Pagājušonedēļ Maskava atvadījās no Krievijas kino ikonas – aktiera Vjačeslava Tihonova, kurš miljoniem skatītāju Austrumeiropā palicis neizdzēšamā atmiņā ar padomju izlūka štandartenfīrera Štirlica lomu daudzsēriju filmā Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Ko nozīmē šis zaudējums, šķiet, visdaiļrunīgāk raksturo fakts, ka aizgājēja tuviniekiem līdzjūtību izteica triju valstu prezidenti un Krievijas slepeno dienestu vadītāji.
Astoņdesmit vienu gadu vecais aktieris vēl nesen filmējās, tomēr pēdējos gadus viņu nomocīja sirds kaites. Jau 2002. gadā Vjačeslavs Tihonovs nonāca slimnīcā ar miokarda infarktu – pagājušajā nedēļā tas atkārtojās. Maskavas labākie ārsti veica māksliniekam operāciju, cenšoties glābt viņa dzīvību, tomēr liktenis nemainīja savu spriedumu.
Par mata tiesu
Vjačeslava Tihonova filmogrāfijā uzskaitītas gandrīz septiņdesmit filmas. Viņš bija sieviešu dievināts ekrāna elks, turklāt izcili talantīgs un daudzveidīgs aktieris, kurš vienlīdz labi atveidoja pagrīdniekus, izlūkus, VDK ģenerāļus, vienkāršus lauku puišus, kņazus un klaidoņus. Lai cik dīvaini tas būtu, Tihonova talants tika ilgu laiku apšaubīts. Aktieris stāsta: «[VGIKa iestājeksāmenos] izkritu otrajā kārtā. Vēl šobrīd tas ir acu priekšā. Iznāca meitene un sāka ātri, bezkaislīgā un monotonā balsī saukt uzvārdus no lapas «uzņemts», «nav uzņemts». Tihonovs nav uzņemts. Tik viegli un vienkārši! Tihonovs nav uzņemts! Un viss kaut kur aizpeldēja migliņā, sabruka. Tikai tobrīd sapratu, cik ļoti es biju gribējis iestāties, kā esmu cerējis un ka viss pārējais ir otršķirīgi.» 17 gadu vecais puisis aizvainojumā piespiedies pie sienas un sācis klusi raudāt. Nejaušības dēļ tobrīd garām gājis viņa vēlākais pasniedzējs Boriss Bibikovs, viņš par jaunekli iežēlojies – jaunuzņemtajā kursā bijis ļoti maz puišu, Bibikovs devis Tihonovam liktenīgo iespēju – viena semestra izmēģinājuma laiku.
Līdzīgi «nekāda» gadus desmit bija Vjačeslava Tihonova kinokarjera. Lai gan jau 1948. gadā, būdams students, viņš piedalās Jaunās gvardes ekranizējumā, kritika, režisori un publika pamana citus. Divi viņa kursabiedri par darbu šajā filmā saņem Staļina prēmijas, meitenes uz ielas lūdz viņiem autogrāfus, bet blakus stāvošo izskatīgo Vjačeslavu Tihonovu pat nepamana. Ne velti pats aktieris ir teicis: «Par savu pirmo filmu es uzskatu Tas notika Peņkovā. To uzņēma lieliskais režisors, kas pats bija izgājis fronti, Staņislavs Rostockis. [..] Ja nebūtu Peņkovas, tad nebūtu Štirlica – es droši vien būtu aizgājis no kino – režisori mani vienkārši «neredzēja»». Šī filma aktierim bija jāgaida gandrīz desmit gadus.
To, kāda būs Vjačeslava Tihonova karjera, pēc Štirlica parādīšanās pareģoja slavenā bulgāru Vanga: «Tavas galvenās lomas ir kara filmās. Un būs vien tev tās jāspēlē arī turpmāk.» Tomēr, taisnības labad jāpiebilst – ne tikai. Pēc Septiņpadsmit pavasara mirkļu slavas gājiena, kas bija negaidīts visiem filmas veidotājiem, Vjačeslavs Tihonovs nospēlē Ivana Ivanoviča lomu filmā, kuru skatoties, cilvēki zālē nekautrējās raudāt – Baltais Bims, Melnā auss.
