Patīk tas kādam vai nepatīk, bet Ziemassvētku laiks atkal klauvē pie mūsu durvīm. Brīdī, kad dūša visiem jau tā šķērma, pašā svētku priekšvakarā nudien nav vēlēšanās vēl vairāk bojāt jūsu omu. Tieši to jau gan gribētu tie, kas mūs visus uzskata par dumjiem lopiņiem, bet neļausimies!
Jo Ziemassvētku laiks jau nav tikai pļaujas laiks veikalniekiem, kristīgās baznīcas svētki un nebeidzamie džinglbeļļi, kas žvankst ausīs visneiedomājamākajās vietās. Tas viss ir uzslāņojies virsū kam senākam, patiesākam, īstākam, un šis tomēr ir mūsu lielās gada iespējas laiks, ko vienkārši nevajag laist garām. Jūs droši vien smiesities, ja tagad sākšu stāstīt par to, kā mūsu senči vilka bluķi un dedzināja sārtā visas pērnā gada nelaimes un bēdas. Bet nevīpsnājiet! Sava zināšana visās šajās veclaiku gudrībās ir. Un arī brīnums. Tā pērn ziemas saulgriežos laukos izrotājām vecu ābeli. Tiešām tāda pilnīga vecīte, sazin kad stādīta. Šķība, greiza, līdz zemei saliekusies. Ābolu nekādu, būtībā tāds dzīvs dizaina priekšmets pagalmā, kam dota mūža maize, jo necirtīs taču tādu senu māju iemītnieci nost. Ja jūs zinātu, kādi šovasar viņai bija āboli! Lieli, sulīgi – putnu, cilvēku un zvēru iecienīti.
Bet runa jau nav par āboliem. Runa ir par mūsu attieksmi pret sevi, pasauli un tuviniekiem. To, ka ielienot citu pītajās eksistenciālajās cilpās, nav vis tās jāvelk ciet un jāžņaudzas par prieku tiem, kas cer atrisināt savas grūtības uz mūsu problēmu rēķina. Mēs paši vien veicam šīs iespējams provocētās, cilpā dzenošās darbības, mēs paši sev iestāstām, ka esam otrā šķira un triecam sevi stūrī. Bet nav taču ne kara, ne bada, ne mēra laiki. Un arī stūra nav. Mihaila Bulgakova garstāsta varonis profesors Preobraženskis trāpīgi pateicis ne vien to, ka sabrukums sākas tad, kad visi čurā garām podam. Viņš ir pateicis arī to, ka krīze beigsies tad, kad katrs pa īstam sāks nodarboties ar savu lietu – slaucīt ielas, sargāt cilvēku mieru vai labot zābakus tā vietā, lai nodarbotos ar nemitīgu kordziedāšanu. Manuprāt, tas ir arī par mums, latviešiem, kas tik labprāt karojam koru karos vai, piedodiet, nemitīgi čurājam garām podam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo nedarām katrs savu lietu. Bet darīt savu lietu mēs nevaram, jo esam sevi iedzinuši vāveres ritenī, ko veido mākslīgi tiražēti standarti un iedomas par to, kas tad esot īstā un pareizā dzīve.
Jūs varat ticēt Jēzum. Jūs varat ticēt Dainām. Jūs varat neticēt nekam un pieņemt to pragmatiski. Ziemassvētki tomēr ir laiks, kas mums dots, lai atbrīvotos no vecā gada negatīvā nastas, lai ieklausītos un saprastu sevi. Lai atskārstu, ka izeja ir gandrīz vienmēr. Un nebūt nav tā, ka obligāti jāiet baznīcā Dievkalpojumus klausīties vai obligāti jābēg mežā meditēt. Priekšā ir brīvdienas. Vienkārši tajās nav obligāti jāpiedzeras, jāapdāvinās vai jāpārēdas, jo tā esot pieņemts. Ieklausieties sevī un apkārtējos! Ieklausieties! Un pamēģiniet izdarīt kaut ko labu, kas pašiem dara prieku. Nebūs jau tā, ka tūdaļ sāksies jauna un skaista dzīve, tomēr, pasperot tās ceļā vienu solīti, otru solīti, mēs noteikti nonāksim uz platākas taciņas. Tas tikai muļķīgās grāmatās viss mainās kā uz burvju mājienu.