Decembrī koncertā ar daudznozīmīgo, pat simbolisko nosaukumu Varoni gaidot pēc ilgāka laikā Rīgā ciemojās Eiropā labi pazīstamā jaunā latviešu vijolniece Vineta Sareika, šoreiz līdzi atvedot savus domubiedrus kamermūzikā – klavieru trio Dali, kas izveidojies pirms trim gadiem Spānijā, Santanderas mūzikas festivālā satiekoties vijolniecei, čellistam Kristianam Pjēram Lamarkam un pianistei Amandīnai Savarī. Pateicoties šiem jauniešiem Bēthovena koncerts vijolei, čellam un klavierēm ar orķestri izskanēja izsmalcināti, ar bagātīgām niansēm un agrāk neapjaustu vieglumu Bēthovena versmainajā instrumentācijā. Pie diriģenta pults pēc Karela Marka Šišona aicinājuma koncertā darbojās dienvidāfrikāņu izcelsmes diriģents Žerārs Korstens, kam šis koncerts bija debija Rīgā.
Vislielākais prieks un patīkamais pārsteigums bija Rīgā redzēt nu jau izslavēto trio Dali, kas nule kā saņēmis arī prestižākā franču profesionālā mūzikas žurnāla Classica balvu kā gada lielākais pārsteigums mūzikā. Šie jaunieši savā radošajā darbībā raksturo jaunās tendences, kas sakņojas franču skolā – respektīvi, ikvienam solistam jābūt arī labam kamermūziķim, jāspēj darboties kā komandas spēlētājam. Ikviens no šiem trim mūziķiem ir izcils solists. Nevar nepamanīt Vinetas Sareikas īpašo skaņveidi ar labo roku, Kristiana Pjēra Lamarka čella dziļo toni un Amandīnas Savarī virtuozo tehniku un interpretācijas dziļumu. Viņiem aiz muguras ir milzīgs darbs, lai uz skatuves varētu brīvi muzicēt, elpotu vienā ritmā, klausītos cits citā un priecāties par burvīgo mirkli, kurā dzimst mūzika - tieši tajā laikā un vietā. Līdzvērtīga partneru saspēle, kurā turklāt dzirkstī visu trio dalībnieku neviltoti sirsnīgās savstarpējās attiecības. Austrumeiropā skoloto solistu vidū šāda saskaņa valda salīdzinoši reti, uz pirkstiem saskaitāmos kameransambļos, kuru dalībnieki ir uzvarējuši savu ego un atraduši kopīgu ceļu mūzikā. Tāda vienība kā trio Dali savā neilgajā pastāvēšanas laikā pamatoti tikusi augstu novērtēta ne tikai Eiropā, bet arī Japānā un citur pasaulē, tas ir burvīgs, slīpēts dārgakmens, kas ar gadiem var kļūt tikai vērtīgāks. Ar savu īpašo personību un muzikālās interpretācijas saskaņu kameransamblis sevišķi savaldzināja piedevās atskaņotajā Haidna Čigānu trio trešajā daļā, liekot vēlēties kādreiz klātienē noklausīties trio soloprogrammu, lai izbaudītu viņu virtuozo sniegumu pilnībā.
Pārējie spēles dalībnieki – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Žerārs Korstens bija uzdevuma augstumos, tomēr, iespējams, vairāk kopīgu mēģinājumu būtu ļāvis nonākt pie viengabalainākas interpretācijas, neļaujot pamanīt spraugas starp citādi perfektajiem puzles gabaliņiem. Korstens ir no tiem diriģentiem, kas rok dziļi, ticēdams, ka atsevišķi uzlabojumi un skrupulozs grupu darbs nodrošinās arī atbilstošu fināla kvalitāti. Patiesība jau tā ir, taču šoreiz, kā jau teikts, Bēthovena muzikālajā audumā mazliet par daudz bija redzamas sadieguma vīles, pietrūka konkrētāka kopainas lasījuma un vēstījuma. Trio koncertā gan atraktīvie solisti prata izlīdzsvarot orķestra fonu, taču koncerta otrajā daļā, skanot Trešajai jeb Heroiskajai Bētovena simfonijai, kas veltīta Napoleonam Bonapartam, vietumis uznāca žāvas. Neraugoties uz atsevišķu mūziķu centieniem un panākumiem solo posmos, kopējais simfonijas lasījums šķita nedaudz mehānisks, nevis organisks, dzīvs, elpojošs un vēstošs. It kā precīzi (vietām pat par daudz uzmanīgi) un piepildījuma caurstrāvoti, plaši stīgu tutti, izcila solistu Ditas Krenbergas (flauta) un Andrea Gallo (oboja) saspēle, kas atkal ienesa it kā monumentālajā Bēthovenā izsmalcināta kamerstila iezīmes. Atzīstama arī mežraga solo kvalitāte par spīti faktam, ka simfonijas bezgalīgi garajā pirmajā daļā partitūrā paredzētā mežraga tēma ar iestāšanos četras taktis pirms tutti izklausās kā paātrinātais starts jeb, vienkārši izsakoties, iestāšanās nelaikā.
Lai arī augstu vērtējama Žerāra Korstena vēlme sasniegt Bēthovena lasījumā kamermūzikas intimitāti un spriedzi, tomēr kaut kāda komponentu proporcija diriģenta un orķestra ķīmijā nepārliecināja līdz galam. Iespējams, tādēļ, ka tikai daļa orķestra mūziķu spēja aizsniegt diriģenta prasīto interpretācijas dziļumu, nekļūstot smagnēji izpildījumā. Taču, piemēram, populārais bēru maršs otrajā un ātrais skerco simfonijas trešajā daļā izskanēja lieliski, saskaņoti, mūziķiem ieklausoties kolēģos un diriģentā, panākot apskaužamu noskaņu kontrastu. Starp citu, ļoti var būt, ka citā repertuārā, piemēram, Mocarta skaņdarbos Žerāra Korstena brīnišķīgā muzikālā inteliģence varētu izpausties daudz spilgtāk. Bēthovens ir ciets rieksts jebkuram diriģentam un orķestrim, tāpēc nav brīnums, ka par spīti mūziķu centieniem muzicēt kamerstilā, mazliet pietrūka jau pieminētā kopējā redzējuma, kuru vēl blāvāku darīja nez kāpēc starp daļām iespraukušies aplausi. Reizēm šķiet, ka programmiņās ar lieliem burtiem jāiedrukā vai līdz ar mobilo telefonu izslēgšanas aicinājumu jāatgādina «Lūdzu neaplaudēt starp daļām».