Uz vispārējās krīzes kņadas un trokšņu fona Latvijā šoruden šķietami klusi, bet mērķtiecīgi nodibināta Latvijas Inovatoru apvienība. Lai gan, no malas skatoties, tā iespējams šķiet diezgan nesaprotama organizācija, apvienība izvirzījusi mērķus, kas vistiešākajā mērā varētu skart visus šīs valsts iedzīvotājus. Pazīstami zinātnieki, ražotāji un praktiķi tajā iesaistījušies, lai veidotu inovācijām labvēlīgu vidi valstī, kurā nacionālās zinātnes sasniegumi pēdējos gados nav bijuši īpašā cieņā, kaut gan tieši tie Latvijai varētu nest kārotos miljonus un cerēto labklājību. Uz apvienības pirmo diskusiju bija pulcējušies starptautiski pazīstamie zinātnieki – Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, LU Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Šternbergs. Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks. Viņiem pievienojās Banku augstskolas biznesa un finanšu pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Andris Nātriņš, un ar inovācijām saistīts uzņēmējs, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis.
Ivars Kalviņš: – Nav noslēpums, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur inovatīvais process diemžēl atrodas diezgan zemā līmenī. Viens no būtiskākajiem trūkumiem ir tas, ka uzņēmējiem ir grūtības atrast sadarbības partnerus inovācijas jomā. Latvijas zinātne un rūpniecības uzņēmumi nav izveidojuši klasterus jeb pudurus, kā latvieši saka, kuros būtu attiecīgi kompetentās zinātniskās institūcijas un nozares uzņēmumi, kas darbojas inovāciju jomā un kuru ražošana ir inovatīva.
Tāpat Latvijā nav pietiekami attīstīta specializētā inovatīvo darbību veicinošā infrastruktūra. Jau gadiem runājam, ka ir vajadzīgi kompetences centri, zinātnes tehnoloģiskie parki, pilotražotnes, produktu izpētes centri, inovāciju inkubatori. Bet, atšķirībā no citām valstīm, Latvijā diemžēl tas viss joprojām ir bērna autiņos un, teiksim, ja arī bijuši biznesa inkubatori, tad programmas tiek likvidētas.
Ir vēl trešā lielā problēma – nepietiekama sadarbība starp izglītības pētniecības un rūpniecības sektoriem, kā arī informācijas trūkums par to, kādi inovatīvi produkti nepieciešami un kas tos spēj radīt. Apzinoties šīs trīs pamatproblēmas, kas traucē inovatīvo uzņēmējdarbību attīstīt, mēs, grupa ar inovācijas sfēru saistītu cilvēku, nospriedām, ka pēdējais laiks nodibināt inovatoru apvienību, kuras galvenie uzdevumi būtu tiešām veicināt inovatīvo darbību Latvijā ar visiem tiem līdzekļiem, kas ir pieejami sabiedriskām organizācijām.
– Es saprotu, tas ir svarīgi, bet ja palūkojamies uz mūsu valsts pieredzi, tad Latvijai ik par brīdim kāds ir teicis apmēram tā – mums vajadzīgs masterplāns, kohēzijas fonds, ilgtermiņa plānošana, tad tik lietas ies kalnā! Bet patiesībā neviens normāls cilvēks nesaprot kas tas tāds ir. Tagad modē ir inovācijas, jo Eiropā tās aktuālas, bet kurš pateiks Latvijas iedzīvotājiem, ka tas ir kas vairāk par ierasti tukšo modes svešvārdu žibināšanu.
