Pietrūkst pasaules skatījuma

Tekstildizainere Laima Kaugure ir viena no tām latviešu māksliniecēm, kuras vārds allaž tiek pieminēts tad, kad latvieši vēlas garantēti palepoties ar savējo sasniegumiem. Studijas Naturals radītie lina izstrādājumi Eiropas dizaina skatēs ir gana atzīti, tos pieprasa visizvēlīgākie klienti visā pasaulē, bet pašu mājās Berga bazārā stila galerijā Garage, šobrīd tiek piedāvāta jaunā ekspozīcija Balts. Arī nupat Laima atgriezusies no lielas Eiropas dizainu pārstāvošas izstādes, kas notika Japānā Tokijā. Reizēm jau to skandējam kā mantru – mums ir lieliski mākslinieki, tomēr vai Latvija savu nesakārtotību, haosu un nesaimnieciskumu nav sabojājusi lietas tiktāl, ka drīz šeit panākumus gūt nemaz nebūs iespējams. Un cik tad var –lepoties ar dažām personībām, pašiem nedarot neko. Protams, sarunu sākām ar Japānu.

– Kā studija Naturals nonāca Japānā?

– Studija Naturals saņēma uzaicinājumu no Eiropas Savienības dizaina programmas. Varšavā tika atlasītas četrdesmit firmas. Latiņa bija uzstādīta ļoti augstu, jo tā ir liela uzdrīkstēšanās – vest uz Japānu Eiropas dizainu. Pēc tam, protams, painteresējāmies, kāpēc izvēlējās mūs. Izrādās informatīvajā atlasē bija palīdzējis tas, ka mums uzkrāta milzīga iepriekšējā pieredze Eiropas dizaina profesionāļu izstādēs. Šķiet, ka biju pirmā, kas sāka šo mesu apgūšanu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pašiem ar Japānu nebija nekādas pieredzes, izņemot to, ka mums ir japāņu klientūra, ko laika gaitā esam ieguvuši, piedaloties starptautiskajās izstādēs Parīzē, Frankfurtē, Milānā. Starp citu, pirms gadiem trim tieši japāņu klientūra mums veidoja vislielāko procentu, lielāku par to, ko mēs sūtījām uz Eiropas valstīm, piemēram, Vāciju, Itāliju. Pamatā tie ir mazi veikaliņi, bet to jau precīzi nekad nezinām, kur īsti mūsu prece aiziet. Līdz ar to izstādē satikām daudz klientu, kas zināja ar ko viņiem darīšana, ko no Studijas Naturals var sagaidīt. Jāpiebilst, bez mums no Latvijas piedalījās arī Katz un an&angel.

– Kādas bija japāņu prasības, īpatnības?

– Japāņi vēlas ļoti skrupulozi ar visu iepazīties. To esmu arī Parīzes izstādē Maison & Objet pieredzējusi. Viņi var tradicionāli nomesties uz zemes un trīs četras stundas ņemties ap preci, kamēr katru diedziņu, katru krāsu iztausta – tā ir viņu mentalitāte. Tas bija jāņem vērā uz Japānu dodoties, jo tur nekas nenotiek uz fikso. Japānā nekas nenotiek steigā, kā mēs esam pieraduši, ieskrienam, ātrāk... Tur tas pilnīgi izzūd.

Pirmais pārsteigums Tokijā, sākot jau no lidostas – visur skan nopietnā mūzika. Nekur nav šis briesmīgais popmūzikas troksnis, kas šeit Rīgā. Totāls miers, atbrīvotība. Tas pārņem, nomierina. Sākumā grūti saprast un pat krīt uz nerviem, ka tie 127 miljoni visu laiku ir tik pateicīgi, tik laimīgi, kā viņi klanās. Sākumā domā – nu kas viņiem ir aiz ādas? Kad saproti, ka tas nāk no sirds un salīdzini ar tiem diviem miljoniem kas šeit tevi gatavi... nu katrā ziņā kaimiņš taču neatbildot uz tavu labrīt, liek par šo to padomāt.

Otra lieta, kas pārsteidz Japānā, ir viņu dabas mīlestība. Tur, teiksim, kalendārs tiek izdots ar informāciju, ka šodien lapas krīt tādam kokam, bet tādā un tādā dienā kritīs tam kokam. Un cilvēki milzīgām straumēm brauc ārā no pilsētām ar autobusiem un vilcieniem skatīties, kā lapas krīt. Sākumā tas likās kaut kas līdzīgs tam, kā pie mums Siguldā notiek, bet tur vēriens un pietāte ir gluži cita! Faktiski jau viņiem visa zeme ir viens verdošs katls, vulkāns. Japāņi to apzinās, tāpēc pateicība dabai katru dienu par to, ka esi – tas nav nekas neīsts vai sadomāts.

