Decembrī ar koncertu Rīgā viesojās viena no spilgtākajām jaunajām latviešu vijolniecēm Vineta Sareika. Hačaturjana vijoļkoncerts viņas lasījumā pirms pāris gadiem pārsteidza ar muzikālās izteiksmes brīvību un vitālo pašapziņu, kas kaldināta Parīzes konservatorijā no 16 gadu vecuma. Ir pienācis laiks sarunai ar prestižā Karalienes Elizabetes konkursa finālisti, mākslinieci, kuru labi pazīst Francijas, Beļģijas, Itālijas un nu jau arī Japānas publika, bet par kuras vārdu Latvijā vēl nesen daudzi raustīja plecus.
– Kā savulaik nonāci Parīzē? Šķiet, tu aizbrauci no Latvijas kā padsmitniece.
– Jā, es no Latvijas aizbraucu pēc 10. klases, lai turpinātu apgūt vijoļspēli pie profesora Žerāra Pulē, ar kuru pirms tam biju tikusies meistarklasēs Spānijā un ar kuru man bija izveidojies ļoti labs kontakts. Paralēli vijoles studijām Parīzes konservatorijā Francijā mācījos arī vidusskolā, un tas bija diezgan traks periods. Pirmie gadi bija ļoti grūti, gan valodas barjeras, gan arī pilnīgi nenormālā dienas režīma dēļ! Nācās celties sešos no rīta, lai pirms skolas dotos vingrināties, bet vakarā, apkrāvusies ar vēstures un bioloģijas grāmatām, pusi nakts izmisīgi mēģināju iezubrīt, kā franciski ir divdīgļlapis vai podzolaugsne... Kaut arī sākumā brīžiem šaubījos par sava lēmuma pareizību, tagad, skatoties atpakaļ, saprotu, ka Parīze pilnīgi noteikti bija pareizā izvēle, kas man devusi ārkārtīgi daudz! Šī pieredze atvēra acis uz nesalīdzināmi plašāku horizontu muzikālā un tīri cilvēcīgā ziņā. Gan mācības, gan arī tikšanās ar cilvēkiem man iemācīja daudz smalkāk analizēt situācijas un kļūt elastīgākai attiecībā pret citu uzskatiem un pārliecību. Mani ļoti iedvesmoja Parīzes īpašā aura, franču rafinētais dzīvesveids un elegance, kā arī pārbagātā kultūras dzīve. Tomēr galvenais laikam ir tas, ka, aizbraucot uz Parīzi, kļuvu daudz patstāvīgāka gan lēmumu pieņemšanā, gan darba organizēšanā un disciplinētībā. Tur sapratu, ka, lai nepazustu lielajā cilvēku masā, jāpaļaujas tikai uz sevi un nedrīkst zaudēt ne mirkli, cerot, ka cits kaut ko izdarīs manā vietā. Tur vairs nebija tādu skolotāju, kas fanātiski, caurām svētdienām mani dresētu, nepagurdami strādātu pie štrihiem un pozīciju maiņām, kā tas notika Latvijā. Parīzē un arī Briselē, lai gūtu maksimālu labumu no stundām pie tādiem pasaules klases vijolniekiem un pedagogiem, kādi man bija Žerārs Pulē un Ogistēns Dimē, tehniskajai virtuvei vajadzēja būt pilnīgā kartībā jau pirms nākšanas uz stundu.
– Kas bija tie pasniedzēji, kas ar tevi strādāja caurām svētdienām šeit, Latvijā? Tava solistes karjera taču patiesībā sākās jau ļoti agros gados.