Jānis Stabulnieks: – Pēc definīcijas inovācija ir process, kurā tiek radīti jauni produkti, uzņēmējdarbības formas, jaunas jebkuras darbības formas jebkurā sfērā – gan sociālā, gan kultūrā, gan tehnikā. Esko Aho, Somijas bijušā viceprezidenta formulējums – zinātne pārvērš naudu zināšanās, inovācija ir tas process, kurā zināšanas tiek pārvērsta naudā. Ja mūsu sabiedrībā kāds piemin vārdu inovācija, mēs uzreiz saprotam ļoti komplicētas organiskās sintēzes, nanotehnoloģijas, lāzerus, tomēr jebkurā dzīves sfērā varētu būt šis inovatīvais piegājiens. Labākais piemērs ir anekdote par pērtiķi, kas Āfrikā sēž upes malā un mizo banānu. Apēd, pieiet pie upes, ļoti rūpīgi nomazgā mizu un iesviež ūdenī. Garām peld krokodils un prasa – trakais pērtiķi, ko tu dari, kāpēc mazgā mizas, pirms met prom. Pērtiķis atbild – dod dolāru, pateikšu. Krokodils iedod dolāru. Es jau varētu gari un plaši stāstīt , – atbild pērtiķis –, gan to, kas bija avīzē rakstīts un ko pa radio teica – ekoloģija un tā tālāk... Bet man vienkārši nav ko darīt un gribu piepelnīties. Krokodils prasa – tas ir viss? Viss! Nu gan muļķis, – nosaka krokodils un aizpeld. Bet pērtiķis iebāž kabatā dolāru un saka – muļķis, ne muļķis, bet 30 dolārus dienā nopelnu! Tā būtībā ir vienkārša inovācijas definīcija. Prasme pārdot savu ideju.
Ivars Kalviņš: – Inovācija ir darbība, kas, pirmkārt, ir jebkura veida jaunrade. Tās galarezultātā rodas jauns produkts, ko var pārdot, kas nes atpakaļ naudu.
Vitālijs Skrīvelis: – Cilvēki nemeklē jaunus produktus, viņi meklē risinājumus savām problēmām. Piemērs? Slimība, ko sauc par vēzi. Klasiskā variantā cilvēki no tās baidās, diagnosticē vēlu, pēc tam ārstējas klasiskā veidā ar ķīmijterapiju un apstarošanu. Jūtas slikti un galu galā nomirst.
Inovācija jeb jaunas zināšanas un radoša pieeja varētu būtu tas, ka tiktu kombinēta agrīnā diagnostika – jebkāda veida – gēnu čipi, īsās dzīves izotopi, vai vēl kaut kas. Kad noķerts vēzis agrīnā stadijā, to varētu apvienot ar imūnmodelējošām zālēm, kas atrodas pašā organismā. Imūnsistēma ir spēcīga, viņa tikai neredz vēža šūnas, jo tās ir paša organisma šūnas. Kombinējot tu atrisini problēmu.
Labā lieta, kāpēc inovācija vajadzīga īpaši tagad. Ja cilvēks saņem risinājumu savai problēmai, tas nenotiek tikai Latvijā vien. Tie ir seši miljardi cilvēku ārpus Latvijas, kas saņem risinājumu savai problēmai – ārkārtīgi liels tirgus. Tad būs apgrozījums un nauda, kas plūdīs Latvijā: mums, bērnu izglītībai, vecāku pensijām, mūsu pašu ārstēšanai.
Andris Nātriņš: – Vitālijs teica, ka cilvēkiem nav vajadzīgi jauni produkti, tomēr regulāri rodas pieprasījums pēc jauniem produktiem. Kā tas notiek? Mūsdienu ekonomika praktiski balstās uz to, ka tiek regulāri veidots pieprasījums pēc jauniem produktiem: tur ir gan labas lietas, gan sliktas lietas. Stabulnieka kunga anekdote par pērtiķi patiesībā izraisa zināmas aizdomas un nemieru – mums tiek pasniegts stāsts, radīta intriga, ka tas nes naudu. Tam ir līdzība ar visiem tiem stāstiem, kas Amerikas finanšu institūcijās tika radīti, veidoti saistībā ar visiem atvasinātiem vērtspapīriem. Protams, ir tā, ka šī radošā darbība slēpj gan ļoti derīgus un vērtīgus ilgtermiņā, gan arī bīstamus rezultātus. Bet tas tikai apliecina to, ka inovācija ir tēma, kurai jāpievēršas īpaši un jāpievēršas politiskā līmenī.