– Kā veicās ar praktisko daļu?

– Protams, tā ir Japāna, tur nekas ātri nenotiek. Eiropas palīdzība bija ļoti vērtīga ne vien tai ziņā, ka viņi apmaksāja izstādes kvadrātmetrus, tika atvesti arī potenciālie klientus. Sarunu bija daudz, paraugi tika ņemti vēl vairāk. Tagad viņi ar šiem paraugiem startē tālāk. Japānas īpatnība ir tā, ka tur lielo namu tirdzniecība nenotiek pa tiešo. Viņi strādā ar tikai starpniekiem, un tā ir tā lielākā problēma.

– Ko izdevās redzēt Japānā bez sarunām, izstādes?

– Divas nedēļas ceļojām pa Japānu. Braucām projām no Tokijas, no civilizācijas, lai redzētu Japānas saknes, pamatu. Pirmo reizi mūžā jutos kā īstā radošā komandējumā un ļoti daudz guvu sev kā māksliniece. Par to, ka latviešu lins perfekti der Japānas tirgum, man nebija šaubu arī iepriekš. Tomēr jāņem vērā viņu īpatnības. Neder japāņiem tie mūsu lielie galdauti! Viņiem viss ir tik maziņš. Galdiņi, salvetes, šalles aksesuāri. Japāņiem ārkārtīgi svarīgs ir pasniegšanas veids. Dāvanu kults! Katrs mazais nieciņš, konfektīte, cukurgraudiņš tiek ietīts atsevišķi, bet ne jau ar mašīnu, rokām ievīts, ielocīts. Vēl vienā kastītē, vēl vienā... Beigās dāvana tiek ietīta nevis papīrā, kā tas mums pieņemts, bet gan audumā. Viņiem ir pat īpaši veikali, kur pārdod audumu kā iepakošanas materiālu. Esmu pamatīgi iedvesmojusies. Kad brauc projām no debesskrāpjiem, ej tempļos, redzi visas tās vecās, tumšās bruses... Viss šis pelēkums, tas ir tik ļoti līdzīgs Latvijai.

– Pirms kāda laika LNT satiku Jāni Streiču, kurš tur savu jauno filmu par Skroderdienām montēja. Viņš teica, ka tajā nebūs nekā veca un pelēka, jo Skroderdienu laikos mājas bijušas jaunas, tikko celtas. No sākuma apmulsu, bet tad padomāju – nudien tagad pelēkajām viensētām ir ap simt gadiem. Toreiz, Skroderdienu laikos, tās bija jaunas, svaigas un lepnas mājas. Varbūt latviešiem tas pelēkums nemaz nav tik raksturīgs?

– Nu kā lai to tā pasaka? Ir ļoti svarīgi, kur ieej un uz ko acis virzi... Vai acij ir diskomforts, vai jūti – jā acs veldzējas. Tas man Japānā bija. Atbraucot mājās, gribēju iet pavingrot, man kolēģes teica, ir te viena jauna vieta tepat centrā. Es tur iegāju, man palika slikti un es izgāju ārā! Tur laikam kādi jaunbagātnieki uztaisījuši kaut ko tik šausmīgu, ka sapratu – es te sajukšu prātā. Nu te ir tā atšķirība!

Katrai mentalitātei ir savādāk. Tas, ka melns vai pelēks, tas nenozīmē, ka bezkrāsains. Tur taču ir tik daudz krāsas! Tāpat balts! Gradāciju ir tik daudz! Piemēram, Armani izkopj savu līniju, kolekcijā it kā nav krāsu, ir tā saucamais armani pelēkais, tāds studijas iemīļotais antracīta tonis. Japāņiem pelēcīgais ir dabīgi izveidojies. Var jau būt, ka arī tur sākumā viss bijis balts, bet tas patinējums, tas kultūras slānis, kas nācis gadu simtiem klāt, ir neatkārtojams! Japāņi jau neuzprišina un nekrāso no jauna. Taizemē, tur ir savādāk, tur šie tempļi man kičīgi likās, jo viņi tur visu laiku to zeltu margo no jauna.