– Pateicoties mammai, jau no četru gadu vecuma biju briesmīgi aizņemts bērns. Bija gan dziedāšanas, dejošanas, zīmēšanas un folkloras pulciņi, līdz pienāca brīdis, kad tika izvēlēta vijole. Tad arī pamazām visas parējās aktivitātes atkrita, kaut gan tīri labi vel atceros to periodu, kad uz mūzikas skolu gāju ar diviem instrumentiem – vijoli un kokli. Par to mani vijoles skolotāji, protams, sajūsmā nebija. Diezgan ātri nāca pirmie koncerti un konkursi, ko tajā laika es drīzāk uztvēru kā tādas rotaļas – man šausmīgi patika rezultātu paziņošana, likās tik interesanti! (protams, ar nosacījumu, ka mans vārds tiek nosaukts! ) Tagad pati brīnos, ka man tolaik nebija ne mazākā uztraukuma, desmit gadu vecuma gāju uz skatuves kā tāds karavadonis! Arī skolotāju Latvijā bija diezgan daudz – Haviva Dimenšteine, Anete Zvaigzne, Gaļina Akulica, Ojārs Kalniņs, Ludmila Girska. Vini visi bija fantastiski pedagogi, un katrs iedeva kaut ko ļoti būtisku gan tehniskā, gan muzikālā ziņā. Milzu paldies man jāsaka arī manai ilggadējai koncertmeistarei Olitai Liepiņai, kas neskaitāmas stundas ar mani strādāja, kopā apbraukājām ļoti daudz konkursu un ar kuru joprojām regulāri tiekamies un atceramies tos laikus! Kaut arī daudziem liekas, ka mācīties pie vairākiem pedagogiem nav labi, jo tā var pazaudēties dažādo viedokļu gūzmā, man tā bija vislabākā skola, jo ātri sapratu, ka vienu skaņdarbu iespējams interpretēt dažādi, ka nav vienas absolūtas taisnības, un, lai arī ko pedagogs ieteiktu, beigās izvēle jāizdara pašam, turklāt esot par tās pareizību pārliecinātam par 200 procentiem.
– Pavisam nesen Latvijā naudas trūkuma dēļ tika runāts par valsts nespēju finansēt bērnu mūzikas skolas, runāja pat par to iespējamu slēgšanu un pāriešanu uz privāto finansējumu, kas nozīmētu, ka pie muzikālās izglītības tiktu tikai tie bērni, kuru vecāki var to atļauties.
– Latvijai tas būtu milzīgs zaudējums! Mūzikas skolu tradīcija ir viena no jomām, ar ko Latvija var lepoties visvairāk. Pie mums vēl ir cilvēki, kaut arī viņu kļūst arvien mazāk, kas ir gatavi, pat par ļoti pieticīgu atalgojumu fanātiski un stundas neskaitot strādāt ar bērniem un dot viņiem pamatīgu muzikālo bagāžu. Tas ir traģiski, ka valsts par šiem cilvēkiem ņirgājas, un ka pedagogiem nepietiek naudas iztikai. Katram fanātismam pienāk gals.
Talantu Latvijā netrūkst! Ir jābūt aklam, lai neredzētu, cik ļoti daudz pasaulslavenu un starptautiski respektētu mūziķu nāk no mazās Latvijas! Visa Eiropa brīnās! It kā ir visas iespējas, lai mūzika Latvijā turpinātu plaukt un zelt, bet ja tiks salauzts pamatu pamats un mūzikas skolas nāksies slēgt, kvalitatīvas mūzikas dzīves attīstībai Latvijā vairs nebūs ne mazāko izredžu izdzīvot!
– Bērnībā mūzikas skolas dēļ droši vien mēdzi arī šad un tad kavēt skolu. Vai kādreiz domā par to, cik grūtu profesiju esi izvēlējusies?
– Mūzikas skolas dēļ parastās skolas apmeklēšana cieta diezgan smagi. Bija reizes, kad gadā neapmeklēto stundu skaits pārsniedza 600 vai 700.Vienkārši nebija iespējams visu paspēt un vijole jau tad bija numur viens. Līdz ar to nekad neesmu sev uzdevusi jautājumu, par ko gribētu kļūt. Izvēli laikam kāds tur augšā bija izdarījis manā vietā. Bet vispār es labprāt gribētu apgūt kādu profesiju, kurai nebūtu nekāda sakara ar mūziku. Ja nu gadījumā mums ir tikai viena dzīve, būtu žēl nepamēģināt vēl ko citu. Un nav jau mūziķu dzīve viens vienīgs rožu dārzs un panākumu birums. Jāieliek loti liels darbs. Nevienā profesijā bez strādāšanas brīnumi nenotiek, bet mūzikā ir tas āķis, ka vienreiz izdarīto darbu – apgūto skaņdarbu – nav iespējams, tēlaini izsakoties, ielikt saldētavā un jebkurā brīdi pēc vajadzības izņemt no tās svaigu. Arī simtreiz iemācītais katrreiz rūpīgi jāpārstrādā, labi zināmo repertuāru atkārtot ir daudz grūtāk, nekā mācīties kaut ko jaunu, jo mūziķa lielākais ienaidnieks ir rutīna. Manuprāt, vislabākie koncerti ir tie, kuros izdodas spēlēt tā, it kā tu pirmoreiz mūžā saskartos ar šo partitūru un pats justos pārsteigts par notikumu attīstību un katru modulāciju. Tas ir kā sērfot pa okeānu ar milzīgiem viļņiem, kuru ātrumu un virzienu nav iespējams paredzēt, tie vienkārši paņem tevi savā varā un atliek vien zibenīgi reaģēt un pielāgoties. Protams, lielā ēnas puse solista karjerā ir mūžīgi uz papēžiem minošā vientulība. Tāpēc man tik ļoti svarīgs ir mans trio. Lai kur mēs dotos un ar kādiem šķēršļiem saskartos, tomēr esam trīs un trijatā visas problēmas liekas trīsreiz mazākas, bet prieka ir trīsreiz vairāk.
