Gadu mijas laiks, kā ierasts, ir bagāts ar dažādu topu prezentēšanu un labāko mākslinieku atzīmēšanu. Atšķirībā no citām kultūras nozarēm, kurās allaž daudz nozīmē ekspertu viedokļi vai publikas balsojums, grāmatniecībā topus veido sausas, bet precīzas grāmatvedības atskaites. Latvijas tirgus, protams, vēl nav sasniedzis ASV datorizētās uzskaites līmeni, kas bezkaislīgi piereģistrē katru pārdotās grāmatas eksemplāru, tomēr Jāņa Rozes grāmatnīcu tīkla apkopotie rezultāti ir pietiekami reprezentabli mūsu mazajai valstij un ļauj runāt par situāciju kopumā.
Līderi
Jāņa Rozes grāmatnīcu tīkla 50 pārdotāko grāmatu sarakstā pirmās piecas vietas pārliecinoši ieņem Stefanijas Meieres četru Krēslas romānu sērija un Rondas Bērnas Noslēpums. Pirmā piecinieka darbi pārdošanā bijuši vairāk nekā pusgadu, ko nevar teikt par tikai pērn novembrī izdoto Dena Brauna dižpārdokli Zudušais simbols. Šis romāns nepilnos divos mēnešos paguvis uzkāpt līdz gada topa sestajai vietai un var puslīdz droši prognozēt, ka tas, ievērojot tendenci citur pasaulē, kāps uz augšu arī šogad. Pirmais sešinieks iezīmē kādu interesantu niansi – ja vēl nesenā pagātnē apgādi pret grāmatu reklāmu izturējās kā pārliecināts musulmanis pret cūkgaļu, tad šogad pirmo sešu grāmatu reklāmā apgādi investējuši pietiekami daudz līdzekļu. Acīmredzot krīze ekonomikā ir likusi saprast, ka grāmatu tirgus, neraugoties uz savām mākslinieciskajām īpatnībām, tas pats tirgus vien ir – ja apgāds savu produktu reklamē, pircējs to pērk vairāk, nekā nereklamētus vai slikti pasniegtus izdevumus.
Otra līderu sešinieku raksturojoša tendence ir apstāklis, ka Latvijas izdevējus vairs neinteresē patriotiska vāvuļošana par nacionālās literatūras stutēšanu. Lai pelnītu un izdzīvotu ir nepieciešams drošs un aprobēts produkts un tie ir pasaulē sevi pārliecinoši pierādījušu darbu tulkojumi. No šejienes izriet nepatīkams secinājums par latviešu literatūras un līdz ar to latviešu valodas attīstības perspektīvām – īpaši jau brīdī, kad tiek likvidēts Karogs un vienīgā dabā neesošās kultūrpolitikas tveramā izpausme literatūrā ir Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas atbalstīšana. Ja tā turpināsies, pēc gadiem divdesmit latvieši varbūt vēl savstarpēji nesarunāsies angļu valodā, tomēr latviešu valodai oficiāli varēs piešķirt mirstošas valodas statusu.
Nedaiļliteratūra
Jāņa Rozes 2009. gada 50 pārdotāko grāmatu saraksta otra īpatnība ir tā, ka tajā pietiekami lielu īpatsvaru ieņem grāmatas par garīgajiem jautājumiem, jogu, meditāciju, ekstrasensu būšanām un pašārstēšanos. Literatūra par to, kā atmest smēķēšanu vai atbrīvoties no liekā svara latviešiem 2009. gadā ir šķitusi svarīgāka un interesantāka par pašu literatūru. Pērn jau vairāki autori – tostarp sociologi, žurnālisti un kritiķi ir izteikušies par šo fenomenu – jo valstī lielāks bardaks un sliktāka veselības aprūpes sistēma, jo lielāka ir sabiedrības interese par pašārstēšanos un garīgu sakārtošanos. Ja valsts nerūpējas par saviem pilsoņiem, pilsoņi par sevi rūpējas paši, ņemot talkā dažādus padomdevējus. Ja šī tendence turpināsies, pēc gadiem pieciem Latvijas ārsti droši vien varēs rīkot kampaņas pret ielaistām un pašārstētām slimībām, psihiatri un psihoterapeiti cīnīsies pret pašsuģestijas sekām, bet daudzi no mums būs atraduši mierinājumu dažādu garīgu un mazāk garīgu līderu paspārnē.
Interesanti, ka šajās krīzes sfērās latvieši tomēr labāk uzticas savējiem. Pirmajā divdesmitpieciniekā iekļuvuši: mācītājs Juris Rubenis (Kristīgā meditācija) kā nenoliedzama autoritāte reliģijas jomā, Akvelīna Līvmane (Dziedināt mīlot... Dziednieka Rolanda Bērziņa padomi) kā autore, kura jau sen prot un māk uzrunāt Latvijas mājsaimnieces. Vēl augstāk kāpis Visvaldis Bebrišs (Visvalža pasakas. Kā novērst spriedzi sevī). No attiecīgajiem tulkojumiem vienīgi Valērija Siņeļņikova grāmatas bijušas pieprasītākas. Interesanti, ka visnotaļ augstajā topa 12. vietā ir Jura Robežnieka, Alda Jermaka 25 zivju vietas Latvijā. Vai tas nozīmē, ka latvieši krīzes laikos šādi mēģinās atrisināt pārtikas iegādes jautājumus?
Kā ar latviešiem
Jāņa Rozes 2009. gada 50 pārdotāko grāmatu saraksts liecina, ka lasītāko latviešu autoru sarakstu, kas kaut cik spēj konkurēt ar Braunu un Meieri, veido nevis rakstnieki, bet gan profesionāli žurnālisti un advokāti. Iedomājieties vien – Andra Grūtupa Observators 2009. gadā ir izgriezis pogas pašam Koelju un iekļuvis topa 7. vietā. Saraksta pirmajā pusē iekļuvuši Latvijas politiskos skandālus aprakstošie Māra Ruka un Lato Lapsas un viņa līdzautoru darbi, tāpat arī Līgas Blauas grāmata par Viju Artmani.
Bet kā ar rakstniekiem?
Latviešu literatūru šajā topā pārstāv tikai četras grāmatas. 30. vietu ieņem Noras Ikstenas Amour fou jeb Aplamā mīla 69 pantos, topa lejasdaļā 44. vietu ieņem Daces Rukšānes Ķīpsalas putni. Par vietu augstāk tikusi Māras Zālītes To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu ziedoni. 32. vietā iekļuvis Raimonda Tiguļa aranžētais Imanta Ziedoņa Epifāniju izdevums ar CD, par kuru gan jāteic – veca un pārbaudīta dziesma jaunās skaņās un formātā. Tāda sausos grāmatvedības faktos ir mūsu tautiešu izslavētā latviešu literatūras mīlestība.