Ja runājam par vecišķumu. Mums ir klients. Viņš strādā Dienvidfrancijā un darbojas interjera dizaina jomā. Taisa uzreiz gatavas mājas. Pāris reizes pie mums viesojies, kad atstrādā savu kolekciju, meklē vajadzīgās lietas. Pēdēja reizē viņš skaidri un gaiši pateica – Laima, mums vajag, lai tas būtu mazgāts! Bet mazgājiet tā, lai būtu redzams, ka ir mazgāts un izskatās kā lietots. Vecišķais mūsdienās kļuvis par īpašu līniju.

Pie mums tas, protams, atnācis vēlāk, nekā citur, bet tā ir īpaša līnija. Uz galda liek saburzītu salveti, tas ir stilā! Tas nav pašmērķīgi, bet dabīgi, tāpat kā dabīgi apsūbējušais pelēkais. Esmu bijusi Francijā tādās mājās, kur uzklāj šo saburzīto galdautu. Ne jau tāpēc, ka būtu grūti izgludināt! Tas vienkārši ir dabīgi.

– Bet varbūt latvieši vēl nemaz nav aiz labas dzīves tik tālu nodzīvojušies, ka gribētu šo saburzīti dabisko? Nu mēs taču esam starā no mākslīgā, no sintētikas!

– Jā! Bet, ja mēs nerunājam par kādu vienu jomu – interjeru, apģērbu, es domāju, ka var būt gan, gan. Pati nevaru pacelt roku un teikt – esmu tikai dabīgā piekritēja, esmu pret zvērādu vai kaut ko tādu... Kad ieraugu veikalā kādu labu ideju, dažreiz es to nopērku, kaut arī tā būtu no tīras sintētikas. Pēc tam domāju – kāpēc gan tā! Bet tur ir kaut kas gan fasonā, gan stilā... Nevaru es tā strikti pateikt – jābūt tikai kā bāleliņam.

Bet te ir otra lieta, kas latviešiem ir drausmīgi bīstama! Mums katastrofāli pietrūkst pasaules skatījuma. Un prasmes, savu saglabājot, nepalikt provinciāliem! Nupat televīzijā vienā raidījumā kādas firmas pārstāvis teica to pašu – taisot savu produktu, ir bail palikt provinciālam. Faktiski tautisks mums kļuvis par lamu vārdu. Paskaties, kas tagad notiek ar dizainu! Pasludina – viss ir dizains un ver tik bodītes vaļā ar uzrakstu dizaina preces. Varētu taisīt skaistus pinumus. Pati vedu tos mājās no mesēm un domāju – johaidī! Vai tiešām te nevienam nav acs, un neviens tā nevar uztaisīt! Vai metālu, vai dzintaru, piemēram. Mums taču tas viss ir! Bet nevar uztaisīt tādā līmenī, kā mūsdienās vajag! Tagad gan dažas firmas pamazām sāk strādāt pareizajā virzienā. Bet senos laikos, kad Džemma Skulme vēl bija Mākslinieku savienības vadībā, japāņi ļoti daudz brauca pie mums. Viņi pirka gleznas un dzintaru. Tagad tā vairs nav.

– Latvietis pēc definīcijas it kā ir ar dabu saistīts. Dainas, panteisms literatūrā, te varētu garus referātus ar skaistiem piemēriem lasīt. Bet kas noticis, ka šī saikne ir pārrauta?

– Nē! Man šķiet te ir cita lieta. Un atkal! Vajag braukt un skatīties, kas pasaulē notiek. Manuprāt, latvietis vēl ir par daudz pie zemes. Man bail, ka tas pāraugs provinciālismā. Viņš labāk uzaudīs tautisku sedziņu, sapīs kaut ko ar rūķa ausīm un par to priecāsies. Es no tā baidos! Mēs esam šausmīgi provinciāļi. It kā cita tēma, bet kādreiz esmu par to strīdējusies ar ārzemniekiem. Nu kāpēc mums kaimiņš ar kaimiņu nesveicinās? Viņi man atbild – tas jums ir piecdesmit padomju gados atstātais mantojums. Bet arī es esmu padomju laiku produkts, es saku rītos – labrīt! Kāpēc mums tagad veikalos nesaka – labdien! Tur taču nav nekāda padomija vainīga. Te ir tas provinciālisms! Kāpēc kosmopolītisms ir laba lieta? Tāpēc, ka izejot cauri pasaulei novērtē to, kas ir tev pašam. No Eiropas vecajām kultūrām var mācīties un mācīties. Es eju viņu veikalos, pētu, kā nolikts, kā pasniegts... Latvietim taču arī ir lauku sēta!