Tomēr politiskajā spektrā izpratne par inovāciju, kāpēc tā nepieciešama un ko dod, vēl jo vairāk inovāciju lobijs, nepastāv. Tās ir jaunās apvienības funkcija ir arī šo lobiju veidot. Ja šo lobiju neveidos profesionāļi, kas šo tēmu saprot, tad arī izpratne neveidosies.
– Kultūras darbinieki saka – vajag vairāk naudas kultūrai, tad būs labāk, valsts attīstīsies. Neviens viņiem naudu nedod. Zinātnieki arī saka, mēs pētīsim, būs labāk visiem, valsts attīstīsies – neviens viņiem naudu nedod. Jūs tagad stāstāt – vajag līdzekļus inovāciju veicināšanai, tas dos lielu labumu. Bet sabiedrība un politiķi nereaģē. Kāpēc?
Ivars Kalviņš:– Protams, pie vainas ir mūsu iekšējā apziņa – ko nu mēs! Tur aiz robežas, tie jau prot, mēs jau neko, labāk nopirksim. Aiziesim, pasūtīsim pētījumu, kaut kur kāds mums kaut ko iedos. Bet tā nenotiek! Neviens jau negaida Latvijas uzņēmēju, ka viņš nāks un prasīs no kādas pētnieciskās organizācijas ārzemēs jaunu produktu jeb jaunu, inovatīvo risinājumu. Tā iestāde pavaicās – pagaidiet, kas jūs tādi esat? Ak, mazā Latvija, kas varbūt ir līdzvērtīga vienai Hamburgai! Nē, ko jūs, mēs labāk ideju pārdosim lielajam multinacionālajam koncernam, tas ienesīs daudz vairāk, nekā Latvijas mazais uzņēmējs. Tāpēc Latvijas uzņēmējam īstenībā nav nekādas iespējas dabūt to, ko viņš vēlas, ārpus Latvijas. Tā ir pamatproblēma. Tajā pat laikā tas uzņēmējs nezina, kas tad te Latvijā zinātnē notiek, un arī zinātnieks nezina, ko uzņēmējs īsti vēlas: ko izpētīt, ko radīt, pēc kādas tehnoloģijas viņš ilgojas. Lielākajā daļā gadījumu ir nesapratne, nezināšana, nevarēšana.
Andris Šternbergs: – Galīgi negribu piekrist kādai nozaru dalīšanai un tam, ka inovācijas ir šaura vai specifiska lieta. Ja paskatāmies vēsturē, kas tad bija Leonardo da Vinči? Mākslinieks, vai varbūt inovators? Arī Žils Verns, kas pirmais faktiski ieviesa ideju, ka var braukt ar ūdeņradi – tie taču bijuši rakstnieki, kultūras darbinieki, kas nākuši klajā ar neskaitāmām inovatīvām idejām.
Tāpēc man dažreiz šī attieksme liekas diezgan šokējoša. Pabriks, it kā ļoti labs, pazīstams un gudrs cilvēks, godīgs. Bet pat viņš nesen vienā avīzē izteicies – ak, šausmas, ja tagad mēs atļausim Latvijā zinātniekiem novest mūs līdz frankenšteinismam, kur Latvija tad aizies!
Vaina ir tieši attieksmē, kas valda mūsu vadošajos valsts posteņus, pat ministru līmenī. Te vienmēr var pieminēt Singapūru un Taivānu, kur attieksme ir pilnīgi pretēja. Ja paskatāmies, kas vada valsti. Ja mums, teiksim, es atvainojos, ļoti cienījams veterinārārsts vada Aizsardzības ministriju... Tā ir viena no atbildēm. Tas veicina šādu pašu attieksmi arī sabiedrībā. Visiem liekas – es jau saprotu labāk, ko viņi tur uzbāžas. Mani tas ļoti kaitina. Arī tas, ko tagad sociālie partneri dara un kā pasniedz zinātnes finansējumu. Neko mums nevajag izdzīvošanai, zinātnei ir jāstrādā un jāattīstās! Bet ko saka Žanete Jaunzeme-Grende – ak, šausmas, zinātniekiem tagad iedeva naudu, Latvijai tādēļ no 23 uz 26 jāpaceļ nodoklis. To raksta avīzēs. Tā ir attieksme, kas tiek popularizēta. Vajag tomēr žurnālistiem kaut kādus filtrus, saprast, ko cilvēks saka.
