Izstāde 1914 - par cilvēkiem, valsti un latviešu modernismu

 
©F64

«1914 ir stāsts par pagrieziena punktu vēsturē un reizē tas ir arhitektonisks inscenējums, kura centrā ir trīs sadursmju zonas – konflikts laika dimensijā, kad jauns laikmets neatgriezeniski transformēja iepriekšējo vērtību sistēmu un atskaites punktus, konflikts cilvēkā – spēja upurēt dzīvi, iesaistoties karā un cīnoties par savu zemi, un visbeidzot – konflikts ģeogrāfiskajā telpā, kad Eiropā iet bojā vairākas impērijas un sevi pieteic jaunas valstis,» saka izstādes 1914 kuratore Ginta Gerharde-Upeniece.

Šajā nedēļas nogalē ar vairākiem vērienīgiem projektiem tiek atklāts Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. Izstāde 1914, kas veltīta Pirmā pasaules kara simtgadei, no 18. janvāra apskatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē Arsenāls, kas kādreiz bijusi militāra būve – 1832. gadā tas celts kā kara ieroču noliktava.

Miljoni invalīdu un kritušo

Mākslas vēsturniece Ginta Gerharde-Upeniece atzīst, ka šai izstādei raksturīgs milzīgs vēriens un apjoms, un absolūti unikāla telpas arhitektūra. «Ir ierasts, ka izstādes fokusējas uz kau ko vienu, bet izstādē 1914 kara tēma aplūkota konceptuāli. Arhitektūra, vēsture, māksla, fotogrāfija – viss vienā,» saka Ginta Gerharde-Upeniece. Mākslas zinātniece atceras, ka pašā sākumā, kad birojs Rīga 2014 piedāvājis LNMM veidot izstādi, kas veltīta Pirmā pasaules kara simtgadei, galvenais jautājums bijis, kāpēc gan lai to neveidotu Vēstures muzejs vai Kara muzejs, jo šī tēma esot viņu profesionālās darbības lauciņā. Taču uzdevums bijis šo tēmu skatīt vizuāli atraktīvi. «No dažādiem iespējamiem variantiem, kā skatīties uz šo periodu, mēs nonācām pie modernisma, kas latviešu mākslā radies tieši Pirmā pasaules kara laikā. Lai būtu vēl interesantāk, mēs šo domu attīstījām līdz Austrumeiropas valstu modernismam, un izstādē būs apskatāmi darbi no 17 muzejiem 11 valstīs. Izstādē var redzēt, ka ne tikai karš bija vienojošs Eiropai, bet arī mākslinieki līdzīgi domājuši tajā laikā, kad modernisms bija jaunais vilnis un mākslinieki – latvietis, slovēnis, soms vai polis – visi bija aizrāvušies ar modernismu,» stāsta Ginta Gerharde-Upeniece.

Zinātniece atgādina, ka tā sauktā Lielā kara notikumi Eiropai bija vienlaikus gan traģiski, gan labvēlīgi, jo impēriju sabrukums, revolūcijas Krievijā un Vācijā, spēku samēra revīzija noveda pie «komplicēta miera» – simboliskā Versaļas miera līguma 1919. gada 28. jūnijā. Pirmā pasaules kara bilance ir humānie un materiālie zudumi: vairāk nekā astoņi miljoni kritušo, seši miljoni invalīdu, milzīgs dzimstības deficīts. Tā rezultātā sabruka Vācijas, Krievijas un Austroungārijas impērijas, un tas bija izaicinājums vecajai Eiropai – mainījās vērtību sistēma, tika nesti lieli upuri un arī tika dota iespēja Centrālās un Austrumeiropas valstīm lielvaru konflikta ēnā iegūt savu valstisko neatkarību. Lielais karš vēl nebijušos apmēros izpostīja pilis, muižas, to interjerus un unikālus mākslas priekšmetus. Reizē ar to visu zuda garīgā telpa un intelektuālais mantojums.

Drupas, strēlnieki un modernisms

Ginta Gerharde-Upeniece uzsver, ka konceptuālās izstādēs viens no grūtākajiem jautājumiem parasti ir – ar ko sākt? Šo izstādi ievada instalācija Uz impēriju drupām, kurā parādīti dažādu muižu un piļu arhitektūras un interjeru, mākslas un sakrālo priekšmetu fragmenti, kas cietuši no kara, varas maiņu satricinājumiem un laika postošā iespaida. Šie mākslas priekšmetiinvalīdi ir Rundāles pils muzeja krājuma daļa un apskatei izlikti pirmo reizi. «Izstāde ir arī mūsu attieksmes demonstrējums pret pagātnes vērtībām, kas varbūt daļēji tika uztvertas kā svešādo muižkungu īpašums, līdz ar to zaudējām kādu kultūras slāni, neapzinoties cēloņsakarības, nodarot pāri ar noklusējumu vai savulaik nokavētu rīcību,» uzskata mākslas zinātniece. Viņa uzsver, ka šajā ekspozīcijā īpaši nozīmīgs veikums ir arī izstādes arhitektoniskās koncepcijas autoriem Rūdolfam Bekičam un Monikai Pormalei. Izstādē 1914 īpaša sadaļa veltīta strēlniekiem, apskatei izliktas oriģinālfotogrāfijas, kas izvietotas 39 metru garajā, četru metru platajā un trīs metru augstajā koka tunelī jeb kara ierakumu kopijā, kas uzbūvēts speciāli šai ekspozīcijai. «Izejot cauri šim tunelim, simboliski ejam cauri arī kara ciešanām, traumām un sāpēm, nonākam pie brīvās Eiropas, ja runājam par vēsturi, un pie brīvās gara domas, ja runājam par mākslu,» stāsta Ginta Gerharde-Upeniece. «Viens laiks nomaina otru. Impērijas beidz pastāvēt, sākas jaunā Eiropas karte.»

