Kristiāna Ābele. Johans Valters. Neputns
Viena no vērtīgākajām pērn izdotajām mākslas grāmatām – Kristiānas Ābeles monogrāfija par gleznotāju Johanu (Jāni) Valteru, savā ziņā atdod goda parādu māksliniekam, kurš kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti veido latviešu glezniecības zelta fondu, bet, atšķirībā no kolēģiem, klasiķu godā lielā mērā palicis Latvijas mākslas vēsturē neizpētīts un neapgūts.
Autores uzdevums nav bijis no vieglajiem. Apjomīgais pētījums, šķiet, tapis ne mazāk kā desmit gadus – ja nemaldos, Kristiāna Ābele aizrautīgi referēja par Valteru Meklējumu un atradumu konferencēs kaut kad ap tūkstošgades miju. Lai iespaidīgā darba ieceri īstenotu, bija nepieciešami ne vien pētījumi Latvijā, bet arī ārpus tās – Johans Valters dzimis jauktā ģimenē, mūžā beigu daļu no 1906. gada līdz 1932. gadam viņš pavadījis Vācijā – Drēzdenē un Berlīnē. Rezultātā pie lasītājiem nonācis 400 lappušu biezs zinātnisks pētījums par klasiķi, kuru Latvijā līdz šim dēvēja gan par Jāni, gan Valteru, gan Valteru-Kūravu. Tajā netrūkst nedz izsmeļošu pielikumu nedz, protams, šādam darbam obligātās gleznu vizualizācijas. Jāpiebilst, savākt vienviet un reproducēt Johana Valtera mākslas darbus, ņemot vērā viņa darbības plašo areālu un to, ka tie nereti atrodas privātkolekcijās, arī nav bijis viegls uzdevums.
Kopumā monogrāfija par Johanu Valteru atstāj pamatīga un pabeigta darba iespaidu un jācer, ka šis vērtīgais un arī pietiekami dārgais izdevums krīzes laikos nonāks Latvijas bibliotēkās.