– Sistēmu veido dažādi elementi. Kas būtu šie nepieciešamie elementi – varbūt izglītība, dievišķā dzirksts, kas varētu veidot inovāciju sistēmu, lai tās skrūvītes grieztos?
Jānis Stabulnieks: – Klasika! Un pavisam īsi. Inovācijas sistēma sastāv no pieciem elementiem. Tā ir izglītība, zinātne vai pētniecība, uzņēmējdarbība, likumdošana un finanšu sistēma. Ja šie komponenti veicina dievišķās dzirksts cirkulāciju šajā sistēmā, tad viss ir kārtībā.
Ivars Kalviņš: – Protams, ar inovāciju nevar nodarboties jebkurš, tāpat kā dziedāt operā nevar jebkurš. Ēzeli arī var iemācīt dziedāt, bet diez vai mēs iesim viņu klausīties. Inovācijā vajadzīgas zināšanas un talants, ko varam nosaukt par dievišķo dzirksti. Tāpēc katra valsts uz rokām nēsā tos cilvēkus, kam ir šis inovatora talants, kas spēj no visiem zināmām lietām radīt ko jaunu, nebijušu. Neviens nepirks to, ko nevajag, kas nepatīk, kas nenes neko pozitīvu. Kāpēc zinātnieki pašlaik visai maz dod inovatīvo risinājumu?
Divu iemeslu dēļ!
Tāpēc, ka mūs spiež nenodarboties ar inovācijām, jo darbības novērtējums, pēc kura jāatskaitās, balstās uz skaistām publikācijām. Tās var rakstīt tikai tad, ja ir valsts vai par citu publisko naudu radītas jaunas zināšanas. Bet lai zināšanas pārvērstu naudā, vajadzīga specializēta zinātnes infrastruktūra: speciālie konstruktoru biroji, eksperimentālās darbnīcas, pilotražošanas iecirkņi un vēl daudzas citas – katrai nozarei ir savas inovatīvās darbības infrastruktūra. Šo infrastruktūru 90. gadu sākumā mūsu politiķi likvidēja, atņēma zinātnei – privatizēja jeb lielākajā daļā prasti iznīcināja.
Šīsdienas uzdevums – izmantojot Eiropas kopienas finansējumu, atjaunot aktīvai darbībai nepieciešamo zinātnes infrastruktūru. Nepieciešams savest kopā uzņēmēju ar zinātnieku, kam par godu arī mēs te esam sapulcējušies. Valsts līmenī tas varētu būt – kompetences un ekselences centri, kurus jāveido, finansējot tos par publisko naudu, padarot šo finansējumu atkarīgu no komersantu pasūtījuma. Bet, lai komersants sāktu kaut ko pasūtīt, mums viņi jāiepazīstina ar to, kas notiek.
Attīstītajās valstīs gandrīz puse – citur pat vairāk – zinātnieku strādā lielajos uzņēmumos. Latvijā ir tik maz zinātnieku, kas strādā vispār kādos uzņēmumos: kā pētnieki, kā inovatori. Uzņēmumi nav kompetenti uztvert, vai tā tiešām ir inovācija un ko tā var atnest. Ja dzirdam par jaunām stilīgām kurpēm, tad lielākā daļa sieviešu to ātri vien novērtē, vai tās tiešām ir jaunas, stilīgas un patīkamas. Ja runa par kādu sarežģītāku risinājumu, nevis pērtiķa cienīgu, inovāciju, tad nepieciešams, lai rūpniecībā strādātu zinātnieki! Bet rūpniecībā zinātnieki strādās galvenokārt tad, ja uzņēmumi būs pietiekami lieli un spēcīgi.