Nupat Japānā lielveikalā – ir astoņi vakarā, tam tūdaļ jāveras ciet. Man saka neuztraucies, paliec, pērc ko tev vajag. Un pārdevēji laipni klanās, smaida. Un tā līdz pēdējam klientam. Viņi labi ja ap pusnakti tiek mājās. Manuprāt, mums tik pārspīlēti nevajadzētu darīt, bet attieksmi pret darbu gan derētu pārņemt. Tagad gan krīze izdarījusi vienu labu lietu. Neviens vairs nesper pāri slieksnim kāju ar jautājumu – cik tu man maksāsi? Tagad arī pie mums ir jāpierāda, ka vari kaut ko izdarīt. Bet atgriežoties pie jautājuma... Nu nebija latviešiem pieņemts spļaut uz grīdas! Labi nāca šie piecdesmit gadi, bet arī tajā pašā laikā ļoti daudz kas bija atkarīgs no tevis paša.

– Zini, bet latviešus divdesmitais gadsimts nebūt nav selekcionējis kvalitātes virzienā. Labākais ģenētiskais materiāls karos izšauts, gulagā mērdēts, trimdā izšķīdis.

– Bet pasaki, kas tagad notiks? Vispirms izbrauca melnstrādnieki, bet tagad pēc pirmā janvāra viņiem sekos inteliģenti – ārsti, skolotāji. Es vairs nespēju skatīties izcili profesionālo Dombura raidījumu. Jo tu atbrauc, viena tēma, aizbrauc, atkal tā pati tēma – bezcerība. Bez tradicionālās politiķu atbildes uz konkrētiem šī profesionāļa jautājumiem! Latvija ir tik bagāta ar saviem cilvēkiem. Talantiem, kas šeit izkopti. Mums ir Dziesmusvētki, opera. Mediķi, mūziķi, mākslinieki. Cilvēki ir attīstījuši savu talantu un dod to atpakaļ. Tā tiešām ir vērtība! Man gadījās Japānā aiziet uz Krēmera koncertu. Tā bija reize, ka tiešām asaras birst, jo redzi – ir!

– Krēmers savulaik emigrēja no PSRS. Vai tu varētu iedomāties, piemēram, Marku Rotko kā Mākslinieku savienības biedru gleznojam vadoņa portretus staļinisma ziedu gados. Varbūt tāpēc Latvijas talanti uzplaukst, ka viņi aizbrauc?

– Taisnība! Tieši tāpēc mums šis kosmopolītisms ir tik svarīgs. No vienas puses, ļoti gribas piesaistīties mazajam Latvijas stūrītim, bet, no otras puses, neder, ja tikai tā. Ir jābrauc, lai iegūtu pasaules elpu.

– Tu esi uzņēmēja, pie tevis Latvijas valdība ved delegācijas, tevi piemin kā panākumu sinonīmu. Kā redzi sava uzņēmuma attīstību Latvijā?

Diemžēl pašlaik Latvijā es neredzu neko, viss izskatās diezgan pelēki! Ja tev nav bailes to rakstīt. Esmu reāliste un pesimiste. Nupat Ilze Strenga no televīzijas mani intervēja un teica – nu ko jūs visi ar tādu bēdīgu noti – bet man šķiet, ka Latvija... ir aizmigusi kā tāda Sniegbaltīte... Es neredzu nekādu perspektīvu.

Kas ir tā mistiskā politiskā atbildība? Ir mana, indivīda atbildība. Bet es nesaprotu un neredzu, kā un kur valdības vīri mums šobrīd kā mazam vai vidējam uzņēmējam palīdz, kā tās tiek sabiedriskā telpā proponēts.

– Bet vai viņu izpratne par mazajiem uzņēmumiem nav tādā astoņdesmito gadu kooperatīvu līmenī? Atceries, toreiz, kad visi cepa vafeles, tortes...

– Bet cik šodien ir šķēršļu nolikts, ja es gribētu šo torti izcept un pārdot galerijā Garage, vai lai varētu reklamēt Latvijā paštaisītu lauku vīnu!? Ja studijā ražošana ir gandrīz apstājusies un no 25 cilvēkiem palikuši tikai 13. Uz šī fona trīs cilvēki strādā un skrien kā skudriņas, lai tikai saražotu visus papīrus, kas mums tiek birokrātiski pieprasīti. Saka, ka ar mani lepojas... Jā, es zinu, ka mūsu lina audumiem nav analogs Latvijā...

– Labi, Latvija ir aizmigusi, kas tālāk?

– Nezinu... Izcili, talantīgi cilvēki ir palikuši – pārsvarā no mākslas pasaules. Dzīvosim, redzēsim. Mūsu Sniegbaltītei jāgaida savs princis....