Ziemassvētki šogad tuvojas ne jau ierastajās brīnuma gaidās, bet gan apjukumā, dusmās un slēptā vai mazāk slēptā aizvainojumā. Nupat runāju ar autostāvvietas sargu, krievu, kuru pazīstu jau gadiem. Kad viņš man burtiski nocitēja Baibas Strautmanes savulaik teikto par to, ka nemīl šo valsti, bet nebrauc projām uz Eiropu, jo mīl šo zemi, maķenīt apmulsu. Krievu valodā šādus apgalvojumus dzirdēju pirmoreiz. Tomēr, ja tā padomā, arī Rīgas sabiedriskā transporta pēdējā laika novitāte ir sabiedriskās debates, kurās vienotā dziesmā latvieši un krievi lamā valdību un saeimu, tad acīmredzami Ušakova un Šlesera elektorāts vairojas ae katru dienu.
Savukārt runājot ar kultūras cilvēkiem, otra sen piemirsta nedēļas prātula bija – profesionāļiem ir jādara savs darbs. Tiesa gan to teica augstas klases speciāliste, kuras vārdu un darbus pazīst gan Eiropā, gan Āzijas valstīs. Un it kā jau tas ir pareizi, tomēr šis teiciens būtu vietā tad ja Latvijā būtu gadiem koptas kultūras: biznesa kultūra, politiskā kultūra, ja tās būtu attīstījušās līdz tam filozofiskajam līmenim, kas ietver sevī goda kodeksu, aizliegumus un atbildību – tā, lai reizi savu reputāciju saķēzījušam visas durvis būtu ciet.
Tā jau arī ir galvenā Latvijas nelaime, ka profesionāļi dara savu darbu tikai dažās nozarēs: Elīna Garanča opermākslā, piemēram. Politikā turpretim, izmantojot Latvijas nepilnīgo vēlēšanu sistēmu un partiju sarakstu principu, var līst jebkurš citā jomā caurbiris salašņa, neņemot vērā ne izglītību, ne morālo stāju, ne citas (ne)kvalitātes. Situācija šajā ziņā joprojām ir kā deviņdesmito gadu sākumā Latvijas tā sauktajās bankās, kur divdesmitgadīgi banku direktori darīja lielas štelles ar mūsu finanšu sistēmu. Ar ko tas beidzās, mēs visi labi atceramies. Tikai, ja banku sistēma šādus eksperimentus vairs neatļaujas, politikā nāk kārtējās saeimas vēlēšanas un dažādu nekompetentu staiguļu ienākšana Jēkaba ielas namā ir visnotaļ reāla. Arī augsne šajā satricinājumu pilnajā brīdī tam ir gandrīz ideāla. Baidos, ka rudenī neejot uz vēlēšanām vai ejot un balsojot mehāniski, mēs patiesi dabūsim vēl vienu simts nekam nederīgu prātu komandu, kas dzīvos kā nieres taukos, būs neaizstājama un tā joprojām. Bet valsts turpinās grimt nabadzībā un bezcerībā.
Liela, no pirmās brīvvalsts laikiem mantota, Latvijas nepilnība ir tās likumdošanas bāze. Bieži daudzinātā svētā govs Satversme taču nespēja novērst nedz sīkpartiju radīto haosu, nedz Ulmaņa pretlikumīgo apvērsumu. Diez kāpēc dažas partijas un politiķi to tik ļoti mīl mūsdienās – vai ne tādēļ, ka, izmantojot acīmredzamās likumu šķirbas, iespējams dzīvot absolūtā bezatbildībā. Jau kurā saeima mums sola uzlabot un sakārtot vēlēšanu likumu, vai tas reāli ir izdarīts?
Tā nu mēs dzīvojam. Vienīgais, par ko varam priecāties šajā valstī ir mūsu kultūras panākumi ārzemēs, kas visiem jau tā kā maķenīt apnikuši. Savukārt izslavētajās ārzemēs uz mums skatās kā uz mazu, zaglīgu un dumju ļaužu bariņu, kas drīz vien tiešām sēdēs eglēs un grauzīs čiekurus. Kā jums patika šīs nedēļas politisko debašu ņemšanās ap ļauno aizdevēju pieprasīto publiskās un privātās partnerības projektu aizliegumu. Lai gan labie politiķi šobrīd vaiga sviedros mālē tumšo bildi par buržujisko aizdevēju nekrietnību un vēlmi paverdzināt Latviju mūžīgi mūžos, vai tomēr, kā teiktu laikmetīgajā mākslā, īstais mesidžs šajā gadījumā lasāms tā – latvieši, nu beidziet taču apzagt savu valsti! Jums taču pat izslavēto PPP nevar atļaut, tūdaļ piebāzīsiet pilnas kabatas, kā ierasts, dažādus tiltus un citas celtnes ceļot.