– Kā izveidojās trio Dali, kas 10. februārī atkal viesosies Rīgā?
– Trio Dali radās pirms trīsarpus gadiem, kad ar Kristianu Pjēru Lamarku un Amandīni Savarī satikāmies Spanijā, Santanderas vasaras mūzikas festivālā. Tajā mums vēl nebija iespējas kopā muzicēt, bet cilvēciskais kontakts bija tik kolosāls, ka mēs tikai un vienīgi šā iemesla dēļ nolēmām dibināt trio. Tas, protams, bija ļoti riskants pasākums, jo nebija ne jausmas, kas no šīs draudzības un vasarīgās tusiņu atmosfēras varētu palikt pāri, kopā esot uz skatuves, bet laimīgā kārtā visi apstākļi sakrita tā, ka šī ideja realizējās un piedzīvojums turpinās. Sākumā katrs dzīvojām citā valstī, tāpēc organizēt regulārus mēģinājumus bija ļoti sarežģīti. Šīs grūtības bija liela motivācija uz katru mūsu tikšanās reizi pamatīgi strādāt un nopietni gatavot savu partiju, lai ieguldītais laiks un nauda nestu savus augļus. Šķiet, pagaidām mums izdodas labi, to pierāda arī profesionāļu atzinība. Tikko uzzinājām no Francijas mūzikas preses, ka mūsu pirmais, Morisa Ravela mūzikai veltītais kompaktdisks ticis iekļauts 2009. gada desmit veiksmīgāko CD sarakstā, iegūstot franču mūzikas žurnāla Classica prestižo gada balvu Choc de l'année. Laureātu apbalvošana notika pirms pāris dienam Parīzes Pleijela zālē, kur tikām pie simboliskas statuetes. Apbalvoto CD sarakstā ir arī Čečīlijas Bartoli, Renē Flemingas, Izabellas Faustas, Klaudio Abado un citu grandu veikumi, tāpēc atrasties starp viņiem un saņemt tik augstu vērtējumu mums kā jaunam ansamblim ir liels pagodinājums. Repertuāra ziņā mēģinām apgūt visdažādāko mūziku no Haidna līdz mūsdienām, ieskaitot tādus komponistus kā Maurisio Kagels vai Tjerī Eskešs. Noteikti neapstāsimies tikai pie klasikas, ir idejas gan par džezu, gan projektiem ar elektronisko mūziku, jo gribas izmēģināt visu.
– Savas izglītības un darbības telpas dēļ tu noteikti piederi pie tā saucamās franču skolas vijoļspēlē. Ar ko tā atšķiras, piemēram, no vācu vai krievu skolas?
– No savas pieredzes varu secināt, ka franču skolā ļoti liela uzmanība tiek veltīta lociņa tehnikai, kas īstenībā ir noteicošā emociju un raksturu izpausme. Piemēram, franču skolā daudz vairāk tiek izmantots lociņa ātrums, nevis spiediens, līdz ar to skaņa ir gaisīgāka, brīvāka un elastīgāka. Attīstot šo lociņa tehniku un pārvaldot balansu starp lociņa spiedienu un ātrumu, iespējams iegūt simtiem dažādu toņa nianšu un bagātināt krāsu paleti, kas ir īpaši nepieciešama franču impresionistu mūzikā. Vēl viens ļoti svarīgs aspekts, kas radikāli mainīja arī manu muzikālo personību ir tas, ka Francijā un Beļģijā daudz lielāks uzsvars ir likts tieši uz kamermuzicēšanu. Jau sākot no pirmā kursa konservatorijā, ļoti būtisks uzdevums ir izskaust muzikālo egoismu, kas pasaulē nebeidz plesties plašumā, iemācīties klausīties citos un strādāt komandā, spēlējot visdažādākajos ansambļos. Tas ir tāpat kā dzīvē: cilvēks taču ir sabiedriska būtne, kurai paredzēts komunicēt ar apkārtējo pasauli un nepārtraukti reaģēt uz notiekošo, nevis perfekti iemācīties no galvas savu monologu un pašam par to tīksmināties. Beigu beigās, arī spēlējot ar orķestri, tā pati kamermūzika jau vien sanāk, jo tā saucamais solists ir tikai daļa no notikuma.
