Tas, ka blūzs kā mūzikas stils Latvijā nav ieguvis prātam neaptveramu popularitāti – pretēji, piemēram, šlāgeriem – nav nekāds brīnums: latviešu mentalitāte tomēr vairāk spiež uz vāciskām umpā dricā cukurtortītēm, mazāk uz amerikānisko prēriju skumji nesaprotamām improvizācijām. Bet tas nav ne slikti, ne labi, jo katram sava mūzikas izpratne, un latvietis, būdams sentimentāls zemes arājs, mīlēs tikpat sentimentālas dziesmas, tāpēc velti ir mēģināt latvju vairumam iebarot blūzu vai rokmūziku – nedzirdēs. Un saprot jau tikai to, ko dzird. Balstoties uz iepriekšminēto, nav jābrīnās, ka grupas Latvian Blues Band (LBB) gluži nesen uz dzimteni atvestā pirmā vieta, kas iegūta starptautiskā un prestižā blūza konkursā Vācijas pilsētā Oitinā, nav guvusi kaut cik vērā ņemamu publicitāti. Nav jau Eirovīzija, jūs teiksit. Protams, nav. Un visi mūziķi nevar iekļauties mistiskajos Eirovīzijas formātos. Ir arī sava ceļa gājēji. To skaitā LBB – grupa, par kuras talantu izpildīt blūzu ir cildinoši izteikušies daudzi pasaulslaveni blūzmeņi, kas ciemojušies Bites Blūza klubā – omulīgā blūza cienītāju krodziņā. Un šie blūzmeņi, starp citu, ne tikai klausījušies puišu spēli, bet arī muzicējuši kopā ar viņiem. Bet nu laiks uzzināt par latviešu panākumiem Eiropas blūzmeņu olimpiskajās spēlēs – kā šo sacensību jau nodēvējuši paši mūziķi. Uz Baltic Blues Challenge kopā ar viņiem devās arī leģendārais Dailes Zigis – nerimtīgs blūza fans un patiess šīs mūzikas eksperts. Sarunā piedalās LBB mūziķi un Dailes Zigis. Tā kā intervijā visi runāja vienlaidus un paralēli, kopīgo balsi dosim Dailes Zigim.
– Šajā konkursā – Baltijas blūza izaicinājumā – piedalījās vienpadsmit blūza grupas no septiņām valstīm, mēs bijām vienīgie no Baltijas. Konkurss turpmāk būs ikgadējs. Tas bija Vācijas valsts atbalstīts pasākums – kopā ar amerikāņu blūza asociāciju. Paredzēts, ka uzvarētājs nākamgad dodas uz Memfisu (ASV), lai pārstāvētu savu valsti Amerikā. Šis brauciens būs pilnībā ASV puses apmaksāts pasākums. Oitinas pasākums bija ļoti nopietns, žūrijā piedalījās mūzikas vērtētāji no ASV, Šveices, Francijas un Beļģijas. Un soda punktus varēja dabūt par katru mazāko sīkumu. Acīmredzot dažu grupu mūziķi to līdz galam nesaprata, tāpēc nereti kavējās ar kāpšanu uz skatuves, pārsniedza uzstāšanās laiku un visādi citādi nebija precīzi. Vienīgie, kas izcēlās ar precizitāti, bija latvieši un vācieši. Organizatori teica – veči, ja jūs esat vienpadsmit grupas un jums ir tāda attieksme, kā mēs jūs varam sūtīt uz Memfisu? Tur taču būs 160 sastāvi! Tur visam vajadzēs būt maksimāli precīzi. Turklāt Oitinas konkurss nebija nekāds dzērājmuzikantu tusiņš, bet gan nopietna mūziķu prasmju un talantu prezentācija vienā konkrētā žanrā. Tur nebija tā: eh, piektdienas vakars, uzdžindžalosim kaut ko blūzisku!
– Kāpēc tieši Vācijā notika šis konkurss? Tā lielākoties tomēr šlāgeru valsts, un, piemēram, vācu rokgrupa Rammstein drīzāk ir garšīgs izņēmums nekā ierasta norma, nemaz nerunājot par blūza grupām.
– Vācija, salīdzinājumā ar dažām nomales valstiņām, nenorobežojas savā provinciālismā, un šis konkurss ir izeja uz plašākiem ūdeņiem – uz Ameriku, blūza dzimteni. Bet iespējams arī, ka Vācija vienkārši pirmā pieteicās rīkot šo konkursu. Starp citu, lielais konkurss Memfisā notiks jau nākamā gada janvārī. Mūsu braucienu un piedalīšanos šajā konkursā apmaksās amerikāņi.
– Kas apmaksāja braucienu uz Oitinu?
– Mēs paši. Nevienam no Latvijas kultūrbīdītājiem par mums nebija nekādas intereses. Zināms taču, ka dažādi kultūras finansēšanas fondi naudiņu lielākoties izdala savu draugu un paziņu lokā.. Mums palīdzēja vienīgi Itera Latvija šefs Juris Savickis. Zinādams mūsu iespējas un talantus, viņš mums iedeva četrdesmitseptiņvietīgu autobusu, kurā sakrāvām aparatūru, sasēdāmies paši un aizceļojām uz Vāciju. Šoferis, degviela – viss bija uz Jura Savicka rēķina. Dāņi, piemēram, atlidoja ar lidmašīnu: viņus finansiāli atbalstīja valsts.
– Kā demonstrējāt, ka esat no Latvijas?
–Uz klavierēm mūsu uzstāšanās laikā tika uzklāts sarkanbaltsarkanais karogs. Par Latviju šajā konkursā runāja daudz, un galvenajā pasaules blūza saitā, meklējot ziņas par šo konkursu, izlēca mūsu grupas bilde. Taču mums, atklāti sakot, pat negribējās īpaši reklamēt, ka esam no Latvijas Republikas – mūsu valsts atbalsts kultūrai līdzinās nullei. Bet tik un tā mēs pēc labākās sirdsapziņas nesām Latvijas vārdu pasaulē.
– Konkurence bija nopietna?
– Ļoti nopietna. Daudzi muzikanti bija gandrīz vai faķīri. Fantastisks līmenis. Taču konkursā svarīga bija ne tikai prasme muzicēt, bet arī attieksme pret blūzu. Nu, ja tu kāp uz skatuves un mēģini dziedāt blūzu, tērpies rozā apakšbiksēs, tad tas izskatās vismaz dīvaini... Kā bijām ģērbušies? Uzvalkos, ar kaklasaitēm. Blūzmeņi var, protams, tērpties arī ādas biksēs, bet tad visiem grupā tādiem jābūt.
– Ar ko jūs paņēmāt žūriju un klausītājus?
– Droši vien ar savu desmit gados izstrādāto stiliņu un profesionalitāti – nevairīšos no šī vārda. Protams, arī ar uzvedību uz skatuves. Organizatori novērtēja arī mūsu disciplīnu un nopietno attieksmi pret mūziku. Pats galvenais, ko sapratām konkursā: ejam īstajā virzienā, un viss, ko mūzikā jaunieši apguvuši šo gadu laikā, ir bijis pareizi.
– Kāda ir blūza vieta Latvijas kultūrā?
– Mums šķiet, ka nekāda. Vienīgi ir prieks par to, ka Latvijā tomēr ir publika, kas pazīst un ciena blūzu, un to veicinājuši puiši no LBB. Esam mēģinājuši meklēt sponsorus, lai sarīkotu blūza festivālu, taču vienmēr atrodas svarīgāki pasākumi, un mēs finansējumu negūstam. Mūs vienkārši pasūta trīs mājas tālāk. Tāda pati attieksme pret mums ir bijusi Kultūrkapitāla fondam. Un uz konkursu Oitinā mēs Latvijas karogu paņēmām tikai tāpēc, ka tā bija organizatoru prasība.
– Latvija jau nav vainīga, ka viens fonds pret jums slikti izturējies.
– Protams. Man jau bija paņemt līdzi Rīgas Dinamo karogu. Būtu Dinamo Blues.
– Blūzs taču ir fantastisks mūzikas žanrs. Nesaprotu, kāpēc Latvijā tas nav populārs.
– Tā ir pieaugušo cilvēku mūzika. Intelektuāla mūzika. Ne katram izprotama. Dīvaini, ka skolās netiek mācīts par mūzikas žanriem, tostarp par blūzu. Bet notiek īstenībā, lūk, kas. Telekanālos nepārtraukti ir skatāmi visādi muzikālie šovi, kuros īslaicīgu popularitāti parasti gūst cilvēki, kuri nemāk dziedāt un kuriem nav ne mazākās nojausmas par muzikālo kultūru. Lūdzu, varat dziedāt šķībi un greizi, jums nemaz nav jāmācās dziedāt, bet jūs dabūsiet 10 000 eiro! Tas ir daudz vieglāk, nekā gadiem slīpēt savu meistarību. Skumji, taču Latvijā tādi žanri kā souls, blūzs, džezs un roks zaudē nevienlīdzīgā kaujā ar popmūziku. Ja klausītājs gadiem ilgi tiek barots pa spundi, tad te nu mēs esam – īstās muzikālās vērtības vairs nav vajadzīgas. Taču mēs nepiekāpsimies popsas spiedienam: mēs spēlēsim blūzu un radināsim cilvēkus pie labas mūzikas izpratnes.