Štirlica epopeja
Jo vairāk mēs attālināmies no padomju laiku reālijām, jo mazāk ar prātu aptverama to gadu neiespējami stulbā realitāte. Režisores Tatjanas Lioznovas televīzijas daudzsēriju filma Septiņpadsmit pavasara mirkļi (1973) pēc Juliana Semjonova scenārija tapa kā vienkāršs skatāmgabals par karu un padomju izlūku grūto darbu attiecīgajā ideoloģiskajā mērcītē. Lai iegūtu Štirlica lomu, Tihonovs izturēja pamatīgu atlasi. Jezga ap filmu, kā vienmēr, sākās pēc tās uzņemšanas, kad to atrādīja politbiroja vadībai. Septiņdesmito gadu sākums, pēc vairāku Krievijas pētnieku domām, bija liktenīgais brīdis, kad Brežņeva komanda sāka fiziski novecot, grimstot vecuma marasmā. Filmu gandrīz noraka Kremļa pelēkais kardināls, pedantiskais skopulis Suslovs, kurš staigāja apkārt tik nodilušā mētelītī, ka privātajā dzīvē apbrīnojami vitālais un ironiskais Brežņevs reiz pat ierosināja politbiroja biedrus samest pa desmitniekam, lai nopirktu viņam jaunu. Suslova spriedums – šādu kino nedrīkst rādīt, jo tur par maz attēlota padomju tautas cīņa pret fašismu. Tas sadūrās ar vēlākā VDK priekšnieka Andropova viedokli – fašista Šelenberga kantorī taču nevarēja strādāt visa padomju tauta! Rezultātā Mirkļos tika iemontēta tauta – dokumentālo hroniku fragmenti. Filmas likteni būtībā izšķīra ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, kas, noskatījies pēdējo sēriju, apraudājās, un ilgi nevarēja saprast, kas tā par nekrietnību, ka Štirlicam vēl nav piešķirta PSRS varoņa zvaigzne. Viņa palīgiem nācās ne mazums skaidrot, ka patiesībā šāda izlūka nemaz nav bijis. (Apbalvojumus par Štirlica varoņdarbiem pēc tam saņēma aktieris.)
Intervijās Vjačeslavs Tihonovs atzinis, ka filmas radošā komanda taisījusi ierindas gabalu un nemaz neesot bijusi gatava šādam slavas vilnim. Tomēr, kad Septiņpadsmit pavasara mirkļus pirmoreiz rādīja toreizējā Centrālā PSRS televīzija, dzīve valstī pilnībā apstājās. Līdzīgs efekts to pavadīja arī toreizējā sociālistiskā bloka sadraudzības valstīs. Filmas radošajai grupai nācās doties izbraukumos, pat mazos ciematiņos viņus sagaidīja ar goda vārtiem, orķestri un ziediem.
Starp citu, Vjačeslavs Tihonovs bija viens no tiem aktieriem, kurš prata režisoram piedāvāt savu tēla redzējumu. Septiņpadsmit pavasara mirkļos ir epizode, kur vadība Štirlicam izkārto tikšanos ar sievu. Tā notiek kafejnīcā un, kā jau spiegu sāgā, laulātajiem jāizliekas, ka viņi viens otru nepazīst. Šo epizodi pilnībā izdomājis un realizējis Vjačeslavs Tihonovs, ar viņa atļauju Julians Semjonovs to vēlāk ierakstījis savā romānā. Līdzīgu radošu meistarību aktieris demonstrējis Baltajā Bimā, Melnajā ausī, kur filmas liktenis būtībā tika izšķirts lieliskajā suņa un cilvēka saspēlē. Protams, kino vajadzībām tika noīrēts atbilstošs suns, kurš ļoti skuma pēc īstā saimnieka. Vjačeslavam Tihonovam tomēr izdevās iegūt ķepaiņa mīlestību un filmā šķiet, ka tieši viņš ir īstais un vienīgais suņa saimnieks.
Privātā dzīve
Pārdevēji tirgū viņam neļāva maksāt par produktiem, veikalos apkalpoja bez rindas. Tomēr Vjačeslavs Tihonovs bija atturīgs, pret presi un sabiedrisko kņadu nedaudz rezervēts. Dzīvoja vienkāršā vasarnīcā, savulaik sievai atstātais Maskavas dzīvoklītis bijis tikpat necils. «Es jūtos slikti dažādos, kā tagad saka, tusiņos [..] vislabprātāk no tiem aizbēgu.» Intervijās, kas tapušas ar vairāku gadu starplaiku dažādiem žurnālistiem aktieris būtībā atkārtojis vienus un tos pašus tekstus. Par kara laika bērnību un tetovējumu, kas gandrīz izjaucis aktiera karjeru un bijis visu mūžu jāslēpj. Par neveiksmīgo karjeras sākumu un vēlākajām veiksmēm. Kādā sarunā jautāts, vai viņš dzīvē ir skatījies uz kādu sievieti tāpat, kā Štirlics uz savu sievu Septiņpadsmit pavasara mirkļos, viņš atbild vienā teikumā: «Īsti vīrieši nekad nerunā par savām sievietēm un slimībām.»
Tihonovs tomēr nekad nav slēpis, ka viņam bijušas divas laulības. Pirmā, daudz aprunātā, ar aktrisi Nonu Mordjukovu, izjuka, jo slavenais mākslinieku pāris tikpat kā nekad nebija kopā, filmējoties katrs savā PSRS nostūrī. No šīs laulības viņiem bija dēls, kurš deviņdesmitajos gados mira, kā apgalvo daži krievu izdevumi, no narkotiku pārdozēšanas. No otrās laulības viņam ir meita Anna – aktrise un kinoproducente. Kādā intervijā pirms gadiem pieciem viņa skaisti pateikusi – «mans tēvs neceļ mājas, viņš ceļ dvēseles».
*Raksts veidots pēc Krievijas preses materiāliem