Andris Šternbergs: – Mēs vienmēr runājam – Lisabonas stratēģija. Tur ir tādi skaitļi – viens plus divi procenti. Ko tas nozīmē? Viens procents ir zinātnieku, patentu veidotāju daļa. Bet otra daļa – ražošana – Latvijā ir gandrīz uz nulles. Tas nozīmē, ka pētniekiem nemaz nav kur darboties. Bija kādreiz PSRS laikos Alfa, bija slepenā režīma 100. rūpnīca. Bet Alfa Padomju Savienībā bija priekšpostenis mikroelektronikas attīstībā! Šobrīd Latvijā šīs daļas nav un tā atkal ir valdības nostādne. Ir pat tā – nedod Dievs, ja tagad ar zinātnes naudu vēl domājam atbalstīt uzņēmējdarbību. Tad jāmaksā daudz lielāki procenti struktūrfondu apgūšanai. Tiek radīti mākslīgi šķēršļi, lai šīs divas lietas netiktu sapludinātas! Tas ir ļoti smags gadījums.
Vitālijs Skrīvelis: – Lai būtu skaidrs par Lisabonas stratēģiju – viens procents ir valsts atbalsts, divi – privātais. Tikai, ja somiem 10 000 zinātnieki strādā valsts institūcijās un universitātēs, bet 40 000 strādā uzņēmumos, tad te jāsaka, Ivaram ir pilnīga taisnība, tas ir akmens uzņēmēju lauciņā. Es nezinu, cik Latvijā zinātnieku strādā uzņēmumos.
Ivars Kalviņš: – Es varu pateikt – valsts sektorā nepilni 3 200, rūpniecības sektorā zem tūkstoša. Tie ir cilvēki ar grādu, bet viņi tur pārsvarā nenodarbojas ar pētniecību vai inovatīvo darbību.
– Runājot par izglītības lietām, paši labi atceraties, bija mode no vieniem priekšmetiem atteikties, tad no otriem, tad nāca modē, ka vajadzētu kordziedāšanu mācīt. Ar sliktu izglītību nekādu inovāciju nebūs. Ko tomēr vajadzētu prasīt no vidusskolnieka, lai, iestājoties augstskolā, viņu varētu vest uz institūtu un rādīt, kas tur notiek un viņš vispār saprastu, par ko ir runa?
Ivars Kalviņš: – Skolēnu jāiemāca domāt. Kad man prasa, ko vajag obligāti iemācīt skolēnam, kurš grib studēt ķīmiju, tad esmu vienmēr teicis – iemāciet vispirms domāt, otrkārt – iemāciet viņam valodas, jo bez tām neko nevarēs darīt ne modernā zinātnes, ne izglītības sfērā. Un iemāciet viņiem matemātiku un fiziku – ķīmiju mēs viņiem, paldies Dievam, iemācīsim, bet, ja nebūs pamatu matemātikā, fizikā un bioloģijā, tad arī ķīmijā neko daudz nesasniegs.
Vitālijs Skrīvelis: – Izglītībai būtu jāpārorientējas. Man kā uzņēmējam ir svarīgi, lai ne tikai vidusskolās labā, kvalitatīvā līmenī mācītu fiziku, ķīmiju, matemātiku, bioloģiju, bet arī lai būtu koledžas un profesionāli tehniskās skolas, kurās ir praktiskās klases un laboratorijas. Lai bērni, kas mācās par tehniķiem, operatoriem, laborantiem, zinātu, pie kura gala iekārtai pieķerties, nevis atnāktu un skatītos kā auns uz jauniem vārtiem. Skolu pabeidzis, it kā ir mācīts trīs gadus, bet nezina, kas tas par aparātu, kas uzņēmumā stāv.