– Kāda, kur un cik intensīva šobrīd ir tava koncertdzīve? Kādi ir tuvākie plāni pašai un kopā ar trio?
– Šobrīd vēl pēdējo gadu studēju Karalienes Elizabetes Muzikālajā Kapellā, bet darāmā ir ļoti daudz un manās muzikālajās aktivitātēs pagaidām valda labs līdzsvars starp solo projektiem un trio Dali. Tikko atgriezāmies no ļoti koncertiem Japānā, tuvākajā nākotnē gaidāma debija ar Londonas Filharmonijas Orķestri Bēthovena Trīskāršā koncerta atskaņojumu Bedfordas festivalā, Bārbera Vijoļkoncerts ar Antverpenes Filharmonijas orķestri, trio koncerti Luvras muzeja koncertsērijā Parīzē, Montekarlo, Garnjē operā, Brāmsa Dubultkoncerts ar Londonas Kamerorķestri, Mendelsona Vijoļkoncerts ar Valonijas Karalisko Kamerorķestri, Padomā ir arī nākamais Trio Dali kompaktdisks, kas bēs veltīts Šūberta mūzikai.
– Daudzi lieli mūziķi spēlē svešus instrumentus. Pastāsti, kas tas ir par instrumentu, kuru tu šobrīd spēlē?
– Jā, arī es spēlēju svešu vijoli, bet te atkal ir tāpat kā ar mājām – nu jau man ir sajūta, ka tā ir manējā. Ceturto gadu spēlēju Matio Gofrillera 1690. gada Venēcijā darinātu vijoli, ko man uz laiku aizdevis Karalienes Elizabetes mūzikas fonds. Fantastisks instruments ar ļoti gaišu, saulainu un vienlaicīgi, spēcīgu toni, bet diemžēl drīz vijole būs jāatdod un jāmeklē cits instruments. Tas vienmēr ir ļoti sāpīgi, jo pa trim, četriem gadiem jau pamatīgi sarasts ar instrumentu, ir atklātas visas tā īpašības, kaprīzes un noslēpumi.
– Ko tev nozīmē koncertēt Latvijā un ar LNSO?
– Tas vienmēr ir īsts, liels notikums. Allaž gatavojos īpaši rūpīgi un ļoti uztraucos, jo negribas pievilt tos tuvos cilvēkus, kas no sirds gaida manus koncertus mājās. Viņi manu izaugsmi var novērtēt īpaši skaidri, jo dzird mani reti, bet regulāri – šīs reizes man ir svarīgākas par jebkuru eksāmenu. Tā ir kā maza bērna augšana – ja kādu redzi reizi gadā, katrs sīkums ir daudz labāk pamanāms, nekā, ja redzi to bērnu katru dienu. Psiholoģiski, atbraucot uz Rīgu, man arvien vēl ir sajūta, ka esmu maziņa.
– Šogad piedalījies slavenajā karalienes Elizabetes konkursā, kur iekļuvi starp 12 finālistiem. Ko mūziķim dod konkursi, vai tas nav tāds zirgu sports?
– Protams, ka tas ir zirgu sports! Domāju, ka mūzikai kā tādai konkursi neko labu nedod. Tomēr, ja cilvēkam ir pietiekami stabila nervu sistēma, vienreiz mūžā izdzīvot šādu maratonu ir veselīgi. Mani gatavošanās šim konkursam burtiski iedzina stūrī, uzspiežot absolūti dzelžainu disciplīnu, kas no dabas nav gluži mana labākā draudzene. It sevišķi pēdējos mēnešos pirms konkursa, kad katrai pusstundai bija izšķiroša nozīme, jo, lai paspētu sagatavot četras stundas garo programmu, vienlaikus žonglējot arī ar trio aktivitātēm, slinkuma sajūtu gribot negribot nācās ignorēt. Karalienes Elizabetes konkurss arī lieku reizi atgādināja to, cik liela uzmanība mūziķim ir jāvelta fiziskajai formai un sporta nodarbībām. Pie tādas slodzes, bez regulārām kustībām un baseina apmeklējumiem noteikti nebūtu varējusi tikt līdz galam bez pārspēlētām rokām vai samežģīta kakla.Un vēl, šis konkurss ir vērtīgs tādā ziņā, ka atklāj, cik lielas ir ķermeņa slēptās rezerves, kas iedarbojas, pienākot kritiskai situācijai. Piemēram, pirms fināla kārtas, kad visi spēki jau gandrīz galā, nedēļas laikā pilnīgā izolācijā no ārpasaules, jāiemācās jauns vijoļkoncerts. Sākumā tas šķiet pilnīgi nereāli, bet izrādās, ja nav kur sprukt, paveikt var pārsteidzoši daudz.
