairs tos nemaksā. Tie, kas te ir izauguši un kuru vecāki un vecvecāki te ir apglabāti, vairs te nedzīvo, viņi brauc prom. Tie, kuriem bija ieaudzinātas un iekodētas garīgās vērtības – tās šobrīd brūk kopā, jo Latvijas valsts nedod koordinātes – kurp mēs ejam, kā mums dzīvot. Vienīgais, kas šobrīd var dot koordinātes par to, kas kopumā pasaulē notiek, ir kinematogrāfs, jo neviens cits nav spējīgs tās sniegt. Filmas, ko cilvēks skatās tikai ar savām acīm, filmas, kurās labi režisori nepiedāvā virsuzdevumu un konceptu, bet piedāvā tikai savas apziņas nospiedumu. Filmas, kurās skatītājs var redzēt, kāda tā pasaule ir vienam, otram, trešajam, ceturtajam cilvēkam. Jo filma ir viena cilvēka apziņas matrica. Filmās var redzēt konkrētu pasauli – kādā dzīvo, teiksim, Larss fon Trīrs vai Andžejs Vajda. Un, manuprāt, tieši tas ir magnēts, kas vienmēr vilcis uz Arsenāla filmām – cilvēki grib uzzināt vairāk par pasauli, grib uzzināt patiesu un nesagrozītu informāciju.

Un, ja runājam par kodiem, tad kino ir iekodētas arī daudz viltus informācijas, ir vesela industrija, kas nodarbojas ar iekodēšanu un to lieliski varēja redzēt, strādājot pie ikviena Arsenāla – atlases komisijā skatoties filmas. Tieši tāpēc mūsu festivālā ir atlases komisija, kādas praktiski nav festivālos citās valstīs. Var tikai iedomāties, kas būtu, ja mēs pāri skatītājiem nogāztu visas tās filmas, ko mums sūta...

– Esat deklarējis, ka jūsu attiecības ar Arsenālu šobrīd ir kā producentam, kurš nokomplektē komandu, kas strādā. Tomēr ikvienam producentam vienmēr galvenais jautājums – vai jaunais produkts ir pieprasīts, vai to pirks?

– Varu pateikt, ka mēs netaisāmies rakt nost Arsenālu. Kur tad tas paliks? Jo cilvēki dzimst, veido filmas – kā tad tās var nerādīt?

– Jā, bet šis ir cits laiks – robežas ir vaļā, pat robežas nevajag – tikai internetu un var lejuplādēt teju vai visu un skatīties jebko. Un pat savā personiskajā - mājas kinozālē!

– Jā, robežas ir vaļā, bet kāpēc manas mājas durvis ir ciet? Tas nozīmē – nav tik vienkārši ar šo jautājumu...

Informācijas plūsma ir milzīga un tā pieprasa selekciju, un ir ļoti grūti cilvēkam nodarboties ar selekciju pašam sev. Vajag ceļa stabus. Kādreiz Latvijā daudzām paaudzēm tos sniedza Valentīna Freimane ar saviem kinolektorijiem, nu jau 20 gadus daudziem tas ir Arsenāls – filmas kā ceļa stabi, pie kuriem pieturēties.

Cilvēkiem vajag pieturēties – sievietei pie vīrieša, vīrietim – pie sievietes, ģimenei – pie bērna, bērnam – pie vecākiem, skatītājam – pie Arsenāla.

– Un jums – pie kā?

– Pie galda, uz kura ir vīns.

– Nu jā, jūs taču dzīvojat Spānijā.

– Pavisam nesen kādā avīzē lasīju kārtējos pārmetumus tiem, kas aizbrauc un pamet šo valsti. Tomēr tie, kas aizbrauc, šo valsti ir būvējuši. Ja valsts viņam nepiedāvā ideālus, ceļa stabus, tad viņš meklē tos citur. Lai viņi brauc uz rod atbildi uz jautājumu – kā dzīvot tālāk. Šī nestabilā valsts nepiedāvā atbildes – kā dzīvot, pēc kā tiekties.... Cilvēks tomēr nevar viens pats dzīvot – nekam un nevienam nepieķeroties. Bertolds Brehts teicis riebīgi – katram cilvēkam vajag zābaku, ko laizīt. Tas ir skarbi, es tā nesaku. Es saku – cilvēks nevar dzīvot bez ceļa stabiem. Cilvēkam pirmos ceļa stabus dod māte un tēvs, nākamos – valsts.

– Tomēr jūs nevar pieskaitīt pie ekonomiskajiem emigrantiem, jūs aizbraucāt veselības dēļ.

– 1986. gadā, kad iepazinos ar Māri Gaili, kad veidojām Videocentru un strādājām pie Kino dienām, kas vēlāk pārtapa par Arsenālu, reiz runājām par dzīves cikliem un viņš teica, ka viņam esot piecu septiņu gadu cikli dzīvē, bet es teicu, ka man ir divdesmit gadu cikli. Atceros, toreiz Māris teica, ka šajā projektā viņš būšot gadus piecus, varbūt septiņus un tā arī bija – 1993. gadā viņš aizgāja strādāt Ivara Godmaņa valdībā.

1999. gadā es aizbraucu uz Spāniju un sapratu – tā ir mana zeme, kurā man ir jādzīvo, es esmu šīs zemes... neteikšu kas, jo tas skanēs patētiski. Nākamie gadi man bija nepieciešami, lai sakārtotu visu savai dzīvošanai tur – atrast veidu finansēt savu dzīvi arī pēc tam, kad vairs nestrādāšu, un milzīgajā Spānijā bija jāatrod vieta, kur dzīvot. Es izmalu cauri desmitiem kalnu, simtiem vietu apskatīju. Vienubrīd jau man šķita – sajukšu prātā, jo nevarēju atrast vietu sev – tik milzīgs bija informācijas pārblīvējums.