Savukārt izstādes sadaļa Aculiecinieki dod iespēju iepazīties ne tikai ar latviešu klasiskā modernisma darbiem, bet arī ar gleznām, grafikām un tēlniecības paraugiem no Pirmajā pasaules karā neatkarību ieguvušajām 11 zemēm: Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Polijas, Slovākijas, Čehijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Ungārijas. «Izstāde 1914 uzdod jautājumu: vai pasaules karš ir pagātnes formula, vai cilvēkam piemītošā tieksme karot nav tagadnes agresiju cēlonis? Runājot par karu kā neatņemamu pieredzi, mēs no jauna iedzīvinām un skaidrojam mītus, laikmetīgā interpretācijā rādām pagātnes atmiņu stūrakmeņus,» stāsta izstādes kuratore.

Šobrīd, pēc vairāku gadu darba pie šīs izstādes, kad esot bijusi arī iespēja apskatīt Pirmajam pasaules karam veltītas izstādes citviet pasaulē, mākslas zinātniecei nākas secināt, ka tās parasti sākas ar atentātu pret Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu un apstājas pie fakta, ka pēc kara nodibinājās jaunas valstis, un šķiet, nav pieticis spēka runāt par to, kas noticis pēc tam. «Mēs sākām no otra gala – izrunājāmies ar vēsturnieku par situāciju Eiropā, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, kad dibinājās jaunās valstis,» saka izstādes kuratore. Viņa neslēpj, ka esot arī nācies uzklausīt neizpratnes pilnus jautājumus, kāpēc gan Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros jārunā par Pirmo pasaules karu. «Manuprāt, mums tas ir īpaši svarīgi. Tolaik jauno valsti Latviju dibināja jaunā paaudze, kas bija emocionālāk vistuvāk šim procesam. Ordeņi, zīmes, karogs... Visi jaunie bija klāt jaunās valsts dibināšanā. Tolaik vēl nebija izveidojusies nekāda elite, visi lika lietā savas zināšanas, darīja to, ko vislabāk prot un māk – vistīrākā, vismaksimālākā un visapliecinošākā veidā. Latvijas valsts tapšana tomēr ir piemērs tam, cik brīvā griba var būt spēcīga,» saka mākslas zinātniece.

Satelīti

Lai gan šajā projektā ieguldīti apjomīgi intelektuālie un finansiālie resursi, izstāde būs apskatāma vien līdz 20. aprīlim. No vienas puses, esot žēl, ka tik īsu laiku būs šī izstāde, no otras puses – būs nākamie projekti. «Šis gads ir ļoti īpašs, tajā būs daudz labu un vērienīgu projektu,» uzskata izstādes kuratore. Liels gandarījums arī par to, ka izstādei 1914 nav tikai ekspozīcija – ir izveidota mājaslapa internetā, ekspozīcijā tiks izmantoti skārienjutīgie ekrāni, kuros varēs iegūt paplašinātu informāciju par izstādi, būs izglītības programmas un lekcijas, tiks izdots arī katalogs, kurā 11 valstu mākslas vēsturnieki raksta par savas valsts modernistiem un kara situāciju konkrētā ģeogrāfiskajā telpā,» stāsta izstādes kuratore un uzsver, ka visu laiku šis projekts tiks apdzīvots un attīstīts. Liela uzmanība tiks pievērsta bērnu auditorijai, kura tiks aicināta uz īpašām nodarbībām. Radošajā darbnīcā Rotaļlietu hospitālis tiks labotas salauztas vai kā citādi apskādētas rotaļlietas, tiks komplektētas kara hospitāļa medicīnas somas... Un visbeidzot – notiks starptautiska zinātniska konference 1914. Karš un modernisms. Izstādes kuratore uzskata, ka, protams, katram pašam jāpieņem lēmums nākt vai nenākt uz šo izstādi un apskatīties to nesteidzoties. Viņasprāt, izstādes veidotājiem ir izdevies «par latviešu traģisko vēsturi un traumām runāt tā, ka varam Pirmo pasaules karu uztvert ar prātu, nevis emocijām. Ja varam pateikt – tā ir mūsu pieredze, tad esam stipri un bagāti. Protams, iepriekšējais karš vēl ir pārāk tuvu, tas daudzus skar emocionāli, mums sāp, un tāpēc nevaram uz karu paskatīties kā uz vēsturi, kā uz savu grandiozo, lai arī traumatisko, pieredzi. Vienā brīdī sāpēm ir jārimst un jāpāriet prāta stadijā».