– Vai tu sev mēdz uzdot jautājumu, kur ir tavas mājas?
– No vienas puses, manas mājas, protams, ir Jūrmalā, kur esmu uzaugusi un pagājusi mana bērnība. Tā ir loti stabila sajūta, kas, domāju, nekad nemainīsies. Tomēr tās nav manas vienīgās mājas! Man ir tā laime spēt ļoti īsā laikā adaptēties jaunās vietās, ļoti reti izjūtu īstu diskomfortu kādas vietas dēļ. Parīzē jūtos kā mājās, Beļģijā jūtos kā mājās, un arī Japānas tūres laikā, nepārtrauktā kustībā, es dīvainā kārtā tomēr jutos kā mājās. Galvenais, lai man rastos šī māju sajūta, ir vietas pozitīvā enerģija, tuvu, uzticamu cilvēku klātbūtne un kontakts ar ārpasauli. Varbūt kaut kad nākotnē šī sajūta mainīsies, bet pagaidām nejūtu vēlmi būt piesaistīta kādai vienai konkrētai vietai, tomēr noteikti zinu, ka vienmēr saglabāšu saikni ar Latviju un regulāri iegriezīšos Jūrmalas mājās, kur jūtos īpaši pasargāta no visām pasaules problēmām.
Vineta Sareika (1986)
Dzimusi Jūrmalā, kur piecu gadu vecumā sāka apgūt vijoles spēli Jūrmalas mūzikas skolā.
2002. gadā iestājusies Parīzes Nacionālajā konservatorijā pie Žerāra Pulē un Alēna Menjē, ar izcilību un žūrijas atzinību to absolvējot 2006. gadā.
Studē maģistrantūrā Beļģijā, Karalienes Elizabetes Muzikālajā kapelā pie Ogistēna Dimē.
Regulāri uzstājas ar Beļģijas Nacionālo orķestri, Valonijas Karalisko kamerorķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Sinfonia Varsovia orķestri, Lisabonas Metropolitēna orķestri, Fogtlandes simfonisko orķestri, Tulonas orķestri un Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri.
Sadarbojusies ar tādiem diriģentiem kā Polu Gudvinu, Džilbertu Vargu, Andri Nelsonu, Dērku Brosē, Tadeušu Voicehovski, Žanu Bernāru Pomjē, uzstājusies daudzās slavenās koncertzālēs Francijā, Beļģijā, Spānijā, ASV, Lielbritānijā, Šveicē, Itālijā, Portugālē, Vācijā, Ungārijā, Lībijā un Japānā kopā ar tādiem mūziķiem kā Ogistēns Dimē, Pīters Donahjū, Abdels Rahmans El Baha, Pols Meijērs, Lorāns Kabasko, Mišels Štrauss u. C
Bieži piedalās pazīstamos Eiropas kamermūzikas festivālos – Zalcburgas festivālā Austrijā, Verbjē festivālā Šveicē, Santanderas mūzikas svētkos Spānijā, Monpeljē Francijas radio festivālā, Živernī festivālā, Dovilas Lieldienu mūzikas festivālā, Eksanprovansas festivālā, Pablo Kasala festivālā un Mentonas festivālā.
2006. gadā kopā ar pianisti Amandīni Savarī un čellistu Kristianu Pjēru Lamarku dibinājusi Dali klavieru trio. Jaunais ansamblis jau paspējis iegūt daudzas starptautiskas balvas, tostarp konkursos Osakā un Ņujorkā. Tā pirmais ieraksts Fuga Libera apgādā ieguvis prestižo Francijas ierakstu balvu Diapason d’Or. 2009. gada decembrī trio saņēma franču mūzikas žurnāla Classica prestižo gada balvu Choc de l'année (Gada pārsteigums) par savu Morisa Ravēla mūzikai veltīto CD.