Tā ir mana zeme, kurā sameklēju sev vietu, kur palikt. Tur ir saule. Cilvēks ir dzimis saulei, ne šai pelēkai miglai. Ja Latvijas valstij par kaut ko vajadzētu rūpēties, tad par to, lai te būtu saule.

Lūk, tāda ir mana atbilde uz to, kāpēc es šobrīd dzīvoju Spānijā.

– Un ko jūs tur darāt? No rīta līdz vakaram skatāties kino?

– Nē, to gan es tur nedaru!

– Pēc tāda dzīves ritma, kāds jums te bija, jūs tur nejūkat prātā no bezdarbības.

– Nē, tur man ir pavisam cita dzīve, tur es dzīvoju citu savas dzīve loku.

– Kādu?

– Esmu uzrakstījis divus scenārijus aktierfilmām.

– Grāmatā rakstīts, ka filmēšanai esat pielicis punktu. Vai tomēr atgriezīsities pie kino veidošanas?

– Domāju, ka jā. Ne šodien, ne rīt, bet – jā. Varbūt – ne Latvijā, drīzāk – Spānijā, Amerikā. To es saku teorētiski, nekā konkrēta nav. Man vispār šo to vajadzētu tā nedaudz pārdomāt.

Domāju, ka abi uzrakstītie ir labi komercscenāriji – ir, kur raudāt un ir, kur smiet.

– Kāpēc jūs rakstāt scenārijus?

– Tāpēc, ka es apgūstu datoru.

– Varat taču, teiksim, rakstīt vēstules.

– Es arī rakstu! Tas ir apbrīnojami, cik daudz vēstuļu esmu uzrakstījis, tikai neesmu nosūtījis, jo adreses taču nemeklēšu tajā datora piezīmju grāmatiņā...

Tā kā gluži jau neesmu nolaidies, tur dzīvodams; dārzā gluži tur neguļu un nesauļojos, nē – tas nav manā raksturā. Manā dzīvē reiz jau ir bijis, kad, kā tautā mēdz teikt – gulēju gultā un spļāvu griestos, bet tā vairs nebūs nekad.

Turklāt dators prasa, lai es viņam pieskartos, lai rakstītu! Par tiem scenārijiem jau bija domāts, bet vienubrīd... Līdzīgi kā diriģents pirms skaņdarba iedod orķestrim kamertoni, tā arī man – pirms sēdos rakstīt, zināmi pieskārieni jeb kamertonis man jau bija dots.

Tātad – pa dienu es rakstu scenāriju, bet naktī... Ja būtu gleznotājs, es varētu naktīs zīmēt un tas skanētu skaisti, ja teiktu – es naktīs gleznoju, bet teksts – es naktīs rakstu kinoscenārijus – skan truli, vai ne?

– Tas nozīmē – ka tagad 20 gadus rakstīsit kinoscenārijus?

– Nu jā, 20 gadi manā dzīvē ir bijuši veltīti sportam, 20 – Arsenālam... gribētos teikt, ka 20 gadus veltīšu neko nedarīšanai, bet tā jau nesanāks.

Nu, tagad varbūt 20 gadus varētu veltīt sievietēm.

– Tas būtu skaisti.

– Un vispār es jau esmu sācis ielūgt ciemiņus uz savu 100 gadu jubileju.

– Starp citu, kā jūs saprotat, kā skaidrojat vārdu «ķecerība»?

– Pie šī vārda grāmatas nosaukumā īpaši netika piedomāts – tas vienkārši atnāca.

Latviešiem vārdu nav tik daudz... Varbūt dumpis, dumpinieks?

Es laikam šo vārdu saprotu tāpat kā Šarls de Kostērs, apmēram tāpat kā viņš ķecerus apraksta grāmatā par Pūcesspieģeli. Un tātad – Tils Pūcespieģelis bija nonācis zināmās finansiālās sprukās, tieši tajā laikā nokļuvis Hesenes landsgrāfa zemēs un uzdevies par gleznotāju. Landsgrāfs uzaicināja viņu uzgleznot milzīgu gleznu, kurā būtu jābūt viņa, kā arī vietējo augstmaņu portretiem. Tils nedēļas trīs tur ēd, dzer, plītē. Kad pienāk darba nodošanas laiks, viņš saka, ka vajagot vēl dažas nedēļas... Un tā viņš novelk vēl kādu laiku un, kad vairs nav, kur sprukt, viņš saaicina visus, kuriem ir kā būtu jābūt šajā gleznā. Visi atnāk, sasēžas, bet kad norauj gleznai priekšā aizkārto aizkaru, tur atklājas... tukša siena. Pēc zināma apmulsuma un klusuma brīža šie cilvēki cits pēc cita saka: «Jā, es sevi tur redzu!» Nu, tā ir ķecerība kaut ko tādu uzdrīkstēties! Un tā šai dzīvē ir – vienam ķecerība ir lielāka, citam – mazāka.

Jo ir jau vienalga, ko cilvēks redz, svarīgi, ko viņš gaida ieraudzīt. Savukārt citam ir vienalga, ko patiesībā redz, viņš vienalga ierauga atspulgu tam, ko gaida ieraudzīt